Nedaudz nobīdes laikā, nedaudz interneta piegādes traucējumi, neliels skrējiens pa veikalu, meklējot bērnam kurpes, un viss, tad var apstāties, ieelpot, izelpot un padomāt. Paklusēt un tad nedaudz padomāt, ļaujot domām brīvi lidot pa galvu iekšā un ārā, nemēģinot tās kontrolēt un novirzīt produktīvā gultnē. Vai jums bieži tā sanāk?
Man akcijas pēdējās nedēļas uzdevums - pabūt vienatnē - bija gan nepieciešamība, gan izaicinājums vienlaikus. Jo īpaši tādēļ, ka visu nedēļu saspringti gatavojos tirdziņam, kā rezultātā brīvbrīžu nebija nemaz, un arī tāpēc, ka vīrs aizbrauca ceļojumā un bija īpaši jāsaplāno bērnu pieskatīšana, lai pabūtu viena. Bet, kā jau ar tām īpaši plānotajām lietām dzīvē ir, nekas nenotika pēc plāna. Tādēļ es vienkārši centos atslēgties un pabūt pati ar sevi savās domās ļaužu pilnā amatnieku tirdziņā. Skatījos, kā ļaudis apstaigā tirgotāju stendus, skatījos, kā uzstājas dejotāji, skatījos, kā bērni staigā pa tirdziņu ar cukurvati rokā, un ļāvu domām slīdēt bez mērķa. Zināt, kā filmās, kad skan mūzika un slīd bildes ar dažādām ainām, un tu tikai vēro, bet nekur īsti nepiestāj. Laba sajūta.
Nākošā iespēja tā pa īstam būt vienai un klusumā, bija svētdien, kad manā treniņu plānā bija garais treniņš. Stundu un piecdesmit piecas minūtes runājos, cīnījos un pārliecināju sevi, sākot ar tādām domām kā "man patīk skriet", nomainoties uz "nee-vaa-ruu", pārmaiņus sapurinoties ar "tu to vari, vari", visbeidzot nonākot pie atvieglojošas mantras savā galvā - "atbrīvo prātu! atbrīvo prātu! atbrīvo prātu!". Treniņam beidzoties mans ķermenis bija noguris, bet prāts smaidīja, atbrīvots un izkustējies. Es turpināšu skriet kaut vai tikai šī iemesla dēļ!
Un vēl man gadījās aizmirst mājās telefona lādētāju, līdz ar to sakari ar ārpasauli (tas ir, pieeja internetam telefonā un kontaktu saraksts) man aptrūka jau pirmajā lauku brauciena dienā. Visas četras dienas pavadīju kontaktējoties tikai ar tiem radiem un draugiem, kas bija man apkārt. Vairākas reizes dienā, ieejot savā istabā, es automātiski stiepu roku pēc sava telefona, lai pārbaudītu, vai neesmu saņēmusi jaunu īsziņu vai e-pastu. Brīžiem, laiskojoties pa istabu, pat nodomāju, ka jāpasērfo pa blogiem. Un tad vienmēr aprāvos, attopoties, ka telefona ekrāns ir tumšs un kluss. Jāsaka, ka šāda atrautība no tīkla man nāca tikai par labu. Itin kā iztīrīt prātu no liekās un nevajadzīgās informācijas.
Vērtīga bija šīs nedēļas pieredze. Un arī iepriekšējās nedēļas. Un iepriekšējās. Un vēl iepriekšējās. Man patika piedalīties šajā akcijā, vairāk piedomāt par savu labsajūtu un man ļoti patika to visu darīt kopā ar jums. Paldies par ikkatras piedalīšanos un dalīšanos! Ja varētu, es jūs tagad uzaicinātu uz akcijas noslēguma ballīti, kur mēs visas sanāktu krāsaini lakotiem nagiem un puķainās kleitās! Varbūt nākamgad atkārtosim akciju un izplānosim arī noslēguma pasākumu?
Bet tikmēr - paliekam lidojumā!
Pastāstiet par sevi - vai ceturtās nedēļas uzdevumu bija viegli izpildīt? Kādi ir jūsu iespaidi un sajūtas pēc vesela mēneša pastiprinātām rūpēm par sevi?












