ceturtdiena, 2011. gada 31. marts

Spožā, aukstā gaisma

Iepriekšējās brīvdienās es kaut ko uzšuvu un gribēju par to uzrakstīt. Bet tad nedēļas sākumā es nokļuvu slimnīcā, un šī pieredze mani tik ļoti ietekmēja, ka tās pārstrādāšanai man vajag par to izrunāt skaļi. Darbdienas pēcpusdienā mani sagrāba asas vēdera sāpes, un es nevarēju ne pakustēties, ne paelpot; ai, kā nobijos. Ārste pa telefonu teica, ka labāk ir doties uz slimnīcu un tur uzreiz visu pārbaudīs. Tā nu es nokļuvu slimnīcā ar ātro palīdzību pa tiešo uzņemšanas rokās. Tur mani sagaidīja vīrs, bet iekšā iet viņam neļāva. Jāpiebilst, ka uz to brīdi sāpes jau bija sen beigušās, tikai palicis stress par neziņu. Un tā atvērās durvis ar uzrakstu "Ieeja aizliegta" un es nokļuvu citā pasaulē. Vairs neatceros, kā sauca, bet aiz tām lielajām durvīm ir vairāki gaiteņi un telpa ar apmēram šādu uzrakstu "Pacientu aprūpes zāle", kurā tad visi atvestie potenciālie slimnieki tiek novietoti. Tie, kas veselāki, tie tiek sasēdināti krēslos gar sienām, bet tie, kas vecāki vai kam jāatrodas guļus (tai skaitā man) tiek pie kušetēm, kas viena no otras nodalītas ar aizkariem.

Kad beidzot esi nokļuvis pie vietas, sākas lielā gaidīšana. Tu vienkārši sēdi, gaidi ārstu un (visticamāk) uztraucies. Pēc aptuveni 15 minūtēm pie manis atnāca ārste, kura mani apskatīja un nozīmēja uz vairākām sonogrāfijām, kur izpētīja manu vēdera dobumu un neatrada neko, kas liecinātu par kādām problēmām. Tad mani pavadīja atpakaļ uz kušeti nr.14, kur es dabūju vēnā katetru, man noņēma asins analīzes un pēc tam tiku pievienota pie sistēmas ar magnija šķīdumu, kam laikam bija jāatbrīvo mans vēdera saspringums. Un no šī brīža darbības ap un ar mani beidzās, un es paliku viena savā nodalījumā ar vēl apmēram 20 cilvēkiem apkārt aiz šiem aizkariem. Sākās ilga gaidīšana, kuras laikā nevarēja ne atpūsties, ne gulēt, jo spožās, aukstās gaismas neļāva aizmirst kur tu esi un pat nogurums nespēja stāties pretī to spilgtajam spīdējumam.

Katetras ievietošana man bija viens no emocionāli smagākajiem brīžiem, jo tad es sajutos pa īstam "slima", tāda, ar kuru kaut kas tiešām nav kārtībā, tāda, kurai kaut kas draud, kaut kas nezināms un tādēļ biedējošs. Tu guli viena, sistēma pil, kaut kur tālāk pīkst sirdsdarbības aparāts, atved, aizved cilvēkus uz kušetēm, citi staigā paši, sistēmu rokā nesdami, vēl daļa cilvēku guļ koridorā uz kušetēm, jo Pacientu aprūpes zālē ir vieta tikai sešpadsmit gultām... Un visi šie cilvēki ir vieni. Pirmā skaudrā apziņa, ka šajā pārbaudījumā es esmu tikai es ar sevi, bija ātrās palīdzības mašīnā, kad man lika gulēt automašīnas aizmugurē uz kušetes, lai es būtu slīpā stāvoklī, bet ārste un šoferis sēdēja priekšā. Nākošā reize, kad to tik stipri apjautu, bija brīdī, kad man lika rokā katetru un nebija neviena, kas man noglaudītu galvu.

Cilvēks piedzimst viens un nomirst viens, šī apziņa manā prātā ir jau ļoti sen. Taču par to ikdienā mēs nedomājam, jo apkārt mums ir ģimene, draugi, kolēģi. Pietiek ar pāris stundām ātrās palīdzības nodaļā, lai saprastu, ka šis pūļa efekts ap mums, pasargātība no vientulības ir mānīga.

Bija jau gandrīz pusnakts, kad ar ārstes svētību un diagnozi "viss kārtībā" es tiku mājās. Vīrs un meita saldi gulēja lielajā gultā. Es ilgi stāvēju zem karstas dušas, mēģinot noskalot no sevis nost savas skumjas, kas it kā ieēdušās manos plecos spiež mani pie zemes. Tad iekāpu gultā, piespiedos pie sava maigi smaržojošā bērna, un pasaule bija gandrīz atkal kārtībā.

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

Pārkrāsošana un ar to saistītās grūtības

Pirms laba laika mana vecāmamma man iedeva vairākus no vienkrāsainas vilnas dzijas adītus gabaliņus un teica, ka varbūt es kaut kur varot tos izmantot. Man īsti nebija ideju, bet ticēju, ka kādreiz tāda radīsies, un noliku tos maliņā. Vien noliku pie loga un tā tie adījumi man sadzeltēja un izskatījās nesmuki. Atnāca pavasaris, ieraudzīju savus dzeltējumus un man pēkšņi radās ideja, ko ar tiem iesākt, taču pirmais uzdevums bija atdot tiem krāsu. Tā kā man jau sen niezēja pirksti atkal kaut ko pārkrāsot ar auduma krāsām, jo pirmajā reizē tik labi viss izdevās, tad es iepirku krāsas un ķēros klāt.

Un tad, kad audumu pārkrāsošanas process bija pabeigts un es skaidri redzēju, ka iecerētais rezultāts neatbilst reālajam, man tas pēkšņi salikās kopā ar pilnīgi cita līmeņa aktualitāti manā dzīvē. Proti, izmaiņas attiecībās ar draugiem pēc ģimenes rašanās. Jo savā ziņā ar laulībām un bērna ienākšanu manā dzīvē es pārkrāsoju savas līdz tam vestās dzīves audumu citā krāsā. Un, lai arī visu darīju pēc instrukcijas, cik nu tāda vispār tiek izdalīta, uzsākot jaunu dzīves cēlienu, starprezultāts tomēr ir cits, nekā sagaidīts un cerēts.

Sākumā katru audumiņu/dzīves jomu veiksmīgi saliec pa attiecīgiem plauktiņiem (bļodām) un nemaisi oranžu kopā ar violetu, draudzeņu tikšanās reizes ar bērna izklaidēšanu. Viss izskatās un rit labi.

Paiet laiks, jauno krāsu temperatūra atdziest, satraukums par jauno situāciju pāriet, ritot minūtēm, stundām, dienām un tu pēkšņi saproti, ka tie draugi, kuriem nav savu bērnu un ģimenes, nemaz tā neraujas ar tevi tikties, zvana arvien retāk un retāk atsaucas tavam aicinājumam satikties. Tu sāc sevi drusku analizēt un vērtēt no malas, saprotot, ka arī pati vairs tik bieži nezvani, jo vakarā vienīgā doma ir par mierīgu atpūtu un to, ko vilkt bērnam rīt mugurā. Tajā pašā laikā tavi draugi vakarus aizpilda, pilnveidojot sevi, dodoties uz kino, varbūt iepērkoties, meklējot internetā jaunu automašīnu vai varbūt plānojot ceļojumu. Un tas ir brīdis, kurā tu noņem no radiatora izžuvušo pārkrāsoto auduma gabaliņu, izklāj to zem spožas lampas un redzi - tas nemaz nav viendabīgs. Tam ir pleķi, citi gaišāki, citi tumšāki, bet tie ir.

Un šajā vietā es varētu likt punktu, jo man īsti nav atbildes uz to, kā risināt šo situāciju. Dzīves laikā attiecības ar draugiem mainās, tas ir neizbēgami, tas pats notiek arī ģimenes attiecībās, bet pēdējās lielākoties griežas ap vienām interesēm un mērķi, līdz ar to tās nevar salīdzināt ar attiecībām ar draugiem. Vismaz man kontakts ar draugiem ir vajadzīgs, jo mana dzīve un intereses griežas ne tikai ap ģimeni, un es vēlos satikties ar cilvēkiem arī no citām "galaktikām", ne tikai bērnkopības planētas. Bet pēdējā laikā man tas vairs diez ko labi neizdodas, mani centieni nenoved līdz rezultātam. Pārkrāsot dzīves audumus, lai tie būtu vienkrāsaini un skaisti, ir vēl grūtāk kā panākt to ar vienkāršiem adījumiem.

Visu vēl vairāk sarežģī tas, ka pēdējo gadu laikā lielākā daļa manu draudzeņu ir aizceļojušas no Latvijas un apmetušās uz dzīvi ārzemēs, laiž tur savas saknes un pārredzamā nākotnē Latvijā neatgriezīsies. Reizēm šī apziņa ļoti, ļoti apbēdina. Bet kā tur bija tas franču teiciens? C'est la vie, un jāiet uz priekšu.

piektdiena, 2011. gada 11. marts

Raudzību dāvana

2011. ir bērnu gads. Daudz draugu un paziņu bērni nāks pasaulē šajā gadā, un katram bērnam vajag savu dāvaniņu, ejot viņa raudzībās. Kas varētu būt tāds universāls, kas noderētu katram bērnam vai vismaz viņa mammai? Drusku bija jāpadomā... :)

Kad mūsu meita bija maza un tika lietoti pamperi, ik pa laikam nācās doties kaut kur ārpus mājas, līdzi ņemot arī rezerves autiņbikses. Parasti saliku tās celefāna maisiņā, lai neizsējas pa somu; bet smuki jau nebija tāds pa somu savalkājies maisiņš. Un tikai tagad, kad bērnam pamperi vairs nav aktuāli, esmu nonākusi pie super-druper idejas par auduma pampermaisiņu! To ir tik viegli pagatavot, tas ir gaumīgs un daudzkārt izmantojams. Kad pamperu laiks garām, tajā var arī salikt bērna klučus un turpināt lietot citām vajadzībām.

Sāk ar acīm patīkama auduma piemeklēšanu. Vajadzīgs ārpuses audums (krāsains) un oderes audums (vienkrāsains), kas abi jāizgriež lielākā izmērā par pašu pamperi (sk. vidējo bildi zemāk). Izgrieztos gabaliņus saliek kopā ar labajām pusēm un nošuj, pēc tam apgriež stūrīšus (sk. abas bildes kreisajā pusē zemāk). Krāsaino audumu izgriež uz āru un ar asu priekšmetu izbaksta stūrīšus. Tad neizgriežot uz āru vienkrāsaino audumu ieliek iekšā krāsainajā audumā (bilde labajā pusē), lai izveidojas dubults maisiņš. Visu kārtīgi nogludina (tas tiešām ir svarīgi, lai darbiņš izskatītos labi).

Ideālajā gadījumā iekšējais maisiņš jeb odere ir nedaudz garāks par ārējo maisiņu, tad nu atsprauž šo garāko malu un nošuj vienreiz apkārt (1.bilde). Tālāk sameklē viduspunktu un nošuj pogcaurumus, caur kuriem pēc tam būs jāizver šņorītes (2.bilde). Visbeidzot atloka visu augšmalu vienādā attālumā (pāris cm) un nošuj zigzagā pa virsu taisnajai vīlei.

Atliek tikai ievērt virvīti vai lentu, un maisiņš gatavs. Ja negribas taisīt pogcaurumus, tad var arī piešūt lipekli (zemāk bildēs redzamajam pūču maisiņam ir tieši šāds risinājums).

Tad gaidām rītu, kad uzlēks saule, lai labā apgaismojumā safotografētu savu gala produktu un priecātos par to! :)



Jāpiezīmē, ka, šujot maisiņus jaundzimušu bērniņu autiņbiksīšu uzglabāšanai, es, nosakot maisiņa aptuveno izmēru, par paraugu ņēmu savas meitas "lielos" pamperus un neiedomājos, ka mazuļu dupšiem tie pamperi ir  mazāki. Līdz ar to, ja 4. vai 5.izmēra autiņbikses ietilpst šādā maisiņā apmēram piecas, tad mazāku dibentiņu gadījumā tur noteikti var salikt krietni vairāk maiņas bikšukus. 

Un pat ja māmiņa, kurai uzdāvināsiet šādu maisiņu, negribēs to izmantot sākotnēji domātajam mērķim, viņai tas noderēs kaut vai lai uzglabātu tajā mazuļa cepurītes un zeķītes. Vai varbūt pļavā lasītās tējas :)

otrdiena, 2011. gada 8. marts

Mammīt, man ir slapjas rokas!

...sauca meitene no vecāku guļamistabas. Hmm, ko gan viņa tur dara sestdienas vidū? - nodomāja mamma. Bet intuīcija teica priekšā, ka nekas labs tas nav un ka jāpasteidzas. Jau pie istabas durvīm sagaidīja patīkama smarža, kas tomēr nespēja vērst par labu manu Šoku. Es reti satraucos par meitas tā sauktajiem nedarbiem, godīgi sakot, pat neatceros, kad būtu par tiem pa īstam dusmojusies, bet šoreiz man gan aptecējās sirds...

Nē, tas nav tas, ko jūs domājat! Nē. Tas ir kas daudz labāks. Tā ir svaigi pārvilktā gultas veļa vecāku gultā apvienojumā ar Weledas ķermeņa eļļu ar kliņģerīšu un citronu ekstraktu, smaržo jauki un izrādās, ka līst no pudelītes arī jauki. Meita bija revidējusi naktsskapīša saturu un atradusi to pudelīti, par kuru mamma jau iepriekš bija teikusi "Nedrīkst!". Jāpiezīmē, ka es bērnu nevainoju, jo uzskatu, ka pati vainīga, ka šo draudīgo pudelīti neesmu nolikusi nepieejamā vietā; tas ir mans uzskats visos gadījumos, kad bērns ir kaut ko izgāzis, izlējis utt. Taču šoreiz tā skāde ir tik liela, ka biju vienkārši sašauta. Eļļu iztīrīt no matrača nebūs iespējams, tas ir arī nieks, bet ko man iesākt ar skaisto, jauno veļu? Ja pat bērna krekliņš, kas bija mugurā šajā "pārsteiguma" brīdī joprojām pēc divu veidu traipu izņēmēju pielietošanas ir ar eļļas paliekām, tad kā man tikt galā ar šo kvadrātmetru lielo eļļas izplūdi? :(

Šī gadījuma sakarā man ir dažas pārdomas. Pirmā ir priecīga atziņa, ka mūsu bērns ir zinātkārs un interesējas par to, kas kur ir iekšā, kā kas darbojas, kā kas izskatās, ja to uzvelk sev mugurā (piemēram, mammas sauļkostīms), kā arī tas, ka viņa ir sākusi spēlēties ar mantiņām, liekot tās gulēt, sedzot un runājoties ar tām - tātad sākas lomu spēles un fantāzijas spēles. Lieliski!

Otrā atziņa ir, ka mūsu bērnam nepatīk kārtot mantas, kas paliek pēc viņas spēlēšanās. Nedaudz vairāk kā divu gadu vecumā es nesagaidu, ka viņa pati atcerēsies un visu noliks vietā. Taču es vēlētos, kaut brīdī, kas spēlēšanās ir beigusies, meita sekotu manam vai tēta uzaicinājumam kopīgi salikt visu pa vietām. Parasti atsaucības nav, un es par to arī nebrīnos, jo kārtošana pati par sevi nav nekas aizraujošs, lai kā es arī censtos radīt pretējo iespaidu :) (piemēram, nāc, saliksim kurpītes kastītē, paskatīsimies, kura ar kuru ir pāris!).

Tas viss it kā ir normāli un pieņemami, jo reizēm jau tomēr izdodas pierunāt un vismaz daļēji piedalīt viņu kārtošanas procesā. Taču ir kāds "bet". Bērnudārzā, kur mazie pa dienu darbojas pēc Montesori metodes, viņi katra "darbiņa" beigās sakārto savu darba vietu un atstāj visu kārtībā. Esmu redzējusi un zinu, ka mūsu meitene māk sakārtot aiz sevis un ka viņa zina, kas tas ir. Tikai mājās tas nekā nedarbojas. Bet to laikam var teikt attiecībā uz dažādiem uzvedības aspektiem - kas darbojas bērnudārzā, pie vecvecākiem, krustmātes, laukos, tas praktiski nekad nestrādā mājās. Mājās bērns atļaujas iziet no rāmjiem un būt skaļš un nepaklausīgs, un arī tas man ir pieņemami, jo es saprotu, ka mājas ir vieta, kur izlādēties līdz galam un kur nav jāievēro apkārtējās vides uzliktie noteikumi. Tajā pašā laikā es vēlētos, lai meitas izpratne par kārtību tiktu apgūta praksē, t.i., darot to kopā mājās ar mammu, nevis ka viņai rastos iespaids, ka istaba maģiskā kārtā pati top tīra pēc kārtējā spēlēšanās raunda. Mana pārliecība ir, ka kārtību bērnam var iemācīt, vienalga, kāds viņš ir pēc dabas. Jo pieredze rodas ģimenē, un, kāda ir mammas attieksme pret mājas tīrību, tāda arī veidojas bērnu attieksme. (Un es šeit nerunāju par to, ka maniakāli jāmazgā grīdas un visādi citādi jāspīdzina sevi laikā, kad audzinām mazus bērnus un nekam citam īsti neatliek laika, bet gan par to, ka aiz sevis ir jāsavāc savas lietas.)

Vārdusakot, es jūtu, ka man vajadzīgs vēl padomāt par šo visu. Ja jums ir labas idejas, kas radušās praksē, neturiet sveci zem pūra! :)

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

Aitiņkleita meitai pēc gatavas piegrieztnes

Kad pagājušajā rudenī bijām brīnišķīgajā Francijā, kuru joprojām nespēju aizmirst savos sapņos, viens no maniem plānotajiem darbiņiem bija grāmatnīcas apmeklējums. Tā kā ar franču valodu neesmu gluži uz jūs, biju nolēmusi, ka manai valodas apguvei par labu nāks dažu grāmatu ieguve. Tā nu izvēlējos divas, viena no kurām bija par garšīgiem ēdieniem bērniem, un ko jau reiz pieminēju šeit, bet otra šūšanas grāmatiņa - Basiques pour petites filles, kurā visi piedāvātie tērpi meitenēm izskatās tik vienkārši un tā vien aicina "uzšuj mani! nē, mani! nē, lūdzu, lūdzu, uzšuj mani!"


Saulainā ziemas dienā labā garstāvoklī nolēmu kaut ko izmēģināt, un tapa aitiņkleita. Te maza fotoreportāža ar morāli - šūt pēc gatavas piegrieztnes ir viegli un patīkami! Iesaku!



Manuprāt, kad pirmajā reizē ķeras pie piegrieztnēm, svarīgi ir izvēlēties praktisku un relatīvi vienkāršu tērpu, lai neizdošanās risks būtu minimāls un nepārietu vēlēšanās šūt vēl un sarežģītāk. Visu detaļu pārzīmēšana uz cepamā papīra (jo piegrieztņu papīra man nav) un izgriešana man aizņēma ap 30 minūtēm, jo es tā lēnām un rūpīgi :)

Tā kā darbojos ar kokvilnu, nospriedu, ka ir jāapmet maliņas, lai turpmākās dzīves laikā tās neirst. Bet man nav overloka mašīnas. Tā nu izlīdzējos ar zigzagu, bet principā ar rezultātu neesmu īpaši apmierināta, jo nav diez ko skaisti. Un arī baigais darbs, kamēr visas detaļas apšuj. Vai kādam ir kāds labāks padoms, kā apstrādāt maliņas?!

Uhh, pārvarējusi lielās grūtības ar zigzagu, visu sāku šūt kopā, līdz nonācu pie piedurknēm. Liku lietā savu loģisko domāšanu, lai pēc brīža secinātu, ka mana loģika ir mani piekrāpusi. Piedurkne uz pretējo pusi! Labi gan, ka pirms šūšanas nolēmu to piespraust ar adatiņām un vēlreiz pārbaudīt, vai tiešām ir pareizi... ne-a! :)

Veiksmīgi pēdējā brīdī novērsusi lielo skādi, atlika tikai ievilkt elpu pēdējam darbiņam - piedurkņu apdarināšanai. Ar rociņām un mazo adatiņu, nevis šujmašīnu :)

Beigās nemaz tik vienkārši nebija, bet prieks par rezultātu gan liels. Un meitai patīk, tikai viņas izpratnē šis apģērbs ir jānēsā citādāk, nekā es to biju iecerējusi! :)

otrdiena, 2011. gada 1. marts

Pirmais

Manā pasaulē pirmais marts ir pavasara sākums. Nav svarīgi, kāds laiks ir laukā, taču, pāršķirot kalendārā pēc ilgās ziemas jaunu mēnesi, sirds iegavilējas priekā, jo "marts" skan kā apsolījums saulei, siltumam un vairāk priekam. Šis arī ir viens no iemesliem, kādēļ pirms dažiem gadiem izvēlējāmies pirmo martu par savu kāzu dienu. Mūsu kāzu devīze bija "Pavasaris - mīlestības laiks", un tā nu tas tagad ir un tā tam būs būt mūžīgi mūžos āmen.

Manam vīram paldies, maniem bērniem paldies par ģimeni, kura esam un būsim. Lai apcerējumi par laulības lomu paliek citām galvām, mums šodien ir svētku diena, ģimenes nodibināšanas diena un vienkārši pavasara sākums sirdī. Lai dzīvo pirmais marts!