ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris

Kā (blog)pasaule sadodas rokās

Banāls jau tas ir - šis teiciens par sadošanos rokās. Bet ko padarīt, ja tas patiešām vislabāk raksturo dažādas dzīves situācijas?
Pēdējā ierakstā es sūdzējos par nedienām kleitas šūšanas gaitā. Atārdījusi pārāk vaļīgi iešūto rāvējslēdzēju, plkst. 23:30 es sapratu, ka šī kleita tiešām nav prioritāte, jo man jāķeras pie eglītes tērpa šūšanas meitai uz nākamās dienas koncertu. Ironiski, ka jau pirms divām nedēļām biju atradusi kleitas modeli, piemeklējusi audumu un pat speciāli aizbraukusi uz veikalu nopirkt piemērotu mežģīņu maliņu. Viss bija sagatavots, vajadzēja tikai šūt. Bet kaut kā tapu pavisam apmāta ar to puķaino kleitu, un meitas kleitai pat vēl nebiju izņēmusi piegrieztni.
Pusdivpadsmitos naktī ar pēdējām skaidrā saprāta atliekām es sapratu, ka nekādi nespēšu īstenot sākotnēji iecerēto eglītes kleitu, tādēļ pat neķēros tai klāt un tā vietā sāku domāt par plānu B. Ar pamatīgu nolemtības sajūtu sirdī (jo es taču zinu, ka manās atvilktnēs nekā tāda nav) es atvēru savu audumu kumodi un sāku pārcilāt audumus. Pilnīgi bezcerīgi. Bet tad kaut kas notika! Sarkanā Biete man pastiepa pretī roku un ielika manās rokās sari auduma gabala zaļo daļu. Labi, pavisam reāli es viņas roku, protams, neredzēju :), BET sajutu, fiziski sajutu, kā viņa man tajā brīdī noņem no pleciem smaguma sajūtu par to, ka es pievilšu meitu un viņai netaps eglītes tērps. Sarkanā Biete vasarā Laines Blogballē bija tik laipna, ka iemainīja uz krīta ne tikai brīnišķo blūzītes audumu, bet arī četrus metrus sari auduma, kuram 3 metri ir sarkanā krāsā, bet 1 metrs tumši zaļā krāsā. Lūk, šo zaļu daļu es biju nogriezusi nost, kad šuvu sev svārkus, atlikusi malā un aizmirsusi. Bet nu tas gabaliņš cēlās jaunai dzīvei reizē ar manu n-tos gadus nevilktu, bet mīļu zelta krāsas ballīšu krekliņu!
Aleluja! Sašuvu kopā svārku daļu, ātri nodragāju ar overloku un skrēju gulēt, lai nākamajā dienā celtos un tiktu galā ar augšdaļu.

Laikam kādas četras reizes pāršuvu to augšu, kamēr derēja :) Tad vēl kosmiskā ātrumā aizdevos uz Vecrīgas H&M, nopirku zelta krāsas bolero jaciņu un lidoju atpakaļ mājās pie šujmašīnas. Divdesmit minūtes pirms došanās uz koncertu, vēl sakņupusi pie šujmašīnas mājas tērpā un ar karstajiem ruļļiem matos, es pabeidzu kleitu - eglītes tērpu. Vēlreiz "aleluja!" un varam skriet uz koncertu. Koncerta sākums kavējās, un varēja kārtīgi apskatīt visas "eglītes". Es noelsos par to, cik daudz talanta ir šīm mammām - tērpu darinātājām! Kleitas un aksesuāri viens par otru sarežģītāks, kārtu kārtās, pārdomāti, nostrādāti... pa kuru laiku viņas to visu dara?!

Un, kad bija laiks manam priekam un acuraugam ar grupiņu doties uz skatuves dziedāt, es pamanīju arī Zizi (atvaino, es nevarēju Tev pieiet klāt, jo visu laiku bija jāvalda mūsu ģimenes pats jaunākais mākslinieks, kuru kāda nepārvarama dziņa trakoti velk uz skatuves dēļiem!). Līdz ar pirmajiem akordiem sākās jauno skatuves mākslinieču klusā cīņa par to, kura tiks tuvāk mikrofonam.

Bez uzkrītošas grūstīšanās šoreiz gan iztika, bet mana Amēlija, kuru pagājušajā koncertā viens garāks puisītis nemaz nepalaida pie mikrofona, tik ļoti bija apņēmusies šoreiz dziedāt iekšā mikrofonā, ka lielāko daļu dziesmu pavadīja ar mugurpusi pret skatītājiem, toties ar seju pret svarīgo ierīci :) Beigās pirms noiešanas no skatuves pat bija iespēja vienai pastāvēt pie mikrofona, un bērns laimīgs. Un mamma arī, jo pašas acīm dikti tīk izlolotais Ziemassvētku eglītes tērpa ansamblis. Vislabāk man patīk radīt apģērbu, kas atbilst pasākuma tēmai, bet nav tikai "maska" un ir valkājams un izmantojams arī pēc tam ikdienā vai svētkos.

Beigas labas, viss labs. Cik labi ir dzīvot Blogzemē, kur vajadzīgā brīdī viens otram palīdz un kur apkārt ir visi savējie!

otrdiena, 2012. gada 18. decembris

Pilnīgs pīīīīī...!

Es šuju sev kleitu Ziemassvētku vakaram. No Daugavpils Abakhanā iegādāta it kā Kenzo auduma. Šuju, protams, pa naktīm un uz dārgā miega rēķina. Esmu diezgan piekususi un ne pārāk priecīga, bet kleitu gribu gatavu jau rīt, jo meitai rīt koncerts Biedrības namā un vēlāk vakarā vēl darba rīkotās svētku vakariņas darbiniekiem ar otrajām pusēm - šķita labs iemesls izmēģināt kleitu jau pirms Ziemassvētku vakara.

Tikko piešuvu augšdaļu pie sakrokotās svārku daļas. Priecīga uzmērīju. 

Un KO es pamanīju?! Nodevīgu caurumu audumā!!!!!!

Tas atrodas tieši vidū zem krūtīm. Ārprāts, cik es esmu frustrēta (vai tāds vārds vispār ir latviešu valodā?)! Tik daudz darba ieguldīts, esmu tikai pusē un šitāda katastrofa.. Teikšu godīgi - roka neceļas ārdīt ārā, piegriezt jaunu detaļu un visu šūt vēlreiz kopā... tam arī nav vairs laika. Tāpēc nodomāju, ka varbūt jūs man varat ieteikt ko prātīgu. Kādu labu risinājumu...



piektdiena, 2012. gada 14. decembris

Veļas diena

Šodien man nav kauna, tādēļ es nospriedu, ka ir īstā diena, lai padalītos ar savu "netīro veļu". Hu-hū! Skan intriģējoši! Eh, bet nav. Es patiešām tikai gribu papļāpāt par veļu. Ne apakšveļu, bet visu veidu veļu. Drēbēm, dvieļiem, gultasveļu, topošām drēbēm aka audumiem. Šodien palūkojos sev apkārt ar skaidru skatu (jo pēdējās nedēļas mans skats bijis ļoti aizmiglots tādu iemeslu dēļ, par kuriem es tagad negribu runāt, bet kas mani bija ļoti izsituši no līdzsvara, tomēr vakar tas savā ziņā beidzās. Patiesībā visu šo bla-bla es varēju izlaist, jo neko skaidri jau tā arī nepateicu, bet šodien man laikam ir bla-bla stāvoklis.) un, lai kur es savā dzīvoklī skatītos, tā ir visur! Veļa!

Netīrās, šķirojamās, attiecīgi mazgājamās veļas kalni!


Gludināmās veļas grēdas:
Šī ir tikai viena no vairākām grēdām...

Ielādējusi veļas mašīnā pirmo porciju netīro zeķbikšu un kreklu, es nolēmu pagaidām izlaist gludināšanas sāpes un, kamēr Filips jauki čuč diendusu, uzšūt vienu no n-tajām manā sarakstā esošajām kleitām no jaunā (un jau izmazgātā!) auduma:

Bet, ak jē, vai tad manā darbistabā ir labāk, nekā citur mājā? Nē! Audumu blāķu kaudzes!

Nemaz nerunājot par bardaku uz šūšanas virsmas, kur, visu šo redzēdama, mana šujmašīna laikam jau laikus ir aizlaidusies, jo vairs neatrodas savā vietā...


Cik jaukas ainiņas, vai ne? :) Tagad jūs zināt, cik svētkiem saposta ir mana māja tieši desmit dienas pirms Rūķa ierašanās. Uzskatīsim to par mūsu noslēpumu, labi? Bet nu gan man vairs nav laika pļāpāt, jo ir bail, ka mans izgājušais kauns var tūlīt, tūlīt atgriezties. Kā arī - man tiešām ir jāuzšuj tā kleita līdz rītvakaram. Un tad vēl divas kleitas līdz trešdienai. Un pēc tam vēl divas līdz divdesmit ceturtajam... Kaut kā tā es esmu izdomājusi.



trešdiena, 2012. gada 12. decembris

Metam augļus rumā!


Iepriekšējos gados es gatavoju tradicionālo Ziemassvētku kūku - kur žāvētos augļus uz mēnesi iemērc alkoholā un katru otrdo dienu apmaisa un pielej kādu šļuku vēl klāt. Tad cep kūku gatavu un vēl pāris nedēļas tur ledusskapī, atkal ik pārdienas aplaistot ar alkoholu. Kad pienāk Ziemassvētku vakars, kūku izrotā, ceļ galdā un mielojas. Bet, godīgi sakot, tas viss prasīja pārāk daudz disciplīnas un ņemšanos, tādēļ pagājušajā gadā un arī šogad es nolēmu šo kūku necept. 

Bet tad ieraudzīju Dienas Ēdienos šo recepti, kas ļoti atgādināja to, kuru parasti izmantoju es, tikai bez ilgās augļu un kūkas noturēšanas un aplaistīšanas. Un konditores Daces Tomsones receptes man parasti labi patīk un garšo.


Tad nu nospriedu, ka uz tādu darbiņu gan varu saņemties. Un sametu augļus rumā! Tā nu man šie tur  (+ apelsīnu un citronu sulā) nostāvēja kādas piecas dienas, kamēr es atradu laiku tos pārvērst kūkā. Kūku cepu, kā norādīts receptē.

Sanāca skaista, izdekorēju ar marmelādi un zemesriekstiem, kas manā ieskatā nav nekādi karaliskie kūku rieksti, bet mandeles blanšēt man nebija motivācijas. Balta šokolāde glazūrai noteikti izskatās svinīgāk, bet mājās bija tikai tumšā, tad nu iztiku ar to pašu. Pie kam man baltā šokolāde negaršo :)

Bet tagad parunāsim par kūkas garšu... Atzīstu, ka reti kura kūka spēj man "noraut jumtu", tas notiek tiešām reti. Tāpēc man pašai laikam nebija pārsteigums, ka šī kūka mani nenogāza no kājām. Kāpēc?
Pirmkārt, man šķiet, ka tik bieza un tumīga kūka nevar būt pilnīga, pirms tā kādu laiku nav saņēmusi regulāru šķidruma (vienalga, vai tas būtu alkohols, vai apelsīnu sula) piešprici. Tādēļ es iesaku cept kūku, bet nedekorēt un nelikt galdā jau pirmajā dienā. To vajag kārtīgi sabakstīt ar kociņu (vai smalku adāmadatu, kā citas kūkas gadījumā pārbaudīja Diāna) un aplaistīt ar izvēlēto šķidrumu ik pa divām dienām. Tad, ātrākais pēc nedēļas, tā būs ieguvusi jau citu kvalitāti.
Otrkārt, konsistence man šķita par cietu. Nākamajā reizē es noteikti neliktu norādītās 6 olas, bet gan tikai četras.
Treškārt... aizmirsu.. :) Secinājums: garšo labi, bet līdz pilnībai vēl kāds gabaliņš jāiet. Manuprāt, īsta Ziemassvētku augļu kūka nevar izdoties perfekta, ja tā nav vismaz nedēļu pēc izcepšanas mitrināta. 

Bet vispār - ko es te runāju - izmēģiniet paši!