ceturtdiena, 2010. gada 29. jūlijs

V+V sestdiena

Pagājusī sestdiena sagadījās īpaša divu V dēļ - bija viena vārda diena un viena vētra. Vētra bija drīzāk negaiss, un arī tas pagāja garām, samaisīdams debesis ar jūru:

Viss labs, kas labi beidzas. Un otrs V tomēr bija daudz patīkamāks, jo jau pati vārda diena sākās ar daudz dāvanām un kūkām :)

Ar dāvanām es lielīšos citā reizē, bet tagad gribu padalīties ar brīnišķīgajiem kulinārijas darinājumiem un risinājumiem no foršās V dienas.
Kišs ar cukīni, žāvētu gaļu un vēl visu ko labu (manas mammas darinājums):


Brīnišķīga biezpienkūka. Man tik sen neviens nebija dāvinājis kūku! Kad esi mazs un kamēr vēl turpini dzīvot pie vecākiem, tas liekas pašsaprotami, ka tev vienmēr sagādā kūku, bet sākot dzīvot savu dzīvi, tas kļūst par lielu retumu:



Vēl svētku galdā bija mans šokolādes kēkss, kuru nepaspēja nofotografēt, jo tas tika ļoti ātri apēsts, un [ne mazāk garšīgais] klafutī ar ķiršiem un avenēm:


Vai es jau teicu, ka diena bija brīnišķīga? 


Arbūzu dzēriens: sablendē arbūza mīkstumu ar svaigām piparmētrām, svaigi spiestu citronu sulu un grenadīnu:

Mazo svētku mazais galds ar mazajiem gardumiem:

Arbūzu sorbets. Pakusis [par daudz]:

Inovatīvs neesošas kafijas kannas risinājums:

Ō, jubilāre!

Lietus dēļ mazo svētku dalībnieki pārcēlās uz vietu, kas savā inteliģences starojumā daudzkārt pārspēj vienkāršu pasēdēšanu zālē - šķūni:

Lūk, uzskatāms piemērs, ka pasākumā tika lasītas grāmatas un apspriesti citi svarīgi kultūras jautājumi:

Tāda V+V sestdiena bija man. Gaidīšu nākošo ar prieku!

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Māte, meita, kleita, kleita un lapsene

Šis rīts ir sācies kā sāpīgs vakardienas turpinājums. Bet vakarvakars nemaz nebija slikts, nē, tas bija ļoti labs un patīkams vakars, līdz brīdim, kad mēs ar vīru braucām mājās. Es sēdēju rollera aizmugurē un baudīju vasaras vēju, līdz pēkšņi man potītes iekšpusē kaut kas au! asi iesāpējās. Paskatījusies lejup, es ar šausmām ieraudzīju, ka tur, ieāķējusies ar savu snuķi, lepni sēž un vējam līdzi plīvo lapsene! Es pakratīju kāju, bet tā nekur nepazuda, un tad es laikam šausmās sāku klaigāt. Jo kas gan var būt briesmīgāks kā pieāķējusies lapsene brīdī, kad tu sēdi uz mokika, ātri traucies uz priekšu un tev nav neviena brīva locekļa, lai to aizgaiņātu!? Strauji piestājām malā, bet L. jau bija prom. Ļoti nobrīnījāmies, kā lapsene ir spējusi turēt līdzi rollerim, bet pēc tam aizmirsām par to visu. Bet nekā nebija! Šorīt, tipinot uz darbu, es nejauši paskatījos lejup un sastingu šausmās. Oioioi, kāds uztūkums! Un ja to tā pēkšņi ierauga, tad, protams, uzreiz sāku just sāpi, kaut gan pirms tam par to pat nenojautu :D

Bet gana par L. kundzi. Es gribu jums pastāstīt par kaut ko daudz jaukāku un iedvesmojošāku - kā es vakar pusotrā stundā uzšuvu kleitu savai meitai. Rītvakar mums ir paredzētas nelielas svinības pie jūras un par godu tam es vilkšu savu pasšūto kleitu. Jau kopš es to uzšuvu, visu laiku klusībā domāju, ka varbūt vajadzētu arī ko līdzīgu uzcakot meitiņai. Kaut kādu iemeslu dēļ man patīk tā sauktais "partner look", kaut es zinu, ka daudzi par to šausminās. Nolēmu izmēģināt. Tā kā bija jau vēls, un es negribēju visu nakti pavadīt šujot, nolēmu keep it simple. Paraugam paņēmu citu Žubītes kleitiņu, uzliku uz auduma un griezu pa kontūru, atstājot vietu vīlēm. Es pat biju tik slinka, ka nolēmu augšā vīles vispār nešūt, izgriežot audumu tā, lai plecu daļā ir auduma locījuma vieta [es nesaprotu, kāpēc tā bilde ir šķība. Ja kāds zina, kā pagriezt, pasakiet man, es jau visu ko izmēģināju un nesanāk!]:

Izgrieztā veidā tas izskatās tā:

Un tagad tikai šūšanas vaina. Sašuvu sānus līdz piedurkņu vietai (tur, kur sākas paplatinājums), atšuvu kakla izgriezumu un piedurkņu malas, bet apakšmalu apstrādāju ar smalku zigzagu, lai viļņojas. Viens, divi, kleita gatava! Bet kaut kā tas viss likās par vienmuļu. Tai taču jābūt mazas meitenes kleitai, nevis pieaugušā kleitas atlējumam. Nolēmu izmēģināt uzšūt kabatu. Paņēmu kontrastējošu trikotāžas audumu (lai nav jāapstrādā vīles, jo trikotāža neirst), izgriezu nelielu taisnstūri un izvēlējos trīs dekoratīvās sirsniņas, kuras ar asajiem galiem iebakstīju auduma apakšējā daļā:


Tad pārlocīju augšējo kabatas daļiņu pāri tā, lai skavas nevar sataustīt un lai tās nesaskrāpē mazo rociņu, kad tā tur slēps savus dārgumus, un piefiksēju vēlamajā vietā uz kleitas:

Piešuvu. Vēl tikai atlika no garas auduma strēmeles sašūt jostiņu, izvērst uz otru pusi un - heisā, hopsā, mēs esam gatavas ballītei!!


ceturtdiena, 2010. gada 22. jūlijs

Sedziņa mazulim

Jā, es esmu grēkojusi un šonedēļ neesmu bildusi vēl ne vārda. Un jāsaka, ka man pat nav tāda īsta attaisnojuma, tādēļ es nemaz nemēģināšu. Vienīgi tas, ka pēdējās dienas jūtos nogurusi, bet tas laikam saistīts ar jauno procedūru, kuru esmu atklājusi un šobrīd izmēģinu (meitenes, tas ir tiešām kaut kas ļooti interesants, savā ziņā pat elementārs un - svarīgākais - lēts! :)). Bet tas viss tā. Mans pēdējā laika lielākais veikums ir sedziņa mazulim, par kuras uzšūšanas plānu jau minēju iepriekšējā reizē un kuru esmu beidzot arī radījusi.

Sāku ar to, ka izgriezu no diviem audumiem vienādus gabalus. Izmērus tagad nepateikšu, bet par paraugu ņēmu jau gatavu maza bērniņa segu. Lūk, kā tas izskatās:

Tālāk saspraudu abus audumus kopā ar labo pusi uz āru (bildē kniepadatas praktiski nevar redzēt :)):

Nedaudz svārstījos, pirms izlēmu par to, kādā veidā šūt abus audumus kopā, lai nav tā, ka sašuj tikai malas un vidus cilājas (es ceru, ka es pietiekoši skaidri izsakos, lai jūs varat saprast). Nolēmu, ka šūšu pa ziedu kātiņa līniju, lai ir skaistāk:


Kad visi ziedu kātiņi bija piešūti, no pāri palikušā auduma izgriezu vajadzīgā garuma lentas un nogludināju tām malas, lai var piešūt sedziņai maliņas:

Sākumā es biju piešuvusi atlasa slīpā diega lentu, jo tā ir mīkstāka un cerēju, ka būs skaistāk, bet, protams, protams, šūšanas procesā tā visa savilkās nesmukos viļņos. Man nepatika un ārdīju nost, lai piešūtu stingrāku maliņu:


Tas arī viss. Lai arī izklausās un ir vienkārši, tomēr pirmajā reizē nemaz tik ātri negāja. Taču rezultāts ir sanācis tāds, kādu biju to iecerējusi un es ļoti ceru, ka arī bērniņam patiks:


Lai tev labs un silds miegs, mazo bērniņ!

piektdiena, 2010. gada 16. jūlijs

Ieguvumu nedēļa

Šī nu gan bija traka darba nedēļa. Kopš kolēģes aiziešanas atvaļinājumā jūtos kā maratonists, kā no rīta sāku, tā līdz vakaram rukāju mazos darbiņus. Pilnīgi neticami, ka pa vidu visiem lielajiem darbiem man ir izdevies arī šo to iegādāties. Patiesībā nevis šo to, bet lielas lietas! :) Par visu pēc kārtas, tik vien vēl piebildīšu, ka viss grozīsies par un ap šūšanu. Un viens no lielākajiem dzenuļiem beidzot saņemties un to visu nopirkt ir maza meitiņa, kura drīz nāks pasaulē un kuras māmiņai es apsolīju uzšūt sedziņu. Tas laiks jau ir pavisam tuvu, tādēļ ķēros pie lietas un pirmām kārtām nopirku...
jaunu ŠUJMAŠĪNU!!! uRā!!
Tā kā vakari ir īsi un ir tik daudz citu darbiņu, kas jāizdara pirmām kārtām, šujmašīnas iemēģināšanu esmu atstājusi šai nedēļas nogalei. Tam jau laicīgi sagādāju dažādus skaistus audumus. Noņēmos veikalā slapju muguru, taču rezultāts, manuprāt, ir ļoti tā vērts. Iepazīstieties ar šiem skaistumiem:
Šis prieka iemiesojums nebija manā plānoto audumu sarakstā, tomēr kā gan es to būtu varējusi atstāt veikalā?!
Un šis - vai šis nav tāds, ko gribas apēst, cik garšīgās krāsās tas ir?!
Un te nāk divi neuzkrītoši, vienkrāsaini audumi, taču ne mazāk svarīgi. Pirmais ir tumši zils flīss, kas labi kalpo dārza pledam kā sildošā viduskārta:
Un otrais, lai arī pēc bildes nevar pateikt, ir brīnišķīgs baltas vilnas audums. Konfekte!
Un visbeidzot - priecīgi aksesuāri, lai man būtu darba pilnas rokas visas brīvdienas!

Tiekamies nākamnedēļ, kad ceru padalīties ar saviem [jaunajiem] šūšanas iespaidiem!


P.S. Es nesaprotu, vai tās bildes tiešām ir tik tumšas, vai man katrs dators rāda citādāk? Hmm...

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Brīvdienas pie jūras

Es nebūšu oriģināla, sakot, ka ir karsts. Karsts, karsts, karsts. Bet tas ir forši, lai arī lielākoties ir grūti tajā karstumā, tomēr vasara - kas gan ir labāks par vasaru?! Mūsu ģimenei ir laimējies, ka mums ir lauki, uz kuriem braukt ikreiz, kad vēlamies tikt prom no pilsētas, un es to ļoti novērtēju. Pagājušās nedēļas nogalē mēs bijām Kurzemē pie Rīgas jūras līča, vai vienkārši - pie jūras. Bija karsti un labi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tajā pusē reti kad ir tik silts. Mēs gatavojām ēst, ēdām, dzērām vēsus dzērienus, peldējāmies jūrā, gulējām paēnā un nedarījām neko. Izņemot to, ka visu savu laiku, kas nebija aizņemts ar iepriekš minēto, mēs veltījām mūsu mazajai Zemenītei, kas braši bija pavadījusi visu nedēļu laukos ar vecmāmiņu. Ir tik labi pieglausties savam mazajam, samīļot viņu, skatīties kopā zvēru grāmatas un vērot, kā viņa spēlējas ar lelli-bēbi, kā ēd zemenes ar mellenēm, sākumā skrupulozi izēdot tikai mellenes, kā viņa sajūsmā iepleš mutīti, kad mamma viņu lidina pa gaisu... ikkatrs tāds brīdis ir pilns ar tik lielu mīlestību, ka šķiet, tās pietiktu visai pasaulei...

Lūk, nelieli mirkļi no saldajām brīvdienām pie jūras. Rīts sākas ar karalisku omleti:
Tālāk piedāvājumā zemeņu kēksiņš:
Visi sacepumi tiek cepti šajā brīnumpannā:
Ieštepselē kontaktā un aiziet:
Manas mammas ceptā kūka:
Te jau tek siekalas :)
Brīvdienas:
Zemenīte(s):