Preiļu Zelta Veikaliņš

Domājot par vasaras tuvošanos, tukšumu bērnu drēbju plauktos un to, ka nu man ir jāapģērbj divi mazi mīļumi, es lauzīju galvu par to, kā padarīt bērnu vasaras garderobi ne tikai raibu, ērtu un smuku, bet arī pietiekoši lētu. Kārtīgi izšķirstīju savu Burdu bērnu modes, izskatīju audumu plauktus un pateicu sev stingru Nē. Mīļā, labā, kamēr tu sašūsi abiem bērniem vasaras drēbes, vasara būs cauri, jo - būšu godīga - man šim sirdsmīļajam hobijam nepietiek laika. Neviena, kas kaut ko atdotu, mums šobrīd apkārt arī nav. Tātad jāpērk. Bet bērnu apģērbu cenas Latvijā ir... jūs jau zināt. Pabijusi manā izpratnē demokrātiskajā Lindex'ā, es tur tomēr neatradu visu vēlamo un/vai tas pārsniedza manu izpratni par pieklājīgu cenu. Un tad es atcerējos par Preiļu Zelta Veikaliņu. Cik labi, ka brīvdienās bijām laukos, pie reizes varēju arī ieskriet šajā bodītē:

Atvainojiet par miglainajām bildēm, jo līdzi man bija tikai telefons. Bet labi, ka vismaz tā :)

Preiļos, Brīvības ielā 31 ir neliels veikaliņš, kurā tirgo dažādus apģērbus un citas lietas labākai dzīvei :). Tur atradīsiet drēbes bērniem (brīnišķīgas lietiņas mazām, mazām meitiņām), pusaudžiem, vīriešiem un sievietēm (oh, kādas skaistas kleitas!), kā arī apavus un mājas tekstilu - gultasveļu, mazus paklājiņus. Un, protams, arī šo to no bižutērijas. Visas lietas ir jaunas, lielākajai daļai ir klāt pat tās labo dienu cenas zīme.

Brendi ir dažādi - gan zināmi (C&A, Zara, Obaibi), gan mūsu platuma grādos ne tik slaveni. Cik saprotu, tās ir drēbes no neizpārdotām iepriekšējo gadu kolekcijām, kuras kaut kur var iepirkt zināmos apjomos un darīt tālāk ar to, ko grib. Piemēram, atvērt veikaliņu un tirgot citiem. 

Tur pat var nopirkt skaistu Triumph veļu par rīdziniecei neticami zemu cenu - krūšturi maksāja 3,80 Ls, smalkāki veļas gabali 6 Ls. Viss jauns un ar oriģinālajām etiķetēm. Izmēri, protams, nav pilnīgi visi, taču diezgan liela izvēle, cik nu paspēju paskatīties.

Lai arī veikaliņš neliels, tomēr laiks gan tur ātri paiet - kamēr visas interesējošās drēbes izskatās, stunda jau apkārt! Es iztērēju 17,75 Ls par 9 jauniem, foršiem apģērbu gabaliem un esmu ļooti apmierināta. Mazie tagad ar drēbēm vasarai nodrošināti!

Cita starpā dēls tika pie plāniem šortiņiem, meita pie diviem jauniem svārkiem un vēl arī peldēšanas brillēm par 1,50 Ls.

Obaibi peldšorti par 1,20 Ls, C&A kokvilnas šorti 0,70 Ls

Okaidi svārki ar Vespām motorolleru fanei par neticamiem 1,60 Ls!

Beigās pie kases vēl pamanīju šo Dānijā ražoto cepurīšu komplektiņu. Domātas 1-3 mēnešus veciem bērniņiem un Filipam noteikti jau ir par mazu. Bet kā lai nenopērk tik brīnišķīga, mīksta auduma cepurītes, ja tās kopā maksā tikai 80 santīmus?! Kas to zina, kad kaut kas tāds var pēkšņi noderēt! :)))

Brauciet uz Preiļiem! Un varbūt arī jums pēc patīkamas iepirkšanās izdosies ielas malā satikt Zirgu un tāpat vien aprunāties.

Otrā bērna faktors

Vasaras elpa pakausī ir labs iemesls doties uz veikalu, lai iegādātos jaunu apģērbu kārtu saviem bērniem. Ja Amēlijai skapī jau ir laika gaitā sagādātas un no pagājušā gada vēl labi derošas drēbes, tad Filipam nav nekā ļoti siltam laikam. Tā nu puisis tika pie pāris priecīgām drēbēm (tikai pēc tam ievēroju, cik visas ir zilas, bet ko padarīsi? :)). Un tad man atnāca kāda atklāsme.

Kad man piedzima pirmais bērniņš, dzīve pēkšņi tik ļoti mainījās - visas tās emocijas, jūtu kāpumi un kritumi. Jaunu drēbju pirkšana drīzāk sagādāja galvassāpes, jo īsti nevarēju saprast, kas ir tas, kas vajadzīgs, cik daudz, cik liels vai mazs, cik kārtas jāvelk mugurā utt. Tāpēc es mierīgu prātu vilku meitiņai mugurā draudzenes iedotos bodīšus un rāpulīšus, priecīga, ka man tie ir iedoti un ka man nav jāpērk jauni. Jo bērni taču tik ātri izaug. Jāpiezīmē, ka draudzenes bērniņš ir puika, līdz ar to visas viņa bēbju drēbes bija baltas, maigi zilas un bēšas. Lielā daļā sava pirmā pusgada bilžu mana meita ir zilās un bēšās drēbēs :) Arī šobrīd man tā neliekas problēma. Bet. Savam otrajam bērnam es visas pirmās un otrās drēbītes iegādājos jaunas. Šis tas unisex krāsās tika pārmantots no māsas, bet lielākā daļa tomēr - jaunas. Es sev pagaidām nemāku īsti atbildēt, kādēļ tā. Zinu tikai to, ka tas noteikti nav naudas jautājums, jo pabalsts tajos gados bija daudz pieklājīgāks. Drīzāk varbūt esmu iemācījusies vairāk izbaudīt mirkli, nedomājot par to, ka pēc mēneša taču tās drēbes būs jau par mazām. 

Arī citās lietās mans otrais bērns bauda citu pieredzi. Filips nav (pie)barots ar biezeņiem, es viņam nebāžos virsū ar īpaši pagatavotām biezeņēdienreizēm noteiktos attīstības periodos. Viņš dabū to, ko ēdam mēs pārējā ģimene - tvaicētus dārzeņus, svaigus augļus, kādu sautētas gaļas šķēlīti, makaronu. Un viņš labprāt to visu saspaida rociņās, sasmalcina ar smaganām un tad nemainīgi izgrūž no mutes un saka: Dodiet pupu! Un pupu viņš dabon, savos gandrīz 10 mēnešos viņš ir vēl tik ļoti pupadikts :)

Jā, bet no zāles gan abi mani bērni vienādi baidījās un izturējās ar Lielu Piesardzību, kamēr pierada pie pārmaiņām dabā, lai pēc tam ziemā atkal izturētos ar lielām aizdomām pret pirmo sniegu.

Otrais bērns ir mierīgāks. Pirmajās nedēļās izmēģinājies iepazīties ar knupi, vēlāk atmeta to kā nevajadzīgu priekšmetu un vienmēr ir smaidīgs un draudzīgs. Jo mamma ir smaidīga un draudzīga. Mana otrā bērna mamma ir daudzkārt par sevi pārliecinātāka, nekā mana pirmā bērna mamma. Tāpēc Filips arī tagad, savā desmitajā mēnesī, knupi negrib un nepakļaujas manai pierunāšanai, ka karāšanos pupa galā varētu aizvietot ar jaunu, foršu knupīti. Mammīt, tu ko? Joko, vai? Tā zaļā spēļmanta mani nemaz neinteresē.

Visbeidzot, otrais bērns bieži aizmieg un paliek guļot uz grīdas, kamēr es viņu baroju. Mīlot savu muguru, nemēģinu bērnu vienmēr iemidzināt uz bumbas un tad likt gultiņā, lai to atkal un atkal atkārtotu, jo mazais pie pārcelšanas pamostas un raud. Tā vietā mēs abi nometamies slīpi uz grīdas tā, lai abiem ērti. Filips labi iemieg un pačuč savu mazo miegu netraucēts, nepārvietots un mierīgs. Dzīve ir skaista un vienkārša ne tikai viņam, bet arī man.

Nez, vai visas šīs (un vēl citas) lietas mainās vēl arī ar trešo, ceturto un piekto bērnu? :)

Can I kick it? Yes, you can!!

Ābeļziedu laika svētki

Katru gadu šajā laikā ir manas korporācijas svētki. Mani maija skaistākie svētki. 

Balti tērpi, dzelteni ziedi, smaidošas acis. Sen nesatikti draugi un paziņas, un vienota kopības sajūta, satiekoties ar brīnišķīgām sievietēm. Ikkatru gadu tā ir viena no labākajām dienām maijā. Garantēts prieks.

Lai prieks aug un zeļ - katrai savs, bet lai ir, par ko priecāties šajā maijā!

Skriet vai neskriet?

Šī ir varenu pārdomu nedēļa. Patiesību sakot, visas šīs domas, kas veļas caur manu prātu un sirdi šonedēļ, ir diezgan nomācošas un man grūtas, un es nezinu, vai es vispār gribu kaut ko teikt. Bet pieredze rāda, ka runāšana palīdz sakārtot domas un prātu, un nonākt pie kādiem [prātīgiem] secinājumiem. Tāpēc esmu saņēmusies runāt ar sevi skaļi. Tikai tēmu izvēlējos to vieglāko, jo par to otru, kas nodarbina manu prātu, man vēl nav spēka un gudrības runāt.

Skriet vai neskriet? Es sev uzdodu šo jautājumu jau vairākas nedēļas. Un domāju to pavisam burtiski - skriet vai neskriet svētdien pusmaratonu. Varētu jau domāt, kas tur liels - tāda izšķiršanās par piedalīšanos skrējienā. Bet es izturos pret savu ķermeni un līdzcilvēkiem ar lielu atbildību, tādēļ mēģinu būt prātīga un izsvērt visus par un pret. Jo problēma ir tajā, ka es nejūtos šim lielajam skrējienam tik gatava, kā vēlētos būt. Pēc otrā bērniņa piedzimšanas ilgi sevi saudzēju un nedarīju neko, nekādas fiziskās aktivitātes. Ziemā tad sāku šļūkāt pa Uzvaras parku ar distanču slēpēm, bet cik nu apļus es tur spēju nošļūkāt - ar tādu mazkustīgumu, kādā veselu gadu biju nodzīvojusi, neko daudz nevar paveikt.

Sapnis par Rīgas pusmaratona noskriešanu manī mīt jau četrus gadus. Pirms četriem gadiem biju ļoti motivēta to skriet un noskriet, bet paliku stāvoklī ar meitiņu un uzreiz atmetu jebkādas domas par lielām slodzēm. Tad nāca nākošais gads, bet mans mazais bērniņš vēl bija mazs, es baroju ar krūti un tik ilgi nebiju neko darījusi, ka jebkādas distances skriešana nebija man reāla. Tad pagāja vēl viens gads, vairs neatceros, kādēļ neskrēju togad, bet nākošajā gadā es atkal biju stāvoklī un pat neprātoju par skriešanu. Tā nu sanācis, ka visus šos gadus esmu bijusi trases malā, uzmundrinot savu skrienošo vīru un mūsu draugus, esmu dzīvojusi līdzi visām sajūtām, bet pati tā pa īstam neesmu piedalījusies. Taču vienmēr turējusi prātā domu, ka arī es kādreiz skriešu un pamāšu saviem atbalstītājiem.

Un tā nu mēs esam 2012. gadā, ir maijs, es neesmu stāvoklī, bet joprojām baroju savu otro bērnu ar krūti, taču nu tas man nav šķērslis, jo kopš viņa piedzimšanas pagājuši jau vairāk kā deviņi mēneši. Ziemā esmu drusku slēpojusi un sākusi trenēt sirdi slodzei, bet tā pa īstam regulārus skriešanas treniņus esmu uzsākusi tikai pusotru mēnesi pirms Lielās dienas. Es zinu, ka jebkurš speciālists šajā vietā noelstos un aizsūtītu mani uz 10 km starta līniju, jo šādu distanci es noteikti varu veikt :) Bet es zinu, ka es varu vairāk, jo esmu skrējusi vairāk. Diemžēl nezinu, vai varu visus divdesmit ar astīti. Un šajā vietā man iestājas satraukums, neziņa un sirdsklauves. Vīrs un citi saka, ka vajag tik skriet un tad apstāties tad, kad kļūst grūti, ka nav svarīgi noskriet līdz galam. Bet man savukārt liekas jocīgi sākt skriet ar domu, ka līdz galam neaizskriešu. Taču, protams, ka tas ir pareizi.

Ja es pagājušajā gadā nebūtu stāvējusi 100 metrus pirms finiša līnijas un nebūtu redzējusi, kā manu un daudzu citu acu priekšā saļimst cilvēks un iekrīt bezsamaņā no pārslodzes, tad, ļoti iespējams, es par šo visu nemaz nedomātu. Bet varbūt tomēr, tāpat kā šodien, man tomēr liktu aizdomāties raksts šodienas "Ir", kurā sīki izskaidrots, kādi procesi notiek organismā pārslodzes gadījumā un cik liktenīgi šie procesi var būt. Un es baidos nonākt līdz pārslodzei, jo man arī pēc svētdienas ir mazs bērniņš, kurš jābaro ar krūti, un esmu es pati, kurai ir jāstaigā, jādomā, jāsmaida. Mani biedē, ka es nepratīšu atšķirt nogurumu no pārguruma un pārkāpšu savu spēku robežu. Tik daudz nezināmā.

Visi tikai runā par skriešanu un piedalīšanos, bet reti kurš (patiesībā nezinu nevienu. Pirmā vieta, kur lasu par atbildīgu skriešanu, ir šodienas "Ir" numurs) - par to, ka pret savu ķermeni jāizturas atbildīgi. Ka nav jāskrien līdzi pūlim, neklausoties savā ritmā un pārāk ātri. Labi, ar to man nav problēmu, jo savu ritmu zinu un tas ir būtiski lēnāks par vidējo. Man sāk šķist, ka mana galvenā problēma ir bailes no nezināmā, bet tās pārvarēt var tikai dodoties nezināmajā iekšā. Ak, es nezinu. Man vēl ir divas dienas laika, lai izlemtu.

Māmiņdienai - mājās gatavots Šokolādes Saldējums

Apsveikt mammu Māmiņdienā - to darām [gandrīz] visi. Var apsveikt ar vārdiem, ar ziediem, ar dāvanu. Šogad gribēju pagatavot dāvanu mammai pati. Domāju kaut ko uzšūt, bet nevarēju saprast - ko. Un tad pēkšņi ienāca prātā doma par saldējumu. Krēmīgu, šokolādīgu saldējumu. Tumīgu kā mīlestība.

Pagatavoju divus - vienu ar olām, otru bez. Izdevās brīnišķīgi. Iesaku arī jums iepriecināt sevi un mammu, vai vienkārši sevi=mammu.

Šššokolādes saldējums

Receptes no David Lebovitz grāmatas "Perfect Scoop". Rezultāts: 1 litrs saldējuma.

Saldējumam ar olām vajadzēs:

- 500 ml saldā krējuma

- 250 ml piena ar tauku saturu 3,5%

- 150 g cukura

- šķipsna sāls
- 5 olu dzeltenumi
- 21 g (3 ēk) nesaldināta kakao
- 140 g tumšās šokolādes

Saldējumam bez olām vajadzēs:

- 560 ml saldā krējuma

- 250 ml piena ar tauku saturu 3,5%

- 150 g cukura

- šķipsna sāls
- 50 g (6 ēk) nesaldināta kakao
- 170 g tumšās šokolādes

Pagatavošana (ar olām):

1. Uzsilda pusi (250 ml) saldā krējuma ar kakao, kārtīgi iemaisot kakao. Uzvāra, samazina uguni un ļauj burbuļot aptuveni 30 sekundes, nepārtraukti maisot. Noņem no uguns un pievieno sasmalcinātu šokolādi, maisot līdz viendabīgai konsistencei. Tad iemaisa atlikušo saldo krējumu (250 ml). Visu masu pārlej lielā bļodā, kurai pa virsu uzliek sietiņu (vajadzēs vēlāk).
2. Tajā pašā traukā uzsilda pienu ar cukuru un sāli. Paralēli citā bļodā saputo olu dzeltenumus, kuros uzmanīgi lej iekšā silto pienu, nepārtraukti maisot. Tad olu masu pārlej atpakaļ katliņā un liek atpakaļ uz plīts.
3. Nepārtraukti maisot (un tiešām - nenovērsiet ne acu no katliņa! citādi saies omletē!) uz vidējas uguns vāra olu masu, līdz tā sabiezē un vairs brīvi netek nost no maisāmās lāpstiņas. Tajā brīdī ņem katliņu nost no plīts un masu lej iekšā 1.punktā sagatavotajā šokolādes masā. Lej caur sietiņu, lai nebūtu kunkuļu. Bļodu uzreiz atdzesē ledus peldē (es parasti lieku izlietnē ledainā ūdenī, bet ideālajā gadījumā jūs varat sabērt pilnu trauku ar ledus gabaliņiem un likt tajā).
4. Atdzesēto saldējuma masu liek trauciņā un ledusskapī - lai atdziest vismaz dažas stundas. Pēc tam liek saldējuma mašīnā un gatavo saskaņā ar mašīnas instrukciju.*

Pagatavošana (bez olām):

1. Samaisa kopā saldo krējumu, kakao, cukuru un sāli katliņā un uzkarsē, bieži maisot, līdz masa sāk vārīties un putoties.
2. Noņem no uguns un iemaisa šokolādi, līdz tā pilnībā izkususi. Tad iemaisa pienu. Visu masu ielej blenderī un blendē aptuveni 30 sekundes, līdz masa viendabīga (atzīšos - blendēšanu es vienmēr izlaižu, man žēl smērēt vēl traukus, bet tas noteikti nāktu par labu masai, tāpēc iesaku tomēr tā darīt :)).
3. Masu atdzesē ledusskapī slēgtā trauciņā un tad saldē mašīnā saskaņā ar instrukciju.*

* Ja nav saldējuma mašīnas, tad iepriekš ledusskapī atdzesēto masu lej lēzenā traukā, kuru liek saldētavā. Pēc 45 minūtēm pārbauda - ja masa malās jau sākusi piesalt, visu kārtīgi sakuļ ar putojamo slotiņu, tādējādi salaužot ledus kristālus. To pašu atkārto ik pēc 30 minūtēm līdz masa sasniegusi saldējuma konsistenci.

** Piezīme: Saldējums ar olām sabiezēs un sasals daudz ātrāk kā otrs bez olām. Līdz ar to, ja ir maz laika līdz pasniegšanai, tad drošāk ir izvēlēties recepti ar olām. Garšas ziņā arī būs atšķirības - šokolādes saldējums ar olām būs krēmīgāks, maigāks un tumīgāks. Savukārt šokolādes saldējumā bez olām būs izteiktāka šokolādes garša, kā arī kopumā garša būs intensīvāka. Pasniegts ēdājiem saldējums bez olām ātrāk kusīs (tiešā nozīmē :))

Lai arī izklausās sarežģīti, tomēr, kad ķeras klāt, viss izdodas ātri un vienkārši, tāpēc nevajag baidīties!

Kad saldējums gatavs, var izdekorēt kastīti un doties ciemos pie mammas. Lai skaista Māmiņdiena!

Ja bērnu zīmējumi pārtaptu rotaļlietās

Kur palika šī nedēļa? Un lielie plāni? Pazuda kaut kur slimošanas stafetes, mājas darbu un pienākumu virpulī. Huh. Bet nu ir piektdiena. Un piektdienā man gribējās pastāstīt pavisam ko citu, bet izrādījās, ka mājās nav piena. Tad nu par šo - ar pienu saistīto :) - lietu runāšu vēlu vakarā, bet tagad gribēju padalīties ar linku un stāstu, ko man pārsūtīja brālis. Proti:

Blogs Today I Learned Something New ir par lietām mums apkārt no cita skatu punkta, un šo blogu raksta vīrietis. Daudz kā interesanta, bet šis man kā mammai likās aktuāli šodien - rotaļlietas, kas pagatavotas pēc bērnu zīmējumiem. Ir tāda studija, kam šāda nodarbe ir viņu bizness. Kā sāku skrollēt bildes uz leju, uzreiz iedomājos par Pai! Aiju - Aija, tev arī šitas jāpamēģina! :)

Lai runā bildes. (Bilžu izlase un visas bildes no augstākminētā bloga un mājas lapas, autore Wendy Tsao)

Runājot par bērniem un mammām - vai esat padomājuši, kā apsveikt savas mammas Mātes dienā? Man ir ideja! :) Bet tās realizācijai man jāaiziet uz veikalu pēc piena un tad es varēšu pastāstīt par to arī jums. Līdz vēlākam!

Izlozes rezultāti, jūras feja un minigripa

Sākumā par parādiem :) Krāsaino vizulīšu izlozei bija pieteikušās:

1. Anda

2. Inese

3. Sanita

4. Agnese

5. Inga

6. RitaGri

7. aggie

8. Madara

9. Dace

Random.org lozēja, ka laimīgā dāvaniņas ieguvēja šoreiz ir....

....

...

...

nr. 5 jeb INGA, kura rakstīja, ka vinnesta gadījumā radīs pavasarīgas brošas un citus rotājumus!

Apsveicu Ingu, kura saņems izlasi no augstāk minētajā ierakstā redzamajiem krāšņumiem! Pārējām meitenēm saku paldies par piedalīšanos!

***

Pirmā maija nedēļa bija tāda bizī, datoru, šķiet, biju ieslēgusi vienu reizi. Vīrs aizceļojis uz Eiropu, mēs ar bērniem uz Latgali, tad atpakaļ uz Rīgu, tad uz Roju un atkal mājās. Rojā apciemojām savu jūru un manu vecomammu, lai apsveiktu viņu Mātes dienā. Pakojot bērnus es pati aizmirsu mājās jaku, attapos tikai tur, kad jūras vējš mani pluinīja. Šķita, ka nekas, bet nākamajā dienā pamodos ar 38. Nebija viegli tikt galā ar diviem mazuļiem un sevi, bet par laimi man pieslēdzās palīgbrigāde un arī vīrs vakarā atgriezās no ceļojuma. Varbūt tieši tādēļ šodien jūtos jau daudz labāk. Bet varbūt tās ir priecīgās atmiņas no mazā izbrauciena.

Mamma = Sieviete akcijas noslēgums

Nedaudz nobīdes laikā, nedaudz interneta piegādes traucējumi, neliels skrējiens pa veikalu, meklējot bērnam kurpes, un viss, tad var apstāties, ieelpot, izelpot un padomāt. Paklusēt un tad nedaudz padomāt, ļaujot domām brīvi lidot pa galvu iekšā un ārā, nemēģinot tās kontrolēt un novirzīt produktīvā gultnē. Vai jums bieži tā sanāk?

Man akcijas pēdējās nedēļas uzdevums - pabūt vienatnē - bija gan nepieciešamība, gan izaicinājums vienlaikus. Jo īpaši tādēļ, ka visu nedēļu saspringti gatavojos tirdziņam, kā rezultātā brīvbrīžu nebija nemaz, un arī tāpēc, ka vīrs aizbrauca ceļojumā un bija īpaši jāsaplāno bērnu pieskatīšana, lai pabūtu viena. Bet, kā jau ar tām īpaši plānotajām lietām dzīvē ir, nekas nenotika pēc plāna. Tādēļ es vienkārši centos atslēgties un pabūt pati ar sevi savās domās ļaužu pilnā amatnieku tirdziņā. Skatījos, kā ļaudis apstaigā tirgotāju stendus, skatījos, kā uzstājas dejotāji, skatījos, kā bērni staigā pa tirdziņu ar cukurvati rokā, un ļāvu domām slīdēt bez mērķa. Zināt, kā filmās, kad skan mūzika un slīd bildes ar dažādām ainām, un tu tikai vēro, bet nekur īsti nepiestāj. Laba sajūta.

Nākošā iespēja tā pa īstam būt vienai un klusumā, bija svētdien, kad manā treniņu plānā bija garais treniņš. Stundu un piecdesmit piecas minūtes runājos, cīnījos un pārliecināju sevi, sākot ar tādām domām kā "man patīk skriet", nomainoties uz "nee-vaa-ruu", pārmaiņus sapurinoties ar "tu to vari, vari", visbeidzot nonākot pie atvieglojošas mantras savā galvā - "atbrīvo prātu! atbrīvo prātu! atbrīvo prātu!". Treniņam beidzoties mans ķermenis bija noguris, bet prāts smaidīja, atbrīvots un izkustējies. Es turpināšu skriet kaut vai tikai šī iemesla dēļ!

Un vēl man gadījās aizmirst mājās telefona lādētāju, līdz ar to sakari ar ārpasauli (tas ir, pieeja internetam telefonā un kontaktu saraksts) man aptrūka jau pirmajā lauku brauciena dienā. Visas četras dienas pavadīju kontaktējoties tikai ar tiem radiem un draugiem, kas bija man apkārt. Vairākas reizes dienā, ieejot savā istabā, es automātiski stiepu roku pēc sava telefona, lai pārbaudītu, vai neesmu saņēmusi jaunu īsziņu vai e-pastu. Brīžiem, laiskojoties pa istabu, pat nodomāju, ka jāpasērfo pa blogiem. Un tad vienmēr aprāvos, attopoties, ka telefona ekrāns ir tumšs un kluss. Jāsaka, ka šāda atrautība no tīkla man nāca tikai par labu. Itin kā iztīrīt prātu no liekās un nevajadzīgās informācijas.

Vērtīga bija šīs nedēļas pieredze. Un arī iepriekšējās nedēļas. Un iepriekšējās. Un vēl iepriekšējās. Man patika piedalīties šajā akcijā, vairāk piedomāt par savu labsajūtu un man ļoti patika to visu darīt kopā ar jums. Paldies par ikkatras piedalīšanos un dalīšanos! Ja varētu, es jūs tagad uzaicinātu uz akcijas noslēguma ballīti, kur mēs visas sanāktu krāsaini lakotiem nagiem un puķainās kleitās! Varbūt nākamgad atkārtosim akciju un izplānosim arī noslēguma pasākumu?

Bet tikmēr - paliekam lidojumā!

Pastāstiet par sevi - vai ceturtās nedēļas uzdevumu bija viegli izpildīt? Kādi ir jūsu iespaidi un sajūtas pēc vesela mēneša pastiprinātām rūpēm par sevi?