trešdiena, 2010. gada 29. decembris

Par māsu Liberatu Mariju un prieku

Starp vieniem un otriem svētkiem vēlos padalīties ar iedvesmojošu rakstu par kāda Rīgas klostera mūķeni - māsu Liberatu Mariju. Raksts publicēts žurnālā "Ir", un konkrētais raksts bez maksas pieejams šeit. Ceru, ka ar šo pārpublicēšanu nepārkāpju autortiesības :)
Man bija patīkami izlasīt stāstu no citas pasaules, pasaules, par kuru zinu ļoti maz, pasaules, kurā valda cits ritms, noteikumi un prioritātes. Tas manī iesmēla gaišu prieku, un to arī novēlu jums, saviem lasītājiem šajā ziemā, nākošajā ziemā un vienmēr uz priekšu - patiesu prieku!
* * *

"Hostijas ir baltas un apaļas dievmaizītes, ko svētajās misēs saņem pie dievgalda kā Kristus miesu. Lai arī nopērkamas veikalā, dažviet Latvijā tās vēl cep. Piemēram, blakus Saeimai, Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas klosterī
F64_masa_liberata_161210_010-media_large
Māsa Liberata Marija pozēšanai nav pierunājama, jo viņa esot skaista garīgi, taču to redzot vien Dievs. Foto — Nora Krevņeva, F64
Ieva Alberte 22.dec 13:15

Māsa Liberata Marija hostijas brīvprātīgi cep dažādu konfesiju draudzēm Rīgā. Māsa ir brīnumjauka. Spoži skatās acīs un sasveicinoties saņem manas rokas. Līksmi vedina uz hostiju ceptuvi pagrabā. Cik vērienīga! Perfekti tīrajā telpā ir vairākas cepamās iekārtas, hostiju mitrinātājs, formu spiedējs, prese. Hostiju mīklu no ūdens un miltiem maisa speciāls aparāts, un, kad tā gatava, lej vafeļpannai līdzīgā uzpariktē un aizspiež vāku, kas hostijā izveido baltus, reljefus ornamentus: Jēzu, krustu, ērgli, zivi. Tie ir tik smalki, ka saredzami vien ieskatoties.
Kad lielā «pankūka» izcepta, to liek ierīcē, kas mitrina. Trauslās hostijas nedrīkst būt sausas, jo tad formu spiedē salūzīs. Spiedē lielā hostija pārtop mazākās hostijās un komunikantos - pavisam mazās hostijās. Dievmaizīšu kvalitāte atkarīga no cepšanas prasmes un miltu kvalitātes. Māsa lieto tikai Dobeles dzirnavnieka augstākās kvalitātes kviešu miltus. «Cepu tikai Dieviņam,» māsa atbild uz vaicājumu, vai gatavo arī šmorus pati sev. «Gardumus man nevajag, tikai paēst. Maizes garozas sasmalcinu un baroju baložus. Putniņi man ļoti patīk.»
Ap Ziemassvētkiem ir vairāk darba, tāpēc ceļas jau trijos un cept beidz ap pusdienlaiku. Tad laiks lūgšanām, ēdienreizei un atkal lūgšanām. Nav laika skatīties televizoru, lasīt presi. «Laicīgajā nav nekā garīga. Lūgšanu pasaule ir cita pasaule. Nevar izstāstīt, ko nozīmē būt vienotai ar Dievu. Dvēsele ir pacelta virs zemes.» Tālāk par klostera apkārtni māsa dodas vien tad, ja vajag pie ārsta. Liberata Marija ir no Bauskas puses. Bērnībā gribēja būt Dievmāte. «Patika skatīties gubu mākoņos un domāt, ka tur sēž Dievmāte ar Jēzus bērniņu.» Reliģiozitāte ir mantojums, jo tēvs bija polis. Audzināšana ģimenē bija stingra - jāsēž akurāti kopā saliktām kājām. «Padomā, kā Dievmāte tavā vietā uzvestos, - man bieži teica mamma.»
Iestāties klosterī viņa izlēma, kad viņai bija 20. Gribēja dzīvot pieklājīgi. To uzzinot, mamma raudāja: «Kā es bez tevis iztikšu!» Emīlija atteica, ka klosterī viņa darīs ko svarīgāku par kopā būšanu - lūgsies par ģimeni. «Esmu laimīga. Dievs ir bezgalīgi labs un žēlīgs. Ja lūdz un apņemas negrēkot, viņš piedod. (Māsa norāda uz zelta gredzenu pirkstā.) Esmu saderināta ar Jēzu. Viņš man ir viss.» Bet jūs gan Jēzum neesat vienīgā?! «Viņam pietiek mīlestības visām. Kārdinājumi? Ja esi pie Dieva, tad tādu nav.» Bez vīriešiem varot dzīvot tīri labi, izņemot reizes, kad saplīst cepamā ierīce un jāsauc meistars.
Māsa uz atvadām apskauj un saka: «Lai Dievs sargā un palīdz. Uzvedieties pieklājīgi, jaunavīgi, nepadodieties palaidņiem. Būt tīrai kā lilijai. Un svētīgus Ziemassvētkus!»"

ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

Dāvanu radīšana savam bērnam

Šī laikam ir bērnudārzu tēmu diena, jo arī Laine savā blogā to tikko ir pieminējusi :) Es vēlos padalīties priekā par savas meitas dārziņu. Meita man maziņa, sāka iet bērnudārzā gada un desmit mēnešu vecumā. Tas bija apzināts lēmums, jo auklītei, kura nāca pie mums uz mājām, kad atsāku strādāt, mainījās iespējas pieskatīt Cukuriņu, taču jaunu auklīti meklēt negribējās, jo šķita, ka bērnam nepieciešami arī citi bērni un vairāk nodarbošanās, nekā to iespējams mums sniegt viņai mājas apstākļos.

Tā nu atradu bērnudārzu, kas iemiesoja to filozofiju un attieksmi pret bērnu, kas man ir tuva un pieņemama, un laimīgā kārtā atradās arī vieta dārziņā. Tas ir Montesori filozofijas dārziņš, kurā ir viena grupiņa, kurā kopā dzīvojas bērni vecumā no diviem līdz pieciem gadiem un ikdienā dara daudz sīku, bet noderīgu lietu, kas attīsta motoriku, runu, pasaules izpratni, kārtības izjūtu utt. utt.

Lūk, un šajā bērnudārzā ir vēl kāda lieta, kas man dara lielu prieku, - tā ir vecāku iesaistīšana bērnu ikdienā. Pēdējais un spilgtākais piemērs tam ir Radošā darbnīca vecākiem. Vismaz vienam no vecākiem bija jāierodas noteiktā laikā bērnudārzā uz pasākumu, kurā vecāki paši savām rokām gatavo dāvanas savam mīļumam Ziemassvētku eglītei; visi materiāli bija sagatavoti un pašam bija jānāk tikai ar savu ideju. Protams, zināmas neērtības radīja tas, ka pasākums notika četros pēcpusdienā un vienlaikus ar pasākuma sākumu bija jānodrošina, ka bērns dodas mājās, lai neredzētu dāvanu tapšanu, taču reizi pa reizei taču var beigt darbu agrāk un izbrīvēt laiku bērnam un sev. Jo visa šī darbošanās bija ne tik daudz bērnam, cik vecākiem. Bija pacilājoši redzēt, kā ap 15 pieaugušo rūpīgi strādā katrs pie sava projekta. Puiku vecāki gatavoja kartona mājas, automašīnu trases un citas vīrišķīgas lietas, savukārt meitu mammas sēdēja ap galdu un šuva. Vairākums mammu izvēlējās gatavot filca somiņas, jo izrādījās, ka lielākā daļa mazo meiteņu nemīl ne sprādzes, ne matu lentas, līdz ar to tagad gandrīz visas meitiņas dārziņa eglītē saņems pa somiņai :)

Ja nebūtu šāda bērnudārza vadības radīta iespēja, nez vai daudzi no bērnu vecākiem būtu mājās piesēdušies un divas stundas veltījuši dāvanas gatavošanai ar rokām savam mazajam, mīļajam bērnam. Tas bija tik... forši :)

Zemāk pāris bildes no darbīgā šūšanas stūrīša (fotografētas ar mobilo telefonu, bet saprast jau varēs :))




otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Ziemas ēdiens kišs

Man garšo kišs (quiche), un man patīk tā nosaukums. Protams, to varētu saukt arī par pīrāgu vai sacepumu, taču tas tomēr nav tas. Kišs ir īstais vārds šim garšīgajam un viegli pagatavojamajam siltajam ēdienam. Lūk, te būs latviešu kiša variants ar otrās dienas cepeti :)

Formā ieklāj izrullētu pate brisee, sadursta ar dakšiņu un apliek apkārt maliņām foliju, lai cepoties maliņas nesašļūk uz leju, bet paliek taisni uz augšu (to man iemācīja mamma. Sākumā nesapratu, ko viņa domā ar maliņu aplikšanu, bet vienu reizi izcepot bez folijas uzreiz sapratu, kur tā sāls :)). Liek cepties uzkarsētā krāsnī 175 grādos aptuveni 10 minūtes.

Tikmēr sagatavo to, ar ko vēlas pildīt kišu. Manā šodienas izpildījumā tā ir gaļa, paprika, sīpoli. Pa virsu vienmēr lieku sieru un olu-saldā krējuma maisījumu.

Pēc kādām 10 minūtēm velk no krāsns laukā mīklu un noņem foliju. Šeit es mazliet aizskatījos citur, mīklai nevajag būt tik izceptai, tai jābūt viegli, viegli brūnai.

Saber virsū krustu šķērsu pildījumu, apber ar sieru un pārlej pāri olu masu.


Pēc 15-20 minūtēm viss ir gatavs.

Vēl siltu liekam galdā, griežam šķēlēs un garšīgi ēdam ar nazi un dakšiņu! ;)

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Trešdienas grāmata. Ezītis miglā

Tagad laikam visi slimo, ja? Es arī :) Veselību gaidu lēni un pacietīgi, bet tikmēr atpūtinu prātu un sarežģītas grāmatas par bērnu audzināšanu nomainu pret skaistām un iedvesmojošām.

Katrs zina Ezīti miglā, vai vismaz domā, ka zina. Es piederēju pie otrajiem, jo, kamēr mūsu meitai nebija uzdāvināta šī grāmata, man likās, ka es it kā esmu redzējusi un it kā zinu šo slaveno multfilmu. Izlasīju un sapratu, ka slavenā frāze "Psihopāts!" patiesībā ir tik nenozīmīga šī stāsta lielajā jēgā. Tālāk neliels ieskats Ezīša gaitās. Šeit varat palasīt par grāmatas izdošanu. Bet nu lasām:



"Vakaros Ezītis gāja ciemos pie Lācēna skaitīt zvaigznes. Viņi apsēdās uz baļķīša un, tēju malkojot, skatījās zvaigžņotajās debesīs. Tās karājās zemu virs jumta, tieši aiz krāsns dūmeņa. Pa labi no dūmeņa bija Lācēna zvaigznes, bet pa kreisi - Ezīša.

Vispirms Ezītis gāja pāri laukam, kur viņu ielenca Naktstauriņu Viendienīšu mākonis. Tad viņš iegāja priežu siliņā."

Tālāk Ezītis gāja pa pļavu. Viņam aiz muguras gāja Ūpis, ko viņš nemaz nepamanīja. Tad viņi nonāca pie akas. "U-u-u-u-ū," iesaucās Ezītis. "U-u-u-u-ū-ū!" vecā Aka ūjināja pretī. Ezītis nolēca zemē, pukšķēdams kā mazs akmentiņš: "U-hu!""

"Tieši viņam priekšā no miglas izpeldēja... balts Zirgs. "Interesanti," domāja Ezītis. "Ja Zirgs apgultos, vai viņš miglā nenoslāptu?""

Tieši tādēļ arī Ezītis iekāpa miglā - lai redzētu, kā izskatās no iekšpuses, un pēkšņi vairs neko nevarēja redzēt. Pēkšņi uzpeldēja dažādi zvēri, tai skaitā Ūpis.

Migla bija tik bieza, ka Ezītim sāka likties, ka viņam pa pēdām dzenas dažādi meža iemītnieki.

Sadzirdējis Lācīša saucienu tālumā, Ezītis metās skriet, bet iekrita upē. " "Es esmu upē." No bailēm un aukstuma Ezītis sastinga, bet, drusciņ nomierinājies, izlēma: "Lai upe mani nes..." "

Kāds iznesa Ezīti no upes, un viņš beidzot nonāca pie Lācīša, kurš jau bija uzsildījis patvāri un runāja. "Lācēns runāja un runāja... Bet Ezītis domāja: "Labi gan, ka mēs atkal esam kopā." "

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

Pēdējā brīža svētku cepumi

Ja arī jums, tāpat kā man, adventes svētdienā nav vēl sagādāts nekas īpašs, ar ko cienāt sevi un/vai citus pie kafijas, tad šeku-reku mans šīvakara atklājums. Savādi ir tas, ka atradu šo recepti kādas 40 minūtes pēc tam, kad biju samalusi mandeles, gatavojoties nākošās nedēļas paredzētajam cepumu vakaram, un nolikusi tās atpakaļ plauktiņā. Tad es izvilku nekad nelietotas, sen sakopētas Ziemassvētku cepumu receptes, un sāku tās šķirstīt. No aptuveni 30 receptēm man derēja četras, jo tieši tik receptēs nav izmantota ola. Bet pietiek tērēt laiku ievadam, jums taču vēl jāpaspēj tos šovakar uzcept! ;)

Ieslēdz krāsni uz 180 grādiem, izklāj plāti ar cepampapīru un ņem bļodu. Bļodā liek:

225 g maltu mandeļu (es tās maļu blenderī)
1,5 ēk kakao
1,5 ēk eļļas (es teiktu, ka var visas 2 ēk)
5 ēk ūdens

Visu samaisa. Uz darba virsmas izber sauju cukura (!), uz tā liek virsū daļu masas un rullē to puscentimetru biezu. Izspiež aplīšus (cakainas formas neiesaku, jo mīkla ir ļoti drupana) un liek tos uz pannas. Kad veiksmīgi izdevies visu mīklu pārvēst aptuveni 30 aplīšos (man gan nācās izmantot arī miltus, lai ieziestu rulli, jo mīkla lipa klāt), plāti liek krāsnī un cep 10-12 minūtes. Ļoti uzmanieties, lai nepiedeg, jo degušu riekstu/mandeļu garša nav patīkama.

Kamēr cepas, tikmēr ūdens peldē izkausē šokolādi. 

Tiklīdz cepumi gatavi, tos uzmanīgi pārvieto ar visu cepamo papīru uz vēsas virsmas un tur apstrādā cepumus ar šokolādi.

Ļauj atdzist (vai izliek laukā uz palodzes uz trīs minūtēm :)). Liek skaistā šķīvī un cienā visus. Garšīgi ēd. Priecīgus svētkus!

Svarīgi neaizmirst pieskatīt mazās mutītes un rociņas, lai tās pēc mielošanās nepieķeras svētku blūzēm :)