otrdiena, 2010. gada 30. novembris

Ļoti garšīgā Banānkūka

Pēdējās nedēļas laikā mūsu mājās ir bijis liels daudzums banānu, kas nezināmu iemeslu dēļ nav laikā apēsti un tādēļ pieņēmuši brūnu krāsu un mīkstu formu. Pārgatavojušies banāni reti kuram garšo, taču laukā mest nevajag, jo no tiem var pagatavot brīnišķīgas lietas. Piemēram, mafinus bērnam, kuros olas aizstāj ar banānu masu (meita nedrīkst ēst olas, tādēļ lielāko daļu recepšu cenšos piemērot viņai).

Pēdējā laikā arī cenšos mazo iesaistīt cepšanas procesā, taču tas prasa lielu izveicību, jo meita ir atklājusi neremdināmu kaislību uz diviem būtiskiem konditorejas produktiem - cukuru un sviestu tīrā veidā. Tiklīdz mans skatiens novēršas kaut uz mirkli, mazās rokas, pirms tam aplaizītas labākai lipībai, jau maisās pa cukura trauciņu un paralēli ir saķērušas dūres izmēra sviesta gabalu, kurš izveicīgi tiek ielikts mutē un laimīgi sūkāts. Man tas liekas ārprāts, bet bērns laimīgs.

Šodien, kad dienas pirmo daļu neparedzētu iemeslu dēļ pavadīju mājās kopā ar Cukuriņu, kuru nekādas izklaides vairs nespēja ieinteresēt, es pamanīju četrus aizmirstos banānus un teicu viņai: Cepsim kūku! Man atmiņā atausa Mades blogā redzētais cepums, taču, atradusi to, secināju, ka šī recepte mums neder olu dēļ. Tālāk rīkojos kā parasti - jautāju Googlei "banana bread without eggs". Nebiju izvēlīga un ņēmu pirmo recepti, kuru pēc tam pa savam papildināju. Tātad visa sākums ir pārgatavojušies banāni.

Kopā vajadzīgs:

3-4 banāni
1/2 krūze cukura
1/2 krūze rapšu eļļas
1/2 krūze kokosriekstu skaidiņas
1 laima sula
vaniļa
1,5 krūze miltu
1 tk sāls
1 tk sodas

Banānus salauž un ieliek lielā bļodā, kur pievieno cukuru, sēkliņas no puses vaniļas pāksts (droši vien var ņemt arī esenci, bet tad jāuzmanās ar tās daudzumu), rapšu eļļu,  kokosriekstu skaidiņas un beigās iespiež laima sulu. Samiksē.
Melnais ir no vaniļas pāksts izkasītas sēkliņas. Tomēr pēc kūkas pagaršošanas secināju, ka labāk vaniļas pākstis pietaupīt dažādiem krēmiem, jo kēksā nejūt tās smalko garšu un mierīgi var iztikt ar esenci.

Kad banāni sadalījušies, pievieno sausās sastāvdaļas - milti, soda, sāls, - kuras pirms tam vēlams sajaukt atsevišķā traukā, lai soda būtu kārtīgi izmaisīta pa visiem miltiem. Atkal samiksē.

Pilda garenajā kēksa formā un pa virsu uzkaisa 1 ēk kokosriekstu skaidiņas. Liek labi uzsildītā cepeškrāsnī un cep 175 grādos 60 minūtes.

Pēc pirmajām 30 minūtēm kūkai uzklāj virsū folija cepurīti, lai nepiedeg skaidiņas, un turpina cept vēl 30 minūtes. Izņem no krāsns un liek atpūsties.


Pēc 5-10 minūtēm nosmērē kūkas virsmu ar garnējumu - citrona sula + pūdercukurs. Atstāj kūku mierā uz kādām 5 stundām. Jā, jā, uz piecām stundām. Rokas nost no kūkas, pirms tā ir paspējusi savilkties un savākties, pretējā gadījumā būs jāēd drupačas ar karotīti! :) (tas tādēļ, ka banānu dēļ tā ir patiešām mitra, un mitrajām kūkām vajag dot laiku).

Kad esam godīgi gaidījuši ar kūkas smaržu pielietā mājā tās nobriešanu, izņemam no formas, sagriežam un pasniedzam. Mmmm, cik labi..!

trešdiena, 2010. gada 24. novembris

Trešdienas grāmata. Bērnu audzināšana: kādēļ brāļi un māsas ķildojas

Hūū, sagaidīsim ar aplausiem grāmatas Nurture Schock autoru Po Bronsonu, kurš pēc ilgākas klusēšanas perioda atkal ir iegriezies mūsu rubrikā Trešdienas grāmata!! (fonā tiešām skaļi aplausi)

Šodienas tēma, cerams, ieinteresēs vairāku bērnu mammas, jo runa ir par ģimenēm ar vairākiem bērniem. Šo tēmu bija visvieglāk lasīt no visām līdz šim lasītajām arī tādēļ, ka tai ir ancīgs ievads. Tad nu sākam lasīt! (atgādinu, ka kā parasti tālāk seko mans brīvs tulkojums autora tekstam pašas izvēlētiem fragmentiem)

"Nesen Brazīlijā kāda zinātnieku komanda pētīja ātrās palīdzības pacientu kartes, pievēršot uzmanību visiem gadījumiem, kad ātrā palīdzība ir atvedusi uz slimnīcu bērnus pēc monētu norīšanas. Zinātniekus interesēja, vai monētu rīšana ir tipiskāka bērniem, kam nav brāļu vai māsu. Beigās viņi nosprieda, ka šādu gadījumu skaits bija pārāk mazs, lai izdarītu jebkādus secinājumus.
Tā nebija pirmā reize, kad zinātnieki mēģināja atrast savādas blaknes, kas rodas, esot vienīgajam bērnam ģimenē. Itālijā pāris gadus atpakaļ pētnieki mēģināja noteikt, vai vienīgajiem bērniem, kas ir sieviešu dzimtes, ir lielāka varbūtība saslimt ar ēšanas traucējumiem vidusskolā (nē, nav). Izraēlā kāds zinātnieks norādīja, ka vienīgajiem bērniem ir biežāk sastopama astma - vismaz salīdzinājumā ar bērniem, kuriem ir 15 vai 20 māsas/brāļi. Taču salīdzinājumā ar bērniem ar normālu skaitu brāļu vai māsu astmas rādītājiem gan nav atšķirības. Vienīgo bērnu vecāki varēja beigt uztraukties.
Tā vien šķiet, ka vienīgo bērnu pētīšana ir aptrakusi. Nav arī pārsteigums, kādēļ tā. Pēdējo divu gadu desmitu laikā sieviešu skaits, kurām ir tikai viens bērns, Amerikas Savienotajās valstīs ir dubultojies, un vienbērna ģimenes tagad ir izplatītākas kā divu bērnu. Neviens nezina, kāda tam ir nozīme attiecībā uz pašu bērnu, bet šķiet pašsaprotami, ka kaut kādai nozīmei ir jābūt.

Tas, par ko uztraucas sabiedrība, ir: "vai viņi zina, kā sadzīvot?" Nekur citur atbilde uz šo jautājumu netiek tik cieši novērota kā Ķīnā, kur kopš 1976. gada ir ierobežots atļauto bērnu skaits pilsētās dzīvojošajās ģimenēs. (Neskatoties uz to, 42.7% Ķīnas ģimenēs šodien ir divi vai vairāk bērni.) Kad šī nostādne tika ieviesta, daudzi satraucās, ka valsts, kas sastāv no vienīgajiem bērniem (onlies - ang.v.), sabojās visas nācijas raksturu. Neskatoties uz trīsdesmit gadu ilgiem intensīviem pētījumiem, joprojām nav īsti skaidrs, vai tas tā ir. Vienā ziņojumā teikts, ka vienīgie bērni pamatskolā ir mazāk bailīgi un ka tiem ir labākas sociālās prasmes. Savukārt citā ziņojumā minēts, ka vidusskolā ir tieši pretēji rādītāji. Pētījums par sociālajām prasmēm Ķīnā ir tikpat "nozīmīgs" kā monētu rīšanas pētījums Brazīlijā.
Kādēļ nav skaidras atbildes [uz augstāk minēto jautājumu]? Tas ir pārsteidzoši, jo teorijai par to, ka vienīgajam bērnam nav sociālo prasmju, šķiet tik daudz loģisku izskaidrojumu. Augot kopā ar brāļiem vai māsām bērnam ir tūkstošiem saskarsmes situāciju, kurās apgūt sadzīvošanas mākslu. Saskaņā ar šo teoriju bērniem ar brāļiem/māsām ir jābūt izteikti prasmīgākiem sadzīvošanā ar citiem bērniem, nekā vienīgajiem bērniem.
Taču viņi nav.
Varbūt ka kļūda ir pieļauta, pieņemot, ka šīs neskaitāmās saskarsmes ar brāļiem vai māsām rada pozitīvu efektu. Iespējams, ka ir tieši pretēji - ka šajās saskarsmes reizēs viņi vienlīdz apgūst gan sliktas, gan labas sociālās prasmes.

Pētījumā, ko vairāku gadu garumā, apsekojot vairākas ģimenes ik pēc noteikta perioda, veikusi Dr. Kramere, viņa secināja, ka brāļu un māsu attiecību kvalitāte ir ievērojami stabila ilgstošā laika posmā. Ja vien ģimenē nebija noticis kas satricinošs - slimība, nāve, šķiršanās - attiecību raksturs nemainījās līdz brīdim, kamēr vecākais nepameta vecāku māju. Lielākajā daļā ģimeņu tas attiecību tonis, kas bija radies bērniem esot vēl maziem, vienalga, vai kontrolējošs un komandējošs, vai mīļš un taktisks, saglabājās tāds pats.

[Pētot, kas ietekmē brāļu un māsu attiecību veidošanos, Dr. Kramere nonāca pie secinājuma, ka liela daļa bērnu un jauniešu grāmatu, lai arī ar laimīgām beigām, stāsta sākumā izgaismoja visās detaļās veidus, kādos bērni var kauties, apvainot un noniecināt savus brāļus/māsas.] No grāmatām bērni apgūst tādus jaunus veidus, kā būt nejaukiem un ļauniem pret saviem jaunākajiem brāļiem/māsām, kādus viņi paši nekad neiedomātos. Eksperimentā, kur divģimeņu bērni sešas nedēļas katru dienuu lasīja īpaši izmeklētas grāmatas ar augstāk minēto, bērnu attiecību kvalitāte strauji kritās.
Pēc šiem rezultātiem Dr. Kramere analizēja 261 parastu bērnu grāmatu, kas ataino brāļu un māsu attiecības. Tās bija gan bilžu grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, gan grāmatas trešās klases skolniekiem. Viņa novērtēja šīs grāmatas pēc noteiktas skalas un atzīmēja visas reizes, kad kāds no brāļiem/māsām strīdējās, draudēja, izslēdza un ķircināja otru, kā arī pozitīvos brīžus, kuros bērni grāmatā dalījās, izrādīja pieķeršanos, risināja problēmas. Vidējā grāmata atainoja vienlīdz daudz negatīvu uzvedību un pozitīvu. Neskatoties, ka gandrīz visas grāmatas bija radītas ar laimīgām beigām, taču līdz tām grāmatas varoņi pastāvīgi izsmēja un noniecināja viens otru.

Izrādās, ka Šekspīram bija taisnība un Freids kļūdījās. Gandrīz gadsimta garumā Freida argumentam - ka no dzimšanas brīža brāļi/māsas ir nolemti mūžīgai cīņai par vecāku mīlestību - bija milzīga ietekme uz zinātniekiem un vecākiem. Taču Freida teorija izrādās nepilnīga. Brāļu un māsu sāncensība ir daudz mazāk Edipa stāsts par vecāku mīlestību un daudz vairāk Karaļa Līra stāsts.
Komanda vadošo Lielbritānijas un Amerikas zinātnieku aptaujāja 108 brāļu/māsu pārus Kolorado par to, par ko tieši viņi cīnās savā starpā. Vecāku mīlestība bija pati retākā atbilde. Tikai 9% bērnu teica, ka tas ir iemesls viņu strīdiem vai sacensībai. Savukārt 80% vecāko bērnu un 75% jaunāka vecuma bērnu atzina, ka fizisku lietu dalīšana (vai cīņa par īpašumtiesībām uz kādu lietu) izraisa visvairāk strīdu. It neviens cits iemesls nebija tik biežs. Lai gan jāpiezīmē, ka 39% jaunāko bērnu sūdzējās, ka viņu kaušanās ir... kaušanās dēļ. Lielākoties viņi uzsākuši kaušanos, lai panāktu, ka vecākie brāļi/māsas beidz viņus sist. Tātad cenšanās iegūt lielāku vecāku mīlestības daļu var būt faktors, taču bērni pamatskolā nedomā par to un neapzinās to.
Dr. Kramere uzskata, ka koncentrēšanās uz vecāku mīlestības faktoru novērš uzmanību no daudz svarīgākas patiesības: pat ģimenēs, kur visi bērni saņem daudz vecāku uzmanības, jaunākie bērni var neattīstīt prosociālas attiecības ar saviem brāļiem/māsām, ja neviens viņiem to nemāca. Mazāks uzsvars ir jāliek uz psiholoģiju, daudz lielāks uz prasmju attīstīšanu.

Kas vēl ir pārvērtēts? Vecāki iedomājas, ka bērnu vecuma atšķirība ir svarīgs faktors. Daži domā, ka labāk ir, ja bērniem ir mazāk kā divu gadu starpība, lai viņi varētu kopā spēlēties. Citi uzskata, ka ir jāpagaida trīs vai četri gadi, lai atļautu katram bērnam attīstīt savu neatkarību. Taču pētījumi ir pavisam neskaidri - katram pētījumam, kas apskata vecuma atšķirību, pretī ir cits pētījums, kas saka, ka tam nav nozīmes. Krameresprāt ne vecuma atšķirībai, ne vecumam ir liela nozīme; ir daudz citu lietu, kurām jāpievērš uzmanība. Proti, brāļu/māsu attiecību iepriekšparedzošs faktors ir bērna attiecības ar viņa labāko draugu.

Ilgi ir uzskatīts, ka brāļi un māsas mācās viens no otra un tad pielieto iegūtās prasmes attiecībās ar saviem vienaudžiem ārpus ģimenes. Kramere saka, ka ir tieši pretēji: vecākie brāļi/māsas trenējas uz saviem draugiem un tad piemēro to, ko iemācījušies, attiecībās ar saviem mazajiem brāļiem/māsām. Ja bērns nav attīstījis šīs labās prasmes ar draugiem, tad viņam ir ļoti neliels stimuls tās apgūt, kad mājās ierodas jaunākais bērns. Stimula nav tādēļ, ka brālis/māsa šeit būs arī rīt, lai vai kas. Brāļi un māsas ir kā cietumnieki, kas ģenētiski ir notiesāti dzīvot kopā. Vienkārši nav motivācijas mainīties.
Šajā sakarā Dr. Kramere arī novēroja bērnus pirmsskolās. Fakts, ka bērns spēj sadarboties klasē vai nodarboties grupā, nenozīmē uzlabotas attiecības ar brāli/māsu. Katalizators ir attiecības starp draugiem - tieši tās lika bērnam rūpēties par savu uzvedību attiecībās ar kādu, kurš viņam patīk.

Citiem vārdiem sakot, saņemt no vecāka to, ko tu vēlies, ir viegli. Tas, kas bērnu spiež attīstīt saskarsmes prasmes, ir vēlme saņemt kaut ko no drauga. Nav tā, ka vecāki ir nesvarīgi. Bet viņi ir svarīgi pilnīgi citā veidā. Ja bērnam patīk cita bērna klātbūtne, tad ķīviņiem ir cita cena. Tādā gadījumā sods par strīdēšanos un kaušanos vairs nav tikai time-out, bet gan vērtīga oponenta zaudējums."


Un ko saka jūsu pieredze - vai piekrītat autoram? Varbūt jums ir sava teorija par to, kādēļ brāļi un māsas ķīvējas?

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Tarte Tatin versija

Tā, tā, tā. Nedaudz noskrējušies lielākie darbi, un man ir piecas minūtes, lai atvilktu elpu. Es pat negribu stāstīt par savām brīvdienām, jo man tādu nebija - man bija jāstrādā. Katru dienu. DD, ziniet, sākās (dd ir process, kurā tiek pamatīgi izpētīta potenciāli pērkama kompānija) un visas brīvās dienas pagāja, urbjoties datora ekrānā 8 stundas dienā un pētot dokumentus. Mans vienīgais prieks bija gājiens agrā 18. novembra rītā. Tas mani tiešām iedvesmo katru gadu.

Svētki beigušies, darbs nebeidzas nekad :) Bet tas ir labi, ka ir darbs. Vienīgi pietrūkst laika atpūsties un atslēgties. Tādēļ ir forši, ja nedēļas vidū, kad tu vairs nesaproti ne rīta, ne vakara, ciemos nāk draugi. Kā jau pēdējā laikā ierasts, ēdienu viesu uzņemšanai es gatavoju vēlos vakaros, tādēļ arī fotogrāfijas ir tumšas, pārgaismotas, ne pārāk skaistas un vispār.. :) Mjā, lai dabūtu smukas bildes dienas vidū dabiskajā apgaismojumā, ēst būtu jāgatavo un tas jābildē tikai sestdienās :) Bet pietiks pļāpāt, laiks cept!

Ņemam bezgala praktisko, draugu dāvāto Emile Henry keramikas formu, kas tieši paredzēta Tarte Tatin -  franču ābolu pīrāgs, kuru cep otrādi un pirms cepšanas ābolus karamelizē cukurā un sviestā - cepšanai. Var ņemt arī jebkuru pannu, kuru var likt cepeškrāsnī. Man tādas nav, bet ir speciālā forma, kas visu padara easy-peasy. 

170 gramus cukura izkaisa cepamajā traukā un kausē, kamēr cukurs karamelizējas.

Kad tas sāk kust, ar koka karoti visu laiku maisa, lai cukurs nepiedeg.

Kad viss cukurs praktiski izkusis, klāt pieliek 60 gramus sviesta, nogriež uguni un sparīgi maisa. ĻOTI UZMANĪGI, jo karamele sprakšķ un ar to var stipri apdedzināties.

Pēc tam liek virsū sagrieztus ābolus un smuki izkārto. Ja ābolus mizosiet, tie izšķīdīs un veidos vairāk tādu kā ābolu masu, ja nemizosiet, tie saglabās formu. Gaumes jautājums.

Visbeidzot uzklāj pa virsu izrullētu mīklu un cep sakarsētā cepeškrāsnī aptuveni 25 minūtes 180 grādos līdz zeltaini brūna. Šoreiz izmantoju pašas gatavotu pate brisee, bet agrāk esmu cepusi ar pirktu kārtaino mīklu un abējādi ir garšīgi (mīklu vajag aptuveni 300-500 gramus).


Gatavo rausi izņem no krāsns un atstāj traukā atpūsties 10 minūtes. Pēc tam liek virsū šķīvi (vai nu parasto, vai to, kas nāk līdzi keramikas formai) un apmet otrādi. Voila!


otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Čaklie mammas pirkstiņi

Savādi, bet, paskatoties pēdējo divu trīs mēnešu laikā sašūto, jāsecina, ka esmu bijusi diezgan darbīga. Protams, svarīgi ir, kādā mērogā šo ražīgumu skata. Es teiktu, ka 7-10 stundas dienā [birojā] strādājošai mammai tas ir tīri labs rādītājs! :) Mēģināju arī pieradināt slaveno Picasu, bet mums abām diez kā nevedas tā draudzība. Lai vai kā, ja uzklikšķināsiet uz katras bildes atsevišķi, tā atvērsies lielāka un skaidrāka. Un jā, ir ziemas sezona, vakaros ir tumšs, līdz ar to bildes nav tik garšīgas. Bet labi, pie lietas. Mans nesenākais veikums, ko pašuvu pirms nedēļas otrdienas pusnaktī un ar ko joprojām ļoti lepojos kā ar oriģinālāko ideju :) Dažas bildes jūs jau redzējāt šeit, bet te tādas statiskākas:

Augustā, tuvojoties rudenim, uzadīju meitai vestīti. Ilgi nevarēju pabeigt maliņu apdari un gandrīz nokavēju valkājamo sezonu (jo uz ziemas pusi jau jānēsā vilnas drēbes). Cukuriņam patīk, jo īpaši, ka galva labi lien cauri un neiesprūst kakla izgriezumā. Par to arī visvairāk priecājos :)

Ōō, te divi it kā līdzīgi, bet tomēr ļoti atšķirīgi darbi. Pa kreisi ir mīkstās bikses, kā meitiņa tās sauc. Uzšuvu tās no flīsa vai plīša vai kaut kā tamlīdzīga :) draugu dēlam, bet viņam kā jau puisim raženāks stāvs un bikses bija pārāk šauras. Tā nu tika manai meitai. Pat necerēju, ka viņa tās nēsās, bet viņai patīk, jo mīkstas. (Tā ir aizmugure ar to laivinieku.)
Savukārt pa labi ir šīs svētdienas vakara darbs - manas pirmās bikses ar oderi! Kaut gan varbūt to pat nevar saukt par oderi, drīzāk tās ir dubultās bikses.

Mana mamma bija izgriezusi no silta vilnas auduma un sadiegusi meitiņai bikšu sagatavi. Kādu brīdi tā nostāvēja "to do" kaudzē, nevarēju īsti saprast, vai derēs, vai nebūs par platu manai slaidajai meitenei, vai nebūs par plānu aukstajiem vējiem. Un tad pēkšņi man radās brīnišķīga doma iešūt tām oderi. Izvilku oranžo trikotāžas audumu, ko vasarā nopirku neticamā daudzumā, un nepilnās divās stundās bikses bija gatavas. Tās ir siltas, mīkstas un ļoti patīkamas taustei. Jostas daļā ir gumija, tā ir paslēpta flīsa jostiņā. Līdz lielajiem lietiem un sniegiem, kad viss būs slapjš, mēs vēl paspēsim izstaigāties foršās biksēs.

Atgriežoties pie sievišķīgākiem piegriezumiem...

Tāpat kā oranžo trikotāžas audumu, arī tumši zilo flīsu biju nopirkusi padaudz, jo plānoju no tā šūt pleda apakšdaļu. Tomēr pārdomāju un no tā laika man šis audums ļoti labi noder dažādos mazos projektos, kā piemēram šis sarafāns. Ar flīsu ir prieks strādāt, jo tam neirst malas un nav jātērē daudz laika to apstrādei (gluži tāpat kā ar trikotāžu). Šis ir sarafāns, ko uzšuvu kādās brīvdienās laukos, kad biju paņēmusi līdzi šujamašīnu. Piegrieztni radīju uz vietas, izmantojot kādu jau esošu kleitu. Priekšpusē ir priecīga kabata un vēl priecīgāka apakšējā mala, savukārt aizmugurē piešuvu putniņu, lai košāk. Sarafāns labi noder tagad, kad meitiņa uzsāka bērnudārza gaitas. Diemžēl ar to atgadījās bēdīgais gludekļa stāsts...es piededzināju audumu :( Tagad izskatās, ka sarafāna priekša ir nosmērēta ar  miltiem, bet īstenībā tās ir piedegušas auduma šķiedras. Gan jau vēl pāris reizes uzvilksim, jo ceru, ka dārziņā to nepamanīs :))

Visbeidzot - mans prieks un lepnums - dāvana meitai vārda dienā. Šuvu to vēlēšanu naktī lēni un rūpīgi, īpaši piedomājot pie tā, lai vīles taisnas un glītas, lai visas maliņas taisni apstrādātas. Rezultāts mani pašu iepriecina, un meita arī to priecīga lieto, kad kopā cepam cepumus.

Hmm, izrādās, esmu gandrīz īsta rokdarbniece!! :) Un ar kādiem saviem darbiem lepojaties jūs?

Šovakar būs vairāk

Ziniet, es nekur neesmu pazudusi. Mans mazais ir saslimis un tādēļ blogs atvirzās trešajā plānā, bet ceru, ka šovakar būs brīvāks brīdis un tad iepostēšu bildes no pēdējā laikā sašūtā! Sen neesmu ar neko padalījusies, tādēļ ir šis tas sakrājies. Brīvdienās pat uzšuvu meitai dubultās bikses! Tad tiekamies vakarā ap astoņiem, deviņiem - jau ļoti gaidu!

piektdiena, 2010. gada 12. novembris

Par mammas sajūtām un vistiņu

Šī bijusi grūta darba nedēļa ar daudz pienākumiem, galvas sāpēm un drusku tādu kā vāvere ritenī sajūtu. Šķiet, visspilgtāk to raksturo mana šodienas pieredze ar pusdienu kārumiņu - ķīniešu bistro iegādātos ceptos ābolus ietinu ķīniešu ražotā salvetītē, lai atnestu uz darbu un garšīgi apēstu pie kafijas. Mēģinot attīt ābolus sapratu to, ko vajadzēja saprast jau uzreiz, kad pie letes ietinu tos salvetē - papīrs smalki pielīmējies karamelizētajiem āboliem. Daļu dabūju nost, pārējo apēdu. Apmēram tāda bija arī šī nedēļa.

Kopš pavasarī atsāku strādāt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma šādas grūtas nedēļas ir bijušas vairākkārt un droši, ka arī nākotnē tās šad un tad būs. Bet tas pieder pie lietas, un es nesūdzos. Tik vien, ka bieži ir vakari, kuros aizeju gulēt jau īsi pēc meitas nolikšanas čučēt, un bieži nesanāk izdarīt to, ko gribētos. Kaut ko uzšūt. Izmēģināt jaunu recepti bez steigas un ar baudu. Izlasīt iesāktajā grāmatā vismaz 20 lappuses uz priekšu. Uzrakstīt par Trešdienas grāmatu blogā... Tā nu nereti viss neiet pēc plāna, bet ar to jau jārēķinās, ja strādā pilnu darba dienu un mājās tevi gaida bērniņš un vīrs.

Hm, vai tas izklausījās pēc sūdzēšanās? :) Man patīk mans darbs, un tas sniedz man gandarījumu, jo īpaši, kad izdodas atrast labu risinājumu klienta problēmām. Man patīk iet uz darbu un patīk nākt mājās no darba. Ja vien diennaktī būtu par divām stundām vairāk, es teiktu, ka viss ir ideāli! :) Lai vai kā, nedēļās, kad esmu skrienošā un vēlu mājās nākošā mamma, uz nedēļas beigām es jūtu sevī vainu par to, ka esmu par maz kopā ar savu bērnu. Tad es sasparojos un apsēžos pie šujmašīnas, lai cik arī rādītu pulkstens, un kaut ko uzšuju. Nesen kā reiz secināju, ka meitas šallītes, cimdiņi un cepures mētājas koridorā bez kārtības, un piesēdos uzšūt maisiņu viņas aksesuāru uzglabāšanai. Darbiņš bija relatīvi vienkāršs, audums skaists un rezultāts mani ļoti iepriecināja:


Bet tad pagāja vēl viena līdzīga skrejošā nedēļa, kurā es nācu mājās, kad Cukuriņš jau čučēja, un no vainas sajūtas vairs nebija kur likties. Tad nu es izdarīju to, ko parasti filmās "pieraksta" superaizņemtajiem tēviem - īsi pirms veikala slēgšanas es iebrāzos rotaļlietu veikalā un centos izvēlēties kādu Mantu, ko uzdāvināt savam bērnam kā attaisnojumu par savu prombūtni. Laika nebija daudz, izvēle mani ne pārāk apmierināja un beigās es nopirku, protams, dārgāko produktu un skrēju tālāk - mājās. Pasniedzot pusaizmigušajai meitiņai maisiņu es pat necerēju, ka viņa būs tik priecīga par to, ko ieraudzīja tur iekšā:

Tā mūsu mājās ienāca mazais kamoliņš-pukšķinātājs un neticami ātri atrada sev iemīļotu mājvietu:


Savukārt manā darba ikdienā darbi noskrējās, un es atkal nāku mājās laicīgi. Taču mūsu ģimenes dzīvē ar novembri sākās cits Liels Notikums - meitiņa sāka iet bērnudārzā! Es pat to negribētu saukt par bērnudārzu, jo tas uzreiz asociējas ar tādu..hmm..nezinu ko, bet katrā ziņā mūsu (ja tā varu teikt) dārziņš vairāk atgādina draudzīgu māju ar ģimenisku atmosfēru. Lūk, un jau otrajā nedēļā bija svētki - Mārtiņdiena!
Bērnu apgleznotie lukturīši
Kā jau Mārtiņdienā pienākas, bērniem bija vēlamas dzīvnieku maskas. Zinot, ka mūsu bērnam nepatīk nekas lieks uz galvas vai ķermeņa, es ilgi nevarēju izdomāt, kādu masku gatavot, lai viņa to nēsātu un lai tā būtu ērta. Kaut gan ko nu ilgi - man bija tikai divas dienas laika! Līdz pat brīdim, kad otrdienas vēlā vakarā apsēdos pie šujmašīnas, man nebija skaidrs, ko es gatavošu. Tik vien tas, ka vajadzētu uzšūt kādu krekliņu, kuram piešūt klāt kādu zvērīgu detaļu.. Un tad baukš! ideja bija klāt! Lūk, mūsu zvēriņš! Vai atpazīstat? :) (pateikšu priekšā, ka tas (tā) ir mājdzīvnieks)
Vistiņa darbībā
Jā, tieši tā, jūs pareizi sapratāt - vistiņa! Maza oranža vistiņa ar spārniņiem un astīti. Uzšuvu kleitu no oranža auduma un no mežģīņu pārpalikumiem tapa "ekstremitātes". Šujot izmantoju t.s. peasant dress ideju un, lai cik savādi tas neizklausītos, lelles kleitas šūšanas aprakstu (šeit). Tā kā šuvu naktī un nevarēju uzlaikot kleitu meitai, vadījos pēc izjūtas, ka piedurknes varētu būt par garu, tādēļ piešuvu piedurknes iekšpusē striķīti un ārpusē podziņu, aiz kuras aizāķējot striķīti var labi turēt uz augšu garās piedurknes.

Pēc tam, kad bija tapuši spārniņi, es kādu brīdi sēdēju un domāju, ko teiks pati vistiņa par potenciālo asti. Baidījos, ka viņai tā nepatiks. Bet tad nolēmu, ka astīte tomēr ir vajadzīga un ka bez tās tērps nebūs pilnīgs.. No rīta, rādot meitai kleitu, ar prieku secināju, ka esmu izvēlējusies vispareizāko risinājumu Mārtiņdienas tērpam, jo viņa bija ļoti priecīga par kleitu. Un es arī!!

pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

Mazā cilvēka vārda diena


Kādu laiku atpakaļ manai mazajai meitenei bija vārda diena. Trīs iepriekšējos vakarus un pusnaktis pavadīju, gatavojoties viņas svētkiem. Vēlējos radīt mūsu puķītei rozītei svētku sajūtu un prieku par viņas svētkiem.

Vārda diena ir tik īpaša. Tā liek tev domāt par to, kas tu esi un vai tu esi tiešām tā, par kādu tu saucies. Un lai arī maza bērna dzīvē šādi jautājumi viņu vēl nenodarbina, kādu dienu tie būs. Kādu dienu viņa domās par to, kas viņa ir un kādēļ vecāki iedeva viņai tieši tādu vārdu, un vai viņa ir viņas vārds, vai viņa tomēr ir cita.

Bet līdz tam laikam mēs, vecāki palīdzam viņai veidoties un tapt par to, par ko viņa vēlas būt. Mēs tikai skatāmies un mēģinām nepalaist garām kādu niansi, mazu šķelmīgu skatienu, lielu, svarīgu sejas izteiksmi vai klusu saucienu - nepalaist garām, jo katram mazajam gabaliņam, no kā cilvēks sastāvs, ir sava nozīme lielajā mozaīkā.

Kamēr bērni ir mazi, viņi ir tik patiesi. Mums tikai jāprot raudzīties uz viņiem pareizajām acīm un ļaut, lai viņi mūs ved. Vai varbūt jūs tiešām domājāt, ka pieaugušie ir tie, kas nosaka bērnu dzīvi? Nuuu. Kā reiz ir otrādi - mazie cilvēki zina, kādēļ viņi ir ieradušies pie mums un tieši viņi arī zina, kurp jāiet.

Katra diena ar mazo, mīļo cilvēku padara mani par labāku cilvēku, jo es skatos uz viņu un saprotu, ka šis bērns ir ieradies pie manis, lai ļautu man atrast sevi starp ikdienas niekiem, darbiem un cilvēkiem pūlī.

Vai maz ir vēl kāds siltāks vārds par "mamma"?

piektdiena, 2010. gada 5. novembris

KaS tur PUKšķina?!

Pēcpusdienā Āpšu ciemā a.k.a. Plūmītes pasaulē kāds bija dzēris pieniņu no mazas bļodiņas (kurš gan tas varētu būt?) un atstājis pusizdzertu. Atstājis. Aizgājis. (Nē, patiešām, kurš gan tas varētu būt?) Te pēkšņi ne no kurienes uzradās divi mazi purniņi. PUK-PUK, teica purniņi. PUK-PUK-PUK-PPPPIENIŅŠ!!!, pīkstēja, pukstēja purniņi,

PIENIŅŠ, PIENIŅŠ, PIENIŅŠ!! KĀĀ man garšo PIENIŅŠ! čiepstēja mazais EZis! Pak, pak, pak, teica otrs mazais EZis, tu takšu nazini, kurss to actājis!! Varbūt nāāx pakal, varbūt pūs jāpēg!

Bet tā bija velta mutes dzesēšana, jo, sadzirdējuši skaļos un līksmos PUKPUKus, pie necerēti atrastās pieniņa bļodas jau bija sanākuši daudz EZīši, kas daudz nedomājuši metās mieloties, un daudzi vēl turpināja nākt...

Ui, kā gardi noēdās EZīšu bariņš, ui, cik garšīgs bija pieniņš, ui, cik skaļi laka mazās, sārtās mēlītes!

Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai apmierināta PUKšķēšana. Un tad - babauc! - tikpat pēkšņi kā sanākuši, mazie EŽulēni no pārēšanās un laimes pārvēlās otrādi un aizmiga. Viens mazais negausis gan vēl mēģināja ar purniņu aizsniegt bļodas dibenā atlikušās piena lāsītes...

...bet drīz arī viņu pieveica sāta sajūta mazajā puncīti, un viņš aizmiga, sapņodams Lielu Labu Sapni par PIENA upēm.




Pagāja kāda stundiņa, un ieradās mamma. Ieraudzījusi negausīgo svinību ainu viņa no sirds pasmaidīja un nolēma vēl kādu reizi pašķirstīt jaunās franču pavārgrāmatas lappuses, lai atrastu vēl kādu zvēru stāstu [recepti], kas spēj tā atdzīvoties un radīt prieku!