Par mammas sajūtām un vistiņu

Šī bijusi grūta darba nedēļa ar daudz pienākumiem, galvas sāpēm un drusku tādu kā vāvere ritenī sajūtu. Šķiet, visspilgtāk to raksturo mana šodienas pieredze ar pusdienu kārumiņu - ķīniešu bistro iegādātos ceptos ābolus ietinu ķīniešu ražotā salvetītē, lai atnestu uz darbu un garšīgi apēstu pie kafijas. Mēģinot attīt ābolus sapratu to, ko vajadzēja saprast jau uzreiz, kad pie letes ietinu tos salvetē - papīrs smalki pielīmējies karamelizētajiem āboliem. Daļu dabūju nost, pārējo apēdu. Apmēram tāda bija arī šī nedēļa.

Kopš pavasarī atsāku strādāt pēc bērna kopšanas atvaļinājuma šādas grūtas nedēļas ir bijušas vairākkārt un droši, ka arī nākotnē tās šad un tad būs. Bet tas pieder pie lietas, un es nesūdzos. Tik vien, ka bieži ir vakari, kuros aizeju gulēt jau īsi pēc meitas nolikšanas čučēt, un bieži nesanāk izdarīt to, ko gribētos. Kaut ko uzšūt. Izmēģināt jaunu recepti bez steigas un ar baudu. Izlasīt iesāktajā grāmatā vismaz 20 lappuses uz priekšu. Uzrakstīt par Trešdienas grāmatu blogā... Tā nu nereti viss neiet pēc plāna, bet ar to jau jārēķinās, ja strādā pilnu darba dienu un mājās tevi gaida bērniņš un vīrs.

Hm, vai tas izklausījās pēc sūdzēšanās? :) Man patīk mans darbs, un tas sniedz man gandarījumu, jo īpaši, kad izdodas atrast labu risinājumu klienta problēmām. Man patīk iet uz darbu un patīk nākt mājās no darba. Ja vien diennaktī būtu par divām stundām vairāk, es teiktu, ka viss ir ideāli! :) Lai vai kā, nedēļās, kad esmu skrienošā un vēlu mājās nākošā mamma, uz nedēļas beigām es jūtu sevī vainu par to, ka esmu par maz kopā ar savu bērnu. Tad es sasparojos un apsēžos pie šujmašīnas, lai cik arī rādītu pulkstens, un kaut ko uzšuju. Nesen kā reiz secināju, ka meitas šallītes, cimdiņi un cepures mētājas koridorā bez kārtības, un piesēdos uzšūt maisiņu viņas aksesuāru uzglabāšanai. Darbiņš bija relatīvi vienkāršs, audums skaists un rezultāts mani ļoti iepriecināja:

Bet tad pagāja vēl viena līdzīga skrejošā nedēļa, kurā es nācu mājās, kad Cukuriņš jau čučēja, un no vainas sajūtas vairs nebija kur likties. Tad nu es izdarīju to, ko parasti filmās "pieraksta" superaizņemtajiem tēviem - īsi pirms veikala slēgšanas es iebrāzos rotaļlietu veikalā un centos izvēlēties kādu Mantu, ko uzdāvināt savam bērnam kā attaisnojumu par savu prombūtni. Laika nebija daudz, izvēle mani ne pārāk apmierināja un beigās es nopirku, protams, dārgāko produktu un skrēju tālāk - mājās. Pasniedzot pusaizmigušajai meitiņai maisiņu es pat necerēju, ka viņa būs tik priecīga par to, ko ieraudzīja tur iekšā:

Tā mūsu mājās ienāca mazais kamoliņš-pukšķinātājs un neticami ātri atrada sev iemīļotu mājvietu:

Savukārt manā darba ikdienā darbi noskrējās, un es atkal nāku mājās laicīgi. Taču mūsu ģimenes dzīvē ar novembri sākās cits Liels Notikums - meitiņa sāka iet bērnudārzā! Es pat to negribētu saukt par bērnudārzu, jo tas uzreiz asociējas ar tādu..hmm..nezinu ko, bet katrā ziņā mūsu (ja tā varu teikt) dārziņš vairāk atgādina draudzīgu māju ar ģimenisku atmosfēru. Lūk, un jau otrajā nedēļā bija svētki - Mārtiņdiena!

Bērnu apgleznotie lukturīši

Kā jau Mārtiņdienā pienākas, bērniem bija vēlamas dzīvnieku maskas. Zinot, ka mūsu bērnam nepatīk nekas lieks uz galvas vai ķermeņa, es ilgi nevarēju izdomāt, kādu masku gatavot, lai viņa to nēsātu un lai tā būtu ērta. Kaut gan ko nu ilgi - man bija tikai divas dienas laika! Līdz pat brīdim, kad otrdienas vēlā vakarā apsēdos pie šujmašīnas, man nebija skaidrs, ko es gatavošu. Tik vien tas, ka vajadzētu uzšūt kādu krekliņu, kuram piešūt klāt kādu zvērīgu detaļu.. Un tad baukš! ideja bija klāt! Lūk, mūsu zvēriņš! Vai atpazīstat? :) (pateikšu priekšā, ka tas (tā) ir mājdzīvnieks)

Vistiņa darbībā

Jā, tieši tā, jūs pareizi sapratāt - vistiņa! Maza oranža vistiņa ar spārniņiem un astīti. Uzšuvu kleitu no oranža auduma un no mežģīņu pārpalikumiem tapa "ekstremitātes". Šujot izmantoju t.s. peasant dress ideju un, lai cik savādi tas neizklausītos, lelles kleitas šūšanas aprakstu (šeit). Tā kā šuvu naktī un nevarēju uzlaikot kleitu meitai, vadījos pēc izjūtas, ka piedurknes varētu būt par garu, tādēļ piešuvu piedurknes iekšpusē striķīti un ārpusē podziņu, aiz kuras aizāķējot striķīti var labi turēt uz augšu garās piedurknes.

Pēc tam, kad bija tapuši spārniņi, es kādu brīdi sēdēju un domāju, ko teiks pati vistiņa par potenciālo asti. Baidījos, ka viņai tā nepatiks. Bet tad nolēmu, ka astīte tomēr ir vajadzīga un ka bez tās tērps nebūs pilnīgs.. No rīta, rādot meitai kleitu, ar prieku secināju, ka esmu izvēlējusies vispareizāko risinājumu Mārtiņdienas tērpam, jo viņa bija ļoti priecīga par kleitu. Un es arī!!