This goes to Maria

Ekspresceļojums uz Tallinu. Tikai pieaugušie, neviena bērna, par ko rūpēties un uzmanīt. Iesildīšanās vietā meksikāņu asā virtuve. Un tad - aiziet! Roks tā tīrākajā formā, fantastisks vokāls un virtuoza ģitārspēle. "This goes to Maria", piesakot Can't Stop, bija gandrīz vienīgā vārdiskā komunikācija ar publiku, visu pārējo izteica dziesmas.

Red Hot Chili Peppers pacēluši mani augstu spārnos.


Ja mums vēl būs dēls, sauksim viņu par Entoniju :)

Slinkā skrējēja

Vismaz trīs nedēļas pagājušas kopš pēdējās skriešanas reizes, kā arī dzīvošana divarpus nedēļas vīramātes maizē (lasi: regulāras pankūkas un sirņiki brokastīs) ir darījuši savu - vēdera apmēri ir krietni pieņēmušies, un es baidos, ka mani drīz sāks apsveikt ar ģimenes pieaugumu.. Tāpēc, lai nepiedzīvotu situāciju, kad, kaunā sarkstot, man klusi jānomurmina "tās jau tikai pankūciņas...", es saņēmos un šovakar beidzot devos skriet!

Skrējās pārsteidzoši labi un negaidīti raiti, uzlabojot līdzšinējo vidējo ātrumu. Esmu apņēmusies pieteikties vēl kādās sacensībās un tikt vaļā no 3 kg divu nedēļu laikā. Neba ka kādu tas interesētu, bet nu skaļam vārdam ir cits svars :)

Starp citu, no Latgales es jau esmu atceļojusi uz Roju un taisos te pavadīt kādu brīdi. Pie kam šajās dienās te norisināsies mākslas festivāls RojaL, tā ka - tiekamies!!

Līvānu pilsētas gadatirgus

Vasara ir laiks, kad aktīvi tiek svinēti pilsētu svētki; šīs brīvdienas nebija izņēmums, un mēs devāmies uz tuvāko vietu - Līvāniem. Tirgus maziņš, lielākā daļa tirgotāju redzēti jau citos rajona tirgos. Bet bija arī daži interesanti stendi.

Piemēram, akmens rotas. Saulkrastos jūras krastā salasīti akmeņi un iestrādāti rotās. Dabisku izejmateriālu - lina, kašmira, vilnas - adījumi, kas izcēlās ar modernu piegriezumu. Gaiši brūno kašmira jaku būtu pirkusi, jo acis iemirdzējās no tā skaistuma, bet ak, piedurknes bija daudz par garu.
Vēl bija skaisti grozi melleņu ražai. Un Lielvārdes josta. Citai reizei.


P.S. Bildes atkal juku jukām, nu kā jau tirgū ;)

Mēģinājums nofotografēt lietu

Lietus un koki krīt slīpi - četrdesmit piecu grādu leņķī. Īsta lietus siena, kas tā vien prasījās tikt nofotografēta. Bet lietu aiz astes tik viegli ar telefona kameru nenoķersi. Lai vai kā, sašvīkāta lietus krāsa nu man ir nedēļas spilgtākais iespaids.

Savukārt īsti sportisti netērē laiku dabas varenības aplūkošanai un guļ, kamēr vētra plosās aiz loga.



(Tehniska atkāpe - ja kāds var ieteikt labāku aplikāciju telefonam par blogger oficiālo, dodiet ziņu, jo šī ir tāda nabadzīga iespēju ziņā.)

Gosti

Mums bija Gosti. No sirds vēlos rakstīt viņu vārdu ar lielo burtu, jo visas trīs viešņas mani ļoti iepriecināja un burtiski izrāva no intensīvās rukāšanas un rutīnas darbiem.
Par gostiem Latgalē (vismaz tajā Latgales pusē, kur dzīvo vīra radi) sauc viesus. Man (mums) to bija veseli trīs - Laine, Kristīne un Vinita, kuras savas Latgales tūres ietvaros pavadīja nakti pie mums (sīkāk par viņu braucienu un tā mērķiem lasiet attiecīgi mammasrokas/ pucesmaja/ jakadela .blogspot.com).
Ir savādi, ka tu satiec it kā nepazīstamu, nekad neredzētu sievieti un uzreiz jūties kā ar savējo, pļāpā par visu iespējamo, kopā staigā pa veikaliem un meklē dārgumus vai nakts melnumā palūdz paauklēt savu bērnu, un visu to darot nejūti ne drusciņas mulsuma. Blogu pasaule tomēr ir kas vienreizējs.
Bez savas brīnišķīgās klātbūtnes lieliskās viešņas piedevām apdāvināja mani un manus bērnus ar dāvanām! Tikpat krāšņām un foršām kā viņas pašas! Visa kā tik daudz, ka manā steidzīgajā kadrā trāpīja vien dažas, jo ar filcēto grabuļbumbu un muklukiem bērni jau spēlējas :)

Meitenes, es jūs gaidu satikt vēl! Mēs pat nepaspējām izbraukt pa ezeru ar laivu!

Putekļu kalni lauku idilles vietā

Apmēram tādas ir pēdējās piecas dienas laukos, kurp atsteidzāmies uzreiz pēc atgriešanās no brīnišķīgās Holandes. Slīpējam laukos lielās istabas grīdu, puse iedzīves ir pārnesta uz terases, veidojot labirintus. Darbi nevedas pēc plāna. Ievelkas. Atliekas. Instrumenti lūzt. Streiko. Tikmēr smalkie koksnes putekļi pārņem arī mājas otro stāvu, iznāk terasē un iekļūst manā prātā. Lai arī grīdas atjaunināšana bija tieši mans superplāns un tiešām vajadzīga, tomēr pie piektās dienas es jau esmu pagurusi no lielā bardaka visapkārt. Žēlojos? Sevi žēloju, jo ierobežotā telpa nozīmē arī to, ka mazais jānēsa rokās lielu daļa laika. Bet Mazais vairs nav tik mazs, nupat jau 11 mēneši, 6 zobi un strauji uzplaucis raksturs. Ja Filipam kas nepatīk, viņš nekliedz, nē. Viņš dusmīgi rūc. Lauva!

No otras puses - kamēr vīramāte izbraukusi, es pa kluso atskrūvēju jaunās zemeņu ražas ievārījumu un mielojos. Un viss ir kārtībā :)

Momentsajūtas

Ceļojums rit pilnā sparā. Vēl divas dienas, bet jau tagad tik daudz skaistu sajūtu. Te nedaudz no tām: