piektdiena, 2011. gada 30. septembris

Drīz atgriezīšos

Atvainojiet, ka esmu pazudusi un ne ziņu, ne miņu. Es plosos pa mājām. Burtiski plosos, katru rītu ceļos reizē ar bērniem (tas ir agri :)) un eju gulēt ap vieniem. Manas pēdējās divas nedēļas griežas ap šujmašīnu un virtuvi - pagājušajā nedēļā strauji vajadzēja dabūt gatavu kleitu mammai, kura brauca atvaļinājumā, un šonedēļ man ir obligāti jāpabeidz savs plašķis. Pa vidu vēl jāuzspodrina māja, jāuzņem ciemiņi, jāgatavo jauni deserti, jāgatavojas bērnu ballītei un - pats svarīgākais - jāvelta kvalitatīvs laiks savam mazajam puisītim, mūsu visu cukuriņam :)
Tiklīdz plašķim pēdējie metri būs sašūti, I'll be back. Ar daudziem jauniem ierakstiem. Apsolu! :)

trešdiena, 2011. gada 21. septembris

Krekls ar sunīti aka kaķīti

Šķiet, ka sen jau tas laiks, kopš esmu pieķērusies šujmašīnai. Ar mazo puiku uz rokas vieglāk ir pagatavot kūku, nekā kaut ko sašūt. Taču beidzot man izdevās atrast brītiņu (tiesa gan - uz nakts miega rēķina), ko veltīt mazam šujamdarbiņam. Iedvesmojos no internetā atrastas t-krekla bildes. Sērfojot meklēju meiteņu mētelīšu paraugus, bet uzdūros šādam te krekliņam JCrew mājas lapā. Tā kā tieši biju iegādājusies vairākus vienkrāsainus krekliņus meitas rudens garderobei, nospriedu, ka varētu tādu dekoru uztaisīt pati. Tātad ņemam vienkrāsainu krekliņu un vecas trikotāžas bikses, no kurām gatavot aplikāciju:

Bez žēlastības sašņikājam bikšu staru dažāda garuma gabalos. Smukāk ir ar robotajām šķērēm.

Kārtoju uz krekliņa tā, lai izskatās pēc dzīvnieka galvas. Nu, vismaz aptuveni :)

Tad ar šujmašīnu piešuj visas skrandiņas. Es šuvu pa apli, lai smukāk. Kad tas izdarīts, jāķeras pie sejas radīšanas. Kamēr atrod pareizo kombināciju, paiet drusku laiciņš, jo, lai arī gribētos dzīvnieciņu ar zilām acīm, tomēr dzīvē tas izskatās pārāk blāvi. Amēlija, kura arī piedalījās sejas izveidē, gribēja sarkanas acis. Es tomēr nospriedu, ka tas nebūs pārāk mīlīgi, un paliku pie melnā varianta :)


Piešuj "seju" un ķeras pie ausīm. Lai krāsotu ar tekstilkrāsu, es parasti sagatavoju darba vietu tādu, lai nebūtu riska, ka kaut kas neparedzēts arī tiks nokrāsots - tāpēc vienmēr uzmaucu krekliņa krāsojamo daļu uz kāda paaugstinājuma - lai neizspiežas cauri krāsa uz mugurpusi.

Ļauju vaļu savam mākslinieces talantam. Neaizmirstot ik pa laikam ieskatīties internetā atrastajā paraugā :)

Tagad vēl tik jāsagaida, kad krāsa nožuvusi, un jānogludina.

Jēēē, jaunais dizaina krekliņš gatavs!! Amēlijai ļoti patīk. Bet viņa nekādā gadījumā nepiekrīt, ka tas ir suns (manuprāt - īsts haskija radinieks!). Suns? Nēēē, kāds tur suns. Tas ir KAĶĪTIS! Ka-ķītis! Mjau!

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

Grēcīgā Pavlova

Mūsu ielā tikai vakar iestājās rudens, līdz šim mēs šeit dzīvojām vēl ar vasaras sajūtu sirdī. 
Vasaras aiziešanu vajag pienācīgi nosvinēt, tādēļ ir īstais laiks izcept ļoti gaisīgu un vasarīgu kūku - pavlovu. Kūkas nosaukums it kā (jo precīzi neviens nezina) izgudrots par godu slavenajai 20. gadsimta sākuma balerīnai Annai Pavlovai. Viņas viesizrādes Austrālijā un Jaunzēlandē esot tik ļoti sajūsminājušas vietējo publiku, ka kāds vietējais pavārs par godu balerīnai esot radījis šo kūku. Tā ir ļoti gaisīga un maiga, gluži kā balerīnas svārki. Vairāk leģendas varat atrast googlējot, kamēr krāsnī brūninās jūsu pavlova... Tad nu ķeramies pie cepšanas!

Kopumā šī ir ļoti vienkārša, taču, manuprāt, arī kaprīza kūka, jo visa pamatā ir pareizajā brīdī to izņemt no krāsns. Būtībā jums vajag tikai olu baltumus un cukuru, plus vēl dažas nianses. Ja tikko esat gatavojuši krembrulē, tad jums noteikti ir palikuši daudz olu baltumi :)

Recepte 6-8 personām (vai tikai 4 personām, ja viņām labi garšo...):

4 olu baltumi
100 g cukura
1,5 tk kartupeļu cietes
1 tk baltvīna etiķa
1 paciņa saldā krējuma
svaigas ogas

1. Pirms sākt darboties, jāieslēdz cepeškrāsns uz 170 grādiem.

2. Tālāk saputo olu baltumus, līdz tie kļūst gaisīgi, un tad sāk pievienot cukuru, turpinot putošanu. Puto vairākas minūtes (5-7), līdz masa kļuvusi spīdīga un cieta. Tiešām spīdīga.

3. Tad caur sietiņu iesijā kartupeļu cieti un ielej baltvīna etiķi. Uzmanīgi izcilā visu masu, lai labi sajauktos.

4. Kārto ar karoti lielajā cepamajā formā un beigās ar dakšiņu "sazīmē" uz augšu putiņas, veidojot tādus kā radziņus (sk. foto).

5. Kūku šauj iekšā krāsnī un uzreiz samazina temperatūru uz 120 grādiem. Cep stundu un 20 minūtes, kamēr kūka maigi brūna (vaktējiet savas krāsnis, jo citas cep ātrāk, citas lēnāk!). Katrā ziņā gatavai kūkai ir jābūt kraukšķīgai no ārpuses un maigai kā zefīram iekšpusē.

6. Atdzisušu kūku dekorē ar putukrējuma krāvumu un svaigām ogām.
Ja man būtu bijis vairāk saldā krējuma pa rokai, es būtu arī sakrāvusi to kūkai pa vidu, bet diemžēl kāds uz našķiem kārs līdzdzīvotājs to bija iztērējis jau pirms tam...
Griež un pasniedz saviem viesiem. 

Ar priecīgu smaidu sejā uzklausa sajūsmas saucienus un uzslavas.

Ardievu, vasara, mēs tevi ļoti gaidīsim atkal!

Piezīmes par TUTU svārkiem

Jūlijā mēs kopīgi šuvām tutu svārkus mazai meitenei un pēc tam arī tos lozējām, kā rezultātā pie oranžajiem tutu tika Laines meitiņa. Beidzot Latvijas Pasts tos ir aizgādājis līdz savai jaunajai īpašniecei, par ko Laine šodien laipni ir pastāstījusi savā blogā un arī atsūtījusi man foto:

Bildē uzskatāmi var redzēt, ka svārki ne tikai jauki stāv un izskatās, bet ir arī gauži caurspīdīgi, neskatoties uz to, ka tills ir četrās kārtās. Kad pirmo reizi uzšuvu šos svārkus savai meitai, viņa sākumā nēsāja tos tāpat kā Emīlija - ar legingiem. Bet tad es sāku domāt, kā varētu paplašināt to nēsāšanas iespējas, lai vienmēr nav jāvelk apakšā legingi. Domāju, domāju un svārku iekšpusē pie jostiņas uzmanīgi piešuvu vēl vienu kārtu no plāna auduma. Lai nespīd cauri. 

Tagad Amēlija tos nēsā daudz biežāk un nav arī jāpiemeklē pieskaņoti legingi. Tā ka varat izmēģināt arī šādi, uzreiz jau tutu šūšanas procesā paredzot apakšsvārkus un piešujot tos pie jostiņas, tā būs vieglāk!

Padalieties ar saviem tutu svārkiem un linku uz tiem tepat komentāros, kad un ja tādi taps! Ļoti gaidīšu!

sestdiena, 2011. gada 10. septembris

Liķiera nogatavināšana un restorāna apmeklējums

Kā jūtas jūsu cassis aka upeņu uzlējums, par kuru runājām pirms kāda laika? Mans ir labi nostāvējies pieliekamajā, savilcies smaržīgs un kutina manu degunu. Taču nē, es zinu, ka tas paredzēts aukstiem ziemas vakariem, tādēļ neaiztieku to. Cik vien atliek nokāst ogas un ingveru, kas kļuvuši gandrīz caurspīdīgi pēc ilgās stāvēšanas (es noturēju savu dzērienu kopā ar ogām mēnesi, bet it kā jāpietiek arī ar 2 nedēļām):

Rezultātā iegūstu karaliskas krāsas dzērienu, ar ko īpašos gadījumos pamielot tuvākos:

Es ceru, ka jūs arī izmēģinājāt šo recepti. Mmm, smaržīga! Pamērcēju mazā pirksta galiņu dzērienā - ai, cik labs! :)


Runājot par mielošanos. Aizvakar mūsu ģimene bija restorānā. Tā nosaukums ir apmēram šāds "Svabedabe"; vai kaut kas tamlīdzīgs, šobrīd vairs precīzi nav prātā. Lielisks restorāns, fantastiska apkalpošana! Atrašanās vieta Rīga, Pārdaugava; ja gribam būt vēl precīzāki - Amēlijas istabas viesmīlīgā grīda. 

Kamēr es cepu ābolu pankūkas, es pat nepamanīju, ka meita riņķo man apkārt un ik pa brīdim apkalpojas pie trauku mašīnas, kur tikko bija izmazgāti trauki un mašīna stāvēja vaļā un vēdinājās. Izrādās, pankūku cepšanās laikā blakus istabā tika KLĀTS GALDS!

Sanesti dažādi trauki un vairums galda piederumu. Šķiet, trūkst vēl krūzes. Nekādu problēmu, saklājam arī krūzes uz galda!

Tā, arī pankūkas beidzot gatavas un mielošanās var sākties. Tikai nedomājiet, ka katrs var sēsties, kur iedomājas. Ne, ne, vietas tiek IERĀDĪTAS un arī šķīvji tiek iedalīti pēc namamātes prāta. Krusttēvs Kristaps dabūja lielu plastmasas trauku, kurā parasti tiek ledusskapī uzglabāti dažādi produkti. Bet tas nekas, var jau arī ēst no tāda trauka. Tētim tika mazā apakštasīte. Un kur mammas šķīvis? - Mammai ar tēti kopā! - Bet, meitiņ, varbūt iedosi kādu no savējiem, tev tur stāv veseli trīs šķīvīši.. - Nē, tie ir mani! Tev ir kopā ar tēti!

Nācās samierināties. Jo tik laipnu namamāti nedrīkst aizvainot. Viņa ļoti laipni (un bez jebkāda klientu pieprasījuma) devās palīgā ar savu dakšiņu ierādīt kā pareizi jāsakniebj pankūkas. Mēs pat nenojautām, ka līdz šim neesam mācējuši to pareizi darīt!
Krusttēva "šķīvī" tiek veikta pankūkas sadalīšana. Visās mazajās krūzītēs ir ieliets pa pilītei sulas. Tik mīīīļi!
Kad visas pankūkas šķiet jau apēstas, mammai un tētim gribas vēl. - Amēlij, vai pankūkas vēl var dabūt? Nē, visas ir apēstas! - teica Amēlija un izlikās nemanām savus trīs nemaz ne tukšos šķīvjus...


Ceru, arī jūs brīvdienās gan labi paēdāt, gan izklaidējāties! ;)

sestdiena, 2011. gada 3. septembris

Jūs, bērniņi, nāciet

Ar priecīgu prāt'.


Patiešām, savus bērnus es ļoti gaidīju. Katru gaidīju citādāk - ar pirmo es īsti nezināju ko gaidīt un gaidīju milzu prieka atnākšanu, ar otro es zināju ko gaidīt un gaidīju atkal to pašu - milzu prieka atnākšanu.

Taču atšķirībā no pirmās reizes nu jau es zināju, kāds šis prieks būs; ka par to ir jāmaksā un jāmaksā ar atteikšanos. Atteikšanos no sava ego. Savām vēlmēm ilgāk pagulēt no rītiem, savām vēlmēm paskatīties vēlo vakara filmu tv ekrānā, vēlmes dīki ļauties šopinga iegribām, vēlmes sēdēt klusumā un lēni šķirstīt žurnālus vai neplānoti sēsties auto un doties mazā ceļojumā. Šķietami banālas lietas, bet tomēr tās gadu gaitā ir veidojušas manas labsajūtas stundas un ļāvušas man izbaudīt dzīves saldos mirkļus.

Tomēr šī atteikšanās no savām egoistiskajām (jo vērstām tikai uz mani) vēlmēm nav sāpīga, jo tas, ko saņemu pretī, ir jau minētais milzu prieks. Daudz, daudz ir prieka brīžu dzīvē ar saviem bērniem. Tās var būt tikai sekundes, kurā iesmieties par bērna izteiktu joku, vai pāris minūtes, klusām noskatoties, kā vecākais bērns laimē laiza jaundzimušā mazuļa pirkstiņus. Vai pat vesels stundas ceturksnis, kopā šūpojoties un spiedzot no sajūsmas. Bet kopā saskaitot tie ir miljons brīži milzu prieka.

Tajā pašā laika ir gandrīz tikpat daudz grūtu mirkļu, un katra mamma zina, kādi un kad tie mēdz būt, sakrāties, sprāgt gaisā. Es mēģinu saprast, atšifrēt, vai tas grūtums ir objektīvs, vai drīzāk tas rodas, jo notiek sadursme starp bērna vajadzībām un manām vēlmēm konkrētajā brīdī. Vai piekāpjoties un virsroku dodot bērna vēlmēm (vai vajadzībām) pār savējām es daru pāri savam ego? Neizbēgami - jā. Vai tā ir problēma? Reizēm - jā. Jo ir skaidrs, ka manu dzīvi lielā mērā nosaka manu bērnu vēlmes (un vajadzības), viņi nosaka manu ikdienu un hmm...griež manas dzīves ratu uz priekšu sev vēlamā virzienā (ne vienmēr, bet tomēr).

Nav īpaši populāri skaļi runāt par to, ka mammai ir tiesības uz savu laiku, mammai ir tiesības teikt bērnam "nē" un stādīt savas vajadzības augstāk par bērna vajadzībām. Sabiedrībā valda supermammas tēls - mamma, kas visu var un dara. Un apkārt viņai laimīgi skraida tīri saģērbti bērni, kuriem māte velta visu savu nedalīto uzmanību, spēlē ar viņiem attīstošas rotaļas un pusdienās pasniedz veselīgu ēdienu. Un fonā ir tētis baltā džemperī un varbūt arī vēl suns. Visa šī kāda veļaspulvera cienīgā tv reklāmas ainiņa norisinās saulainā dienā, pie debesīm nav mākoņu un pilnīgi visu ģimenes locekļu sejas rotā smaids, visi ir laimīgi un tiek radīta pārliecība, ka tā ir vienmēr. Varbūt, ka es maldos, taču es pēdējos gados esmu pamanījusi, ka apmēram līdzīga aina un uzskats par "pareizo, labo ģimenes modeli" valda sabiedrībā. 

Ar pirmo bērnu es kaut kā centos iekļauties šādā modelī un mēģināju būt tā sauktā ideālā mamma. Ar otro bērnu es pārkāpju pati savus agrāk nospraustos principus un respektēju savas vajadzības, stādot tās vienā līmenī ar bērna vajadzībām. Ar zīdaini uz vienas rokas un gandrīz trīsgadnieku, kurš arī vēlas nepārtrauktu mammas uzmanību sev, es tomēr regulāri saku "nē". Es ļauju mazākajam pusstundu sēdēt autokrēsliņā ar ieslēgtu muzikālā lāčuka mūziku fonā, kaut zinu, ka tas nav labi, un izmantoju brīdi, kad vecākais bērns ir aizrāvies pats savās spēlēs bērnistabā, lai pārdesmit minūtes vienkārši pasērfotu pa internetu, atslēgtu prātu un pasapņotu par to, ko es atkal uzšūšu, kad man tam būs laiks. Cena, ko maksāju par šo savu personīgo klusuma pusstundu, ir atkal nākošais darbiņš turpmākajai stundai, ko man ir sarūpējis vecākais (zinātkārais) bērns:

Un, kad man paliek par traku, es pārkāpju (kārtējo agrāko laiku) principu "televizors mazajām actiņām  ir kaitīgs", ieslēdzu meitai multfilmu un ļauju spēlēties ar fotoaparātu, lai tajā laikā klusām pagulētu blakus istabā kopā ar mēnesi veco mazuli vai palasītu grāmatu, kamēr zīdainis čuč pie krūts.

Svarīgāk par ideālu mammu ir mamma ar stabilu nervu sistēmu. Vismaz manā dzīvē stabilu nervu sistēmu var iegūt labi izguļoties, neuzstādot sev augstas prasības, uzspļaujot vairākuma viedoklim par to, kā jābūt, ja tas nesakrīt ar manu pārliecību, un laiku pa laikam atsakot saviem bērniem par labu sev. Lai arī par to skaļi nerunā, tomēr visticamāk, ka daudzas mammas tā jūtas. Es vismaz ļoti ceru, ka es neesmu vienīgā, kas cenšas domāt par sevi un atrast laiku sev. Katrā ziņā šķiet, ka mani bērni izrāda man sapratni un neiebilst :)