Šovasar mēs ar bērniem bijām bieži viesi mūsu lauku bibliotēkās. Jo vairāk tās apmeklējām, jo biežāk es lūkojos nozaru literatūras jaunumu plauktā un nevis daiļliteratūras virzienā. Tā pa vasaru lēnā garā izčibināju cauri vairākas lieliskas grāmatas. Viena no tām man likās pat savā ziņā revolucionāra, jo tās vēstījums iebrāzās manā pasaulē ar šķietami pašsaprotamu lietu un lika sev vaicāt, kā gan es to nebiju apzinājusies jau agrāk.
Katrs bērns vecāku mīlestību uztver citādāk. Ja vienam vajag, lai viņu sabučo un ik pa laikam paņem klēpī samīļot, tad otram šādas vecāku izpausmes nemaz nešķiet apliecinājums tam, ka vecāki viņu mīl, jo viņš nav "pieskārienu tips".
Gerija Čepmena un Rosa Kempbela grāmata "5 mīlestības valodas bērniem", manuprāt, būtu kaut pa diagonāli jāizlasa katram vecākam. Grāmatas apakšvirsraksts "Mīli bērnu viņam saprotamā veidā!" kodolīgi izsaka visu grāmatas saturu. Proti:
Autoru ieskatā eksistē piecas mīlestības valodas jeb veidi, kādos cilvēks vispilnīgāk uztver sava līdzcilvēka mīlestību (konkrētajā grāmatā - bērns vecāku mīlestību). Grāmatā raksturotas šīs piecas mīlestības valodas un sniegti piemēri un ieteikumi to izpausmēm. Autori uzskata, lai bērns izaugtu par mīlošu, atbildīgu un dāsnu pieaugušo, viņam jāzina, ka viņu mīl. Tātad vecākiem ir svarīgi saprast un izzināt, kā viņu bērns vislabāk uztver mīlestību, nevis vienkārši pieņemt, ka viss, ko darām bērnu labā, automātiski viņiem liecina par mūsu mīlestību. Teiksim, ja tu daudz iedrošini savu bērnu, uzmundrini viņu, uzlieli utt. (t.s. apliecinājuma vārdi), bet bērna galvenā mīlestības valoda ir praktiskā palīdzība, ko tu nesniedz, uzskatot, ka pašam jātiek ar visu galā, tad bērns var secināt, ka vecāks viņu nemīl.
Piecas mīlestības valodas ir:
- pieskārieni,
- apliecinājuma vārdi,
- dāvanas,
- praktiskā palīdzība,
- saturīgi kopā pavadīts laiks.
Man simpatizē autoru viedoklis, ka bērnu audzināšanā svarīga ir mīlestības saikne starp vecākiem un bērnu. Citējot: "Ja bērna vajadzība pēc mīlestības nav apmierināta, viss saiet šķērsām. Tikai bērns, kas jūtas patiesi mīlēts un aprūpēts, var kalnus gāzt. Tu vari patiešām mīlēt savu bērnu, taču viņš nejutīsies mīlēts, kamēr nebūs to izjutis - kamēr tu nerunāsi mīlestības valodā, kas viņam vēsta tavu mīlestību." (19. lpp.)
Saņemtā mīlestība tiekot iepildīta "jūtu krātuvē", kura ir tāds kā bērna emocionālā spēka rezervuārs, kurš pastāvīgi jāpapildina un jāseko, lai nav tukšs. Īsumā - sniedzot bērnam beznosacījuma mīlestību (mīlot viņu par to, ka viņš vienkārši ir, nevis par to, ko un kā izdarījis), bērnus ir vieglāk audzināt un disciplinēt.
Grāmatā ir atsevišķas nodaļas par disciplinēšanu ar mīlestību, savu bērnu mācīšanu atbilstošā veidā un dusmu izrādīšanu un pieņemšanu. Noslēgumā piedāvāts vienkāršs tests, ko spēles veidā veikt kopā ar savu bērnu, lai noskaidrotu viņa dominējošo mīlestības valodu.
Grāmata ir uzrakstīta viegli lasāmā valodā un, manuprāt, ir vērts veltīt pāris stundas tās izlasīšanai un pārdomāšanai. Iepriekš, lai arī intuitīvi zināju, ka katrs no maniem bērniem mīlestības izpausmes no vecākiem sagaida atšķirīgā veidā, nebiju aizdomājusies, cik svarīgi ir pielāgoties katram. Tagad es jūtos drošāk, redzot, ka mīlestības krātuves pildīšana manam bērnam vissaprotamākajā veidā atalgo mani ar labāku bērna uzvedību: viņš jūtas mierīgāks un jūt manu mīlestību, līdz ar to netaisa visādus gājienus, netieši pieprasot izrādīt, apliecināt manu mīlestību.
Protams, grāmata nav universāls līdzeklis vispārējai laimei un bezproblēmu dzīvei, taču var sniegt pāris instrumentus, kā virzīties uz to. Starp citu, no šīs pašas sērijas ir arī grāmata par labāku sapratni pašu vecāku starpā, sniedzot ieteikumus, kā izprast sava partnera galveno mīlestības valodu un padarīt kopdzīvi (vēl) laimīgāku. Domāju, es zinu, ko nākamreiz paņemšu bibliotēkā ;)