piektdiena, 2013. gada 20. decembris

Handmade trifeļu "noslēpums"

Nesen biju Gemosa organizētā seminārā par šokolādes trifelēm, ko vadīja "Kūkotavas" ražošanas direktore Maija Kaire. Gāju turp ar nolūku uzzināt, kā mājas apstākļos var dabūt gatavu apaļu trifeli un vēl viņā iekšā pildījumu. Uzzināju. Biju pārsteigta, jo kaut kā tas man šķita kā krāpšanās. Respektīvi, - tiek izmantotas šokolādes "kapsulas", kas tiek iegādātas jau gatavas.
(visas bildes ar telefonu, tāpēc kā ir, tā ir)
Konditore gatavo klasisko trifeļu pildījumu: saldais krējums, šokolāde, muskatrieksts, zeltainais sīrups

Kapsulas no baltās, piena un tumšās šokolādes. Vienas kapsulas aptuvenā cena Gemosā ir trīs santīmi
Citas nodarbības dalībnieces gan neuztvēra to kā krāpšanos, bet mani gan šī jaunā atklāsme par kapsulām rosināja uz pārdomām. Kāpēc tad mēs vispār kaut ko gatavojam mājās, jo īpaši - kāpēc ņemties ar tik laikietilpīgu lietu kā trifeļu pagatavošana, ja tās jau gatavas var nopirkt veikalā? Tāpēc, ka mājās gatavotam ēdienam/ saldumiem es zinu katru tā sastāvdaļu un ar savu izvēli tieši ietekmēju to, cik daudz vai maz "ķīmijas" es apēdu. Tad kāda jēga tērēt naudu, taisīt advancētus pildījumus no eko vistu olām, ja pēc tam tas viss tiek sapildīts šokolādes izstrādājumā (ar pietiekoši biezām malām), kura sastāvs pat nav nodrukāts uz iepakojuma? Un otrs iemesls manam klusajam sašutumam bija tas, ka šādā nodarbībā es cerēju uzzināt kādus knifus, kā mājas apstākļos dabūt skaistu šokolādes trifeli, izmantojot savas rokas un darbu, nevis nopērkot to veikalā jau pusgatavu.

Bet nu labi. Bez visa tā bija arī labas lietas. Piemēram, šī trifele, kuras sastāvs ir veidojams pēc paša izvēles:
Samaļ dažādus žāvētos augļus, tad masu samīca kopā ar šļuku alkohola (brendijs vai rums), vai arī apelsīnu sulu.
Tālāk veido bumbiņas.
Bumbiņas apviļā pareizi izkausētā šokolādē (kopā ar saldo krējumu un zeltaino sīrupu) un liek uz folijas un tad ledusskapī sastingt. Gatavas.
Atgriežoties pie kapsulām.. Kad tās sapildītas un pildījums padzisis, vaļējos galiņus pārklāj ar šokolādes masu un vēlreiz liek ledusskapī dzesēties.
Šajās bumbiņās ir iepildīts smiltsērkšķu olu krēms.

Kad šokolāde, ar ko aizpildīti galiņi , ir sacietējusi, bumbiņas apviļā kausētā šokolādes masā un pēc tam var likt bļodā, kurā sagatavoti saberzti rieksti, krokanti (no Gemosa krājumiem, vai pašgatavoti), sakapāti žāvētie augļi (zemenes, dzērvenes), vai varbūt pat rupjmaizes drupačas, un apviļā. Liek sacietēt.

Vēl kāda vienkārša, bet ļoti garšīga šokolādes konfekšu recepte, ir baltā šokolāde + saldais krējums + zeltainais sīrups (tas nodrošina masai viskozitāti), kurā iemaisa sakapātas aprikozes, dzērvenes, pistācijas riekstus vai jebkādu citu augļu un riekstu maisījumu, tad izklāj uz pārtikas plēves, atdzesē istabas temperatūrā, tad liek ledusskapī atdzist un pēc tam sagriež gabaliņos. Tiešām garšīgi un pēc idejas un izpildījuma jau tie paši saldumi, ko pagājšgad blogā gatavoju, vien ir. 

Iespēju daudz, katrs var izvēlēties to, kas viņa pārliecībai ir vispieņemamākais.











ceturtdiena, 2013. gada 19. decembris

Prieks

Pa vidu nu jau nesaskaitāmām darba stundām man ir izdevies ar sevi sarunāt uzšūt nepieciešamākās lietas bērniem. Vēl tikko svaigs no gludekļa apskāvieniem pasaules [meitas] atzinību ir gatavs iekarot zilzīlītes tērps rītdienas bērnudārza izrādei. Par tērpu tagad nē, bet ļoti sagribējās izkliegt savu milzu gandarījumu par pašas gatavoto, rūpīgi rēķināto un pareizi piešūto slīpā diega lentu. Parasti apkakļu apstrāde man sagādā raizes, bet šoreiz viss izdevās tuvu perfekti. Nu ar prieku sirdī jāiet gulēt, citādi tas miega bads kļūst arvien grūtāk apklusināms.



ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris

Es

Mans mīļais blog!

Man tevis ļoti pietrūkst. Es bieži domāju par tevi. Tikpat bieži es tev rakstu - stāvot pieturā, ejot pusdienās, ēdot pusdienas, skatoties pa logu, nogurumā berzējot acis, braucot mašīnā, laižoties miegā - es tev rakstu. Veicu ierakstus. Prātā atjauninu tos. Tad dzēšu. Bet pa īstam nekad neko neuzrakstu. Jo - ... es strādāju. Nezinu, mīļais, vai tas tev izklausās pēc laba iemesla (jo attaisnojumus es vairs nemeklēju; sākumā meklēju, tagad vairs neattaisnojos pat ne savā priekšā. Es vispār esmu beigusi justies vainīga, un tā ir laba sajūta. Bet ne par to šoreiz.), taču tas ir vienīgais patiesais iemesls, kādēļ mēs tik reti satiekamies - mans darbs.

Šoreiz viss ir citādāk, nekā bija tad, kad atgriezos darbā pēc Amēlijas piedzimšanas. Tad es šeit nebiju laimīga - man īsti nebija, ko darīt, daudz nīkšanas, attiecīgi vēlme atrasties mājās un neskaidrība par to, vai es šeit tiešām esmu vajadzīga un kur es vispār pati vēlos būt. Vēlreiz atgriežoties darbā pēc Filipa piedzimšanas un paaugšanās es jau biju gatava tām sajūtām, kas pār mani varētu nākt. Janvāris, kad atsāku strādāt, nemaz nebija priecīgs. Sāpes par to, ka dzīve mani lauž un liek iet to ceļu, ko sirdī nevēlos, jau vilkās līdzi no iepriekšējiem mēnešiem, kad prieks par jauna cilvēka aizmešanos pārvērtās par izmisumu par viņa aiziešanu dvēselītes ceļu. Šī bija smaga ziema, un es gandrīz neko no tās neatceros.

Gadam uzņemot apgriezienus, mans darba apjoms ar katru mēnesi kļuva arvien lielāks dažādu biroja izmaiņu dēļ. Un pēkšņi vienā brīdī es secināju, ka man šeit patīk. Man patīk būt darbā, tas man liek justies labāk, es varu augt un attīstīties profesionāli, jo ir daudz dažādu darba uzdevumu, un tā visa rezultātā arī mana sirds dzīst. Kļuva vieglāk smaidīt. Bija prieks gatavoties katrai jaunai darba dienai. Šogad es sev esmu uzšuvusi piecas kleitas un nopirkusi trīs pārus augstpapēžu kurpes, pēkšņi man ir ērti tajās staigāt. Zaudējusi trīs kilogramus. Ar lielu piespiešanos velku bikses, jo tās mani nomāc. Nopirku vēl vienu sarkanu lūpu krāsu un krāsoju lūpas. Amēlija aizvakar netīšām nometa jauno tūbiņu zemē, un pomāde krītot saspiedās. Labi, ka man ir otra.

Darbā es pavadu lielāko daļu savas darbdienas, vakari bieži ir vēli un reizēm bērni jau guļ, man atnākot mājās. Reizēm ir darbs brīvdienās. Bet es to daru tikai tādēļ, ka man patīk. Es gribu izdarīt vairāk un labāk, jo jūtu, ka tieši šeit un tagad ir tas brīdis, kad visas manas šūnas ir gribošas un gatavas uztvert visu jauno, apgūt jaunas jomas, kas mani līdz šim nemaz nebija interesējušas. Divus gadus es nonstopā biju mamma un sieva, un mans prāts pa to laiku atpūtās. Tagad esmu izslāpusi pēc jaunām zināšanām un savas slāpes remdēju, metoties darbos. Man ir konkrēts mērķis, ko pārskatāmā nākotnē vēlos sasniegt savā profesionālajā karjerā, un tā sasniegšanā ir jāiegulda pamatīgs darbs - ne tikai ikdienas darbs, bet arī mācīšanās, prakses uzkrāšana, eksāmenu kārtošana. Tā ir brīnišķīga sajūta beidzot zināt, ko es vēlos sasniegt profesionāli. Un ka tie seši studiju gadi un raušanās pa skolu un dažādiem darbiem tomēr nav bijuši pa tukšo. Acīmredzot agrāk vienkārši nebija vēl īstais laiks man apjaust, ka šī joma tomēr ir manējā.

Pa vidu darbam es viļņveidīgos enerģijas uzplūdos kaut ko šuju. Šogad (atšķirībā no iepriekšējiem gadiem) pamatā sev. Līdz ar nakts iestāšanos pabeidzu pēdējās vīles, atšuju diegus un no rīta aiziet - uz darbu, lepni mugurā nesot savu veikumu. Bez lielajiem kleitu darbiem ir arī mazāki. Mūsu puika agri sāka iet uz podiņa, un pamperus bija jāaizstāj ar apakšbiksītēm. Neatradusi biksītes tik maziem dibentiņiem veselu vakaru veltīju guglēšanai un pēc tam uztapināju savu piegrieztni un uzšuvu piecus pārus bikšuku. Un tad vēl klāt pidžamu. Nakts melnumā jutos tik lepna par sevi, ka steidzu bildēt un sūtīt draudzenei, tā nu man vismaz ir kāda bilde.


Neskatoties uz mammas personības izaugsmes procesiem, bērni turpina augt. Filipam tikko palika divi gadi, un viņš sāka iet bērnudārzā kopā ar māsu. Tā kā dārziņš mums ir neliels un brīnišķīgs, un durvis starp mazo un lielo grupu ir vaļā, tad puikam nav grūti iedzīvoties - brīžos, kad bērns sagurst, viņš dodas pie māsas uz blakus istabu un samīļojas. Man ir kluss prieks un sirdsmiers, ka viņi ir viens otram.

Šogad pamatīgi pievērsos sava ķermeņa savešanai kārtībā. Par to man tev, mīļais, droši vien jāstāsta atsevišķs stāsts, bet īsumā par šībrīža aktualitāti - šobrīd radinu kājas un dibenu pie riteņa, lai svētdien startētu gadskārtējā Tartu velobraucienā. Esmu pirmo reizi pati uzlikusi atpakaļ nokritušu ķēdi (un jutos par to lepna) un dabūjusi mīkstu riepu (par to mazāk lepna).

Jā, šogad bija vēl arī vairāki nelieli atvaļinājumi. Viens no tiem tepat Latvijā pie jūras. Es mīlu Latvijas vasaras.

Vēlreiz biju Berlīnē un piedzīvoju to tieši tādu, kādu atceros no studiju gada - svelmainu, līpošu, prātu jaucošu un svētīgu. Par to varbūt citā reizē.

Ō, un es pirmo reizi biju mūzikas festivālā. Viena pati. Draugi arī kaut kur apkārt bija, bet pamatā - viena pati. Brīnišķīga pieredze.

Vēl viena jauna pieredze - intervija Latvijas Radio Ģimenes studijā. Neticami, bet mani uzaicināja kā blogeri. Jutos mazliet kā viltvārde, bet bija interesanti.

Vēl es arī turpinu cept. Šad un tad. Mans personīgais virsuzdevums virtuvē ir pieradināt macarons. Piecos dažādos mēģinājumos tas vēl nav izdevies. Kad būs nedaudz mazāk darba (hm?), es mēģināšu atkal. Tam pa vidu pārbaudītas un vienkāršas receptes.

Un tā gads rit. Vēl tik daudz kas priekšā. Skatos atvērtām acīm uz rudeni un gaidu, ko tas man nesīs. Būs riktīgi labi.

Tagad tu par mani visu zini, mīļais blog. Es ceru tevi drīz atkal satikt.


piektdiena, 2013. gada 21. jūnijs

Tātad Berlīne

Valdemāra iela kā izslaucīta šodienas +30 ietekmē, visi pirms-pilnmēness trakie darbi izdarīti, kabinetā klusi žūžo kondicionieris, un ir īstais laiks stāstam par Berlīni.

Tātad Berlīne. No kura gala lai sāk? Sākšu kaut kur no vidus.

Jau vairāk kā septiņus gadus manā jūtu pasaulē vārds "Berlīne" ir līdzvērtīgs dažādu pretrunīgu emociju un pieredzes sajaukumam. Pirms septiņiem gadiem es tur nokļuvu neplānoti, spontāni, mirkļa iegribas rezultātā, pavadīju tur veselu gadu un šī gada laikā izdzīvoju visplašāko jūtu gammu no pilnīgas neizpratnes par to, ko iesākt ar savu dzīvi, līdz dziļai vientulībai un apziņai, ka "nekur nav tik labi, kā mājās", līdz visbeidzot harmoniskam dvēseles mieram. Personības attīstībai un sevis iepazīšanai es katram novēlu atrast savu berlīni.

Pēc atgriešanās Rīgā es dažus turpmākos gadus turpināju ik pa laikam doties uz Berlīni mazos ceļojumos, līdz tas apsīka, parādījās citas aktualitātes un Berlīnes sajūtas un mācības kļuva tikai par manas personības sastāvdaļu, bet ne vairs aktualitāti.

Aprīlī, kārtējās saspringtās dienas pēcpusdienā darot klientu darbus, es no zila gaisa atvēru aviokompānijas mājas lapu un nopirku sev biļeti uz Berlīni. Bija brīnišķīgi tur atkal būt, sajust visas pazīstamās smaržas, izstaigāt bijušos ikdienas maršrutus metro un pilsētas vilcienu savienojuma stacijās, ievilkt dziļi nāsīs Berlīnes gaisu un izbaudīt vācu valodas skanējumu. Smeldzīgi un skaisti bija atkal būt vietā, kur savā laikā sākās jauns nogrieznis manā dzīvē.

Īsi pirms lidojuma meklēju internetā pilsētas aktualitātes un atradu, ka tieši manas ierašanās pirmajā vakarā norisināsies  Nike organizēts sieviešu 10 km skrējiens We Own The Night. Nordea Rīgas maratonā tikko noskrējusi 10 km distanci, biju droša, ka varēšu pēc 5 dienām atkal skriet, un pieteicos. Lai arī starp manu ielidošanas brīdi un skrējiena starta signālu bija tikai divas stundas un tas norisinājās man svešā Berlīnes apvidū, man jau uzreiz bija sajūta, ka ir jāpiedalās, ka visu paspēšu un visu atradīšu. Pirms lidojuma internetā sameklēju transporta savienojumus, sazvanīju organizatorus un pasūtīju savu "Startpaket" saņemšanai tieši pirms starta. Rīgā tajā dienā bija +23, ielidojot Berlīnē +12. Lidostā pārģērbos un aidā. Skriešanai aukstums netraucēja, pēc sutīgā Rīgas maratona skrējiena šis bija kā vēsa ūdens malks. Dalība skrējienā maksāja 20 euro, kuros iekļauts arī Nike krekliņš (bildē var redzēt, cik ļoti oranžs tas ir), trases nodrošinājums, dzirdināšana trasē un finišā. Salīdzinot ar Nordea Rīgas maratona cenām, šī man likās ļoti samērīga. Mājas lapā organizatori bija solījuši, ka tas būs neaizmirstams gaismas un skaņas piesātināts skrējiens, un tā arī bija. Es noskrēju savā labā tempā, ik pa pāris kilometriem bija vai nu dīdžeji, vai militārais orķestris, vai tvaiks, kas izgaismots ar rozā starmešiem. Skrienot lēnām satumsa un finišā jau bija tumšs, gaisā lidoja rozā laternas un finišs spīdēja oranžās krāsās. Lai arī nevienu nepazinu, skrienot es vienkārši kaifoju - apkārt bija tik daudz interesantu sieviešu sarunu, kurās ieklausīties, sajust vācu valodas brīnišķīgās nianses un atcerēties to, cik citādi ir vācieši salīdzinājumā ar latviešiem.


Tā kā skrējiens notika pilsētas nomalē, tad līdz viesnīcai centrā mans ceļš ilga vēl pusotru stundu un galā es biju vēlā vakarā. Tomēr, neskatoties uz 10 pievārētajiem kilometriem, iepriekš maz gulēto nakti, saspringto dienu darbā un pārlidojumu, es biju tik pacilāta. Duša, Agnijas mīļi aizdotie ādas legingi, melnas acu līnijas un prom ielās. Berlīnes naktsdzīve vienmēr bijusi hipsterīga, bet tagad pēc tik daudziem gadiem es meklēju ko pavisam citu, nekā kādreiz. Bar 3 ir manas Berlīnes sajūtas esence. Starp citu, tas atrodas aiz tās brūnās mājas, tepat blakus viesnīcai:

Nākošajā rītā [pēcpusdienā, jo Bar 3 bija gatavs servēt man dzērienu līdz pat 4 rītā], atverot aizkarus, pavērās ļoti pelēcīga pilsēta, lietus un +10 grādi. Dienas laikā visi šie apstākļi - pelēks, nepārtraukts lietus un aukstums - nemainījās ne par kapeiku. Ļoti vēlās brokastis Oliv Cafe, kur pie ieejas zied lavandas un acālijas.



Vēlāk devos uz ļoti savdabīgu šovu Friedrichstadtpalast. Nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi un secināju, ka šis noteikti nav mans žanrs. Bet vienu reizi dzīvē ko tādu vajag noskatīties. Varbūt :)


Tad vēl daži iemīļotie veikali, aizstaigāt caur Brandenburger Tor līdz Reichstag, izdzert tasi milzīgas Milchkaffee un braukt mājās.


Paņemot kreisajā krūšu kabatiņā, kur parasti mīt sirds, līdzi uz Rīgu nepilnīgu orgānu, jo viens mazs sirds gabaliņš palika tur. Lai gaida mani.

pirmdiena, 2013. gada 13. maijs

Bez nodoma

Man nebija nācis prātā pārtraukt rakstīt blogu, uzspiest uz stop vai tamlīdzīgi. Tā vienkārši sanāca. Darba laiks ir paredzēts darbam, vakari pēc darba - arvien biežāk - arī darbam, naktis - miegam un rīti pārskrējieniem starp vannas istabu, virtuvi, bērnistabu, skapi utml. Un tad kārtējais bloga ieraksts, kas nepārtraukti maļas pa galvu, tiek pārcelts uz "rīt"; tad nākošo "rīt" un tad uz dienu, kura tā arī nepienāk. Līdz šim :)
Sveiciens no trolejbusa pa ceļam uz darbu! Es rakstīšu. Un ļoti ceru, ka jūs, mīļie, vēl esat tepat.

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

Darba dzīve

Darba dzīve ir okej, ja man tā īsi jārezumē. Savādi ir tas, ka tās lietas, rituāli un nodarbes, kas iepriekš bija mana ikdiena, nu ir kļuvušas par nerealitāti; atmiņām. Nedēļas ritums tik strauji ir mainījies, ka brīžiem jājautā sev, vai tas, kas bija iepriekš "dzīve parastā", vispār bija pa īstam?

Kamēr blogošanā ieņemu piespiedu pauzi un mēģinu atrast jaunu rāmi dienas darbiem, vēlmēm un iespējām, tikmēr padalos ar pāris bildēm no mana kabineta un dzīves darbā. Lai nepazustu pavisam :)









ceturtdiena, 2013. gada 3. janvāris

Gads un astoņi mēneši

Tieši tik daudz (maz?) laika pagājis, kopš pēdējo reizi gāju uz darbu. Tagad šī laika atskaite ir pārtraukta, jo nupat esmu atsākusi strādāt. Atkal kļūstu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, tā teikt. Daudzuprāt, dzīvot mājās, būt kopā ar bērniem un audzināt tos un rūpēties par mājsaimniecību nav nopietni, tas jau nav nekāds darbs un vispār - bērni ātri izaugs un tu, ja upurēsi karjeru bērnu dēļ, tad attapsies pie sasistas siles... Cik viegli ir iedomāties, ka zini labāk cita vietā. Cik viegli ir dzīvot stereotipu gūstā un vērtēt citus.. Dzīve mājās ar maniem brīnišķīgajiem bērniem mani ir pildījusi ar laimi, man tas tiešām patīk. Bet šobrīd man jāmācās atrast piepildījumu arī citur, un tad jau laiks rādīs, pa kuru ceļu iet tālāk.