Trīsgadniece + akvaparks = ?

Reizēs, kad mēs braucamām garām Līvu akvaparkam, mana meita mēdza jautāt: "Kad es izaugšu liela, tad es varēšu braukt pa tām krāsainajām [trubām]?" Un mēs vienmēr atbildējām ar jā. Kaut kad tad es sāku domāt, ka uz ziemas pusi mums vajadzētu viņu aizvest uz akvaparku; un pašiem sevi arī, jo neesam tur ne reizes bijuši. Tās bija tikai tādas nekonkrētas domas, līdz pirms pāris nedēļām mūsu draugi iedeva mums vienu brīvbiļeti uz akvaparku, kas nozīmēja, ka viens no vecākiem dosies uz ūdens atrakciju parku kopā ar mūsu Amēliju (par maziem bērniem jāpiemaksā ir tikai 0,50 Ls). Nospriedām, ka mamma būs tā laimīgā, kura pavadīs meitu.

Tā nu ceturtdienas vakarā es sakravāju visas mantas, pabaroju mazo puisi, nodevu tēta rokās, un mēs laidāmies meiteņu pasākumā. Mums bija 2 stundas laika, lai aizbrauktu, izpriecātos un atgrieztos, jo ģimenes vismazākais puncis var iztikt bez pupa ne ilgāk. Turp mēs aizbraucām ātri, jo darbdienas vakarā ceļi bija tukši. Pa ceļam pļāpājām ar Amēliju par to, kas akvaparkā būs un kas nebūs. Ka būs jāvelk peldkostīms, ka būs daudz ūdens, ka būs forši. Un viss arī bija forši. Līdz brīdim :)

Visupirms jau man šķita jocīgi, ka, kasēs uzrādot savu biļeti un piemaksājot 0,50 Ls par mazo, man bija jāmaksā vēl 1 Ls par "ekskursiju". Tajā brīdī to pat nepiefiksēju, tikai vēlāk ielūkojos čekā un nobrīnījos. Tā arī nepaprasīju, bet ļoti interesētu, kas tā par ekskursiju, jo neviena gida mums nebija. Bet labi, ejam tālāk. Tukšajā un tumšajā garderobē pārvelkam apavus un dodamies tālāk iekšā telpā ar daudziem skapīšiem, kur jāpārģērbjas peldtērpos. Tad duša, dezinfekcijas vanna kājām (kurā Amēlija atteicās kāpt) un esam iekšā. Lielajā Akvaparkā.

Tā kā laika mums maz, uzreiz paprasu darbiniekam, kur ir bērniem piemērotas atrakcijas, un dodamies turp. Sākumā uz pirātu kuģi, kuru ieraugot meita teica, ka iešot tikai ar mani. Lai arī pie kuģa ir zīme, ka piemērots bērniem no 2 līdz 12 gadiem un pieaugušie nedrīkst, es pa kluso dodos viņai līdzi uz klāja. Īstenībā nevis dodos līdzi, bet nesu, jo viena viņa jūtas nedroši. Un tad pēkšņi brīdī, kad šķērsojam kuģa klāju - baukš! - mums uzgāžas uz galvas ūdens. Amis iekliedzās, pielipa man klāt un pieprasīja, lai mēs tūlīt pat ejam prom. No malas skatīšanās uz kuģi viņai likās daudz aizraujošāka, lai arī joprojām trīcēja no izbīļa.

Nospriedu, ka jāsameklē pašiem mazākajiem paredzētais stūris. Nezinu, ko es biju iedomājusies un ko es no tā sagaidīju, bet ne jau to, ko atradām. Pašā apakšējā stāvā, vietā, kur ir krāsaino trubu (to, kuras var redzēt no ārpuses, garām braucot) gals un kur līdz ar to visā telpā nāk iekšā ne pārāk patīkams vēss gaiss (mēs bijām septembra pēdējā nedēļā), atrodas vairāki džakuzi un divi nelieli baseiniņi bērniem. Tajā, kur ūdens dziļums ir 0,90 m, mēs nemaz nekāpām, jo meitas augums ir tieši tikpat, taču otro, kura dziļums 0,60 m, gan pamēģinājām, jo tur bija slidkalniņs. Gan jau, ka tas viss atbilst drošības normām, bet tomēr es nesaprotu, kā nepilnu metru garš bērns var droši nobraukt no slidkalniņa 60 cm dziļā ūdenī pašā galā neaizrijoties. 

Jā, jūs pareizi sapratāt - es nebiju sajūsmā par šo bērnu (Lāsēna?) stūrīti. Manuprāt, tur bija ne tikai vēss, bet arī neomulīgi - sienas tādā gaiši zilā krāsā, aukstu gaismu izstarojošas lampas, pamatīgs vēsums no ārpuses (šļūkšanas trubu dēļ), nekādu bērniem saistošu zīmējumu uz sienām un pilnīgi garlaicīgi iekārtots bērnu baseins. Ok, tas ir tikai mans - pieaugušā - spriedums. Mazajai vienkārši bija bail. Gandrīz visu akvaparku mēs izstaigājām, man nesot viņu opā. Izrādījās, ka konkrēti mūsu atvase vēl ir par mazu šādai izklaidei. Vai arī pašas izklaides nav piemērotas tik maziem bērniem. Nezinu. Katrā ziņā, ja es būtu maksājusi par biļeti un nevis saņēmusi to dāvanā, tad man būtu patiesi žēl to padsmit latu.

Mūsu akvaparka apmeklējums bija beidzies 30 minūtēs. Bet, neskatoties uz neko, atbraucot mājās, Amēlija tētim teica, ka gribēšot braukt vēl. Ej tu saproti tos bērnus!

Comfort food

Ko es daru, kad mana divgadniece slimo un attiecīgi dzīvojas pa māju kopā ar mani un divus mēnešus mazo brāli? Es daru visu un neko. Tik daudz kas ir jāiespēj dienas laikā izdarīt, ka vakarā es spēju vienīgi iekrist gultā un domāt par... šokolādes kūkām. Kad man ir stress, es sapņoju par saldumiem. Tas ir īsts indikators tam, ka visa kā ir par daudz un ka vajadzīga atelpa. Taču brīžos, kad es ne tikai sapņoju, bet ar zīdaini uz rokas mēģinu atgaiņāt viegli uzvilktu vecāko bērnu no karstās plīts, lai tajā ieliktu formu ar cepumu masu - tādos brīžos man galvā sāk skanēt trauksmes zvani, kas vēstī: Mamī, tu esi pilnīgi überfordert, go get some sleep. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tos trauksmes zvanus es pati parasti nedzirdu. Tos sadzird mans vīrs un mēģina pierunāt atpūsties, uz ko es viņam atbildu: pa kuru laiku?

Jo es nezinu, pa kuru laiku lai vēl atpūšas. Dienās, kad Amēlija ir bērnudārzā, es čubinos ar maziņo, eju ar viņu laukā staigāt mierīgā ritmā un, kamēr puisītis guļ, tikmēr es ļauju domām slīdēt. Citreiz atstāju rāciju ratos un pati eju istabā iedzert kafiju. Jā, tādās dienās es atpūšos un prieka pilna sagaidu vakarā savējos no darba un dārziņa. Taču tad, kad puņķains un ar klepu, bet visādi citādi vesels un aktīvs gandrīz trīsgadīgs bērns ir kopā ar mums mājās, tādu brīžu nav. Tad pati sagatavošanās pastaigai jau ir pārbaudījums, jo Amēlija pēkšņi vairs pati nemāk ģērbties un nemāk aiztaisīt zābakus (ar lipekļiem) un viņai ir pilnīgi vienalga, ka es saku "lūdzu!". Tad es mēģinu būt pacietīga, saģērbt viņu pa pusei (bez zābakiem un virsjakas), aizskriet uz guļamistabu iedot krūti mazajam un klusībā teikt paldies viņam par to, ka viņš ir ātrs ēdājs, tad aizskriet uz koridoru, uzvilkt meitai zābakus un jaku, aizskriet uz guļamistabu, ieģērbt Filipu kombinezonā un ar viņu padusē ātri doties uz koridoru, lai ietu laukā, kamēr abi bērni nav sakarsuši. Tad pēkšņi es aptveru, ka arī man pašai kaut ko vajadzēja uzvilkt mugurā. Tad, balansējot mazo no vienas rokas uz otru, es uzburu sev mugurā jaku un ieaunu kājas kurpēs, pat nemēģinot aizsiet šņores. Huh. Laikam esam gatavi iet laukā.

Bet laukā jau nav īpaši labāk, jo ar vienu aci ir jāuzmana ceļš, lai ar ratiem neiebrauktu kādā izdangātā bedrē un nesakratītu mazo, ar otru aci uzmanu, lai meita neizskrien uz ielas. Huh. Nokļūstam līdz bērnu laukumiņam. Pieskatu Amēliju, kamēr viņa rāpo pa klinšu sienu, paralēli stumdot ratus un klusībā lūdzot, lai puika nepamostas no laukumiņā valdošā trokšņa. Tā, pietiks laukumiņa, ejam mājās. Ar vienu roku balansēju ratus uz ietves, ar otru turu meitu aiz rociņas, kamēr viņa staigā pa augstajām apstādījumu apmalēm. Ō, esam atkļuvuši līdz mājai. Ejam augšā, kur viss sākas no gala - bērns nemāk pats noģērbties, noguļas uz grīdas un īd. Ok, es ielieku zīdaini gultā, ātri nometu savas drēbes un noģērbju viņam kombinezonu, skrienu uz koridoru, atģērbju mazo dāmu un nesu viņu uz gultu. Nē, viņa negribot gulēt. Ok, Amēlij, es eju pabarot brāli un tad gan iesim čučēt diendusu. Pups mutē, un Filips laimīgs. Skatās uz mani savām skaistajām acīm. Mūsu starpā vēl valda beznosacījuma mīlestība. Tā, mazais paēdis. Mēģinu piedabūt Amēliju gulēt. Nodziedu visu savu repertuāru (Aijā, žūžū nekādā gadījumā, Velc, pelīte, nekādā gadījumā. Tikai Zaļā krūze un Sijā auzas, tautu meita), bet meitenei prātā tik dauzīties. Tā arī neaizmieg ne pat uz stundiņu. Kas automātiski nozīmē, ka manai pēcpusdienas kafijai jāsaka ardievas.

Šajā nedēļā es sapratu, ka es gribētu būt supermamma, patiešām gribētu, jo man šķiet, ka tās mammas ar sarkanajiem apmetnīšiem, kas pārvietojas burtiski pa gaisu, nekad nenogurst. Bet oi, nekad nebūšu. Es arī secināju, ka mani pacietības treniņi šajos gados, kamēr Amēlija auga, tomēr nav bijuši pietiekoši, jo brīžiem es vienkārši sāku klaigāt. Mani kaitina, ja neklausa principa pēc. Es apzinos, ka tāds bērns ir un ka tā ir normāla reakcija viņas vecumā, bet dienās, kad es nevaru stundu pasēdēt klusumā, man visa ir par daudz. Un vēl es sapratu, ka es neesmu radīta dzīvei mājās ar vairāk kā vienu bērnu vienlaicīgi. Varbūt ar gadiem kas mainīsies. Bet tikmēr es turos pie sava vienīgā mierinājuma šādās dienās. Comfort food.

Ceptas vīģes ar saldējumu. Pašgatavotu.

Iestājoties oktobrim, mani pārņēma smeldzīgas ilgas pēc Dienvidfrancijas. Jo īpaši brīdī, kad lielveikalā es ieraudzīju svaigas vīģes.

Izrādījās, ka pie mums var nopirkt tikai tādas, kas ievestas no Āfrikas. Tātad plūktas vēl zaļas un nenogatavojušās. To garša un konsistence pat attāli nelīdzinās tām, ar kurām oktobrī var mieloties Provansā un kuras ēdot burtiski kūst mutē. Taču pie mums pieejamās noteikti var cept. Pārgriezt uz pusēm, pārkaisīt citrona miziņas, uzspiest citrona sulu un pārliet ar medu. Un cept.

Gatavām vīģēm klāt lieliski piestāv vaniļas saldējums. Visgaršīgāko var dabūt savā saldētavā.

Tikai tas jāsagatavo dienu iepriekš.

Varbūt jūs gribat zināt, kā, tādēļ te ir:

250 ml saldā krējuma ielej katliņā, iemaisa 150 g cukura un vienas vaniļas pāksts saturu. Uzkarsē, maisa, līdz cukurs izkusis. Noņem no uguns. Klāt pielej vēl 250 ml saldā krējuma un 250 ml treknā piena, pielej 1 tk vaniļas ekstrakta. Samaisa, ielej aukstā bļodā (tādā, kas pāris stundas pastāvējusi ledusskapī), izmakšķerē vaniļas pāksti un liek ledusskapī. Uz visu nakti.

No rīta bļodu ar saldo, labi atdzesēto masu pārvietojam uz saldētavu. Ja vien jums nav saldējuma mašīnas, jo tādā gadījumā jālej masa iekšā saldēšanas traukā un jākuļ. Taču varbūt jums, tāpat kā man, nav saldējuma mašīnas. Tad liek masu uz stundu saldētavā. Pēc stundas izņem laukā un visu kārtīgi samaisa, liek atpakaļ. Pēc vēl vienas stundas atkārto to pašu. Vēl pēc stundas - atkal izņem un samaisa. Ja masa ir jau bieza un labi sasalusi, maisīšanu vairāk neatkārto, bet nogaida vēl kādu stundu, divas un tad cep vīģes. Pie kurām pasniedz bumbiņu vaniļas saldējuma.

Lēnām un garšīgi izbauda katru kumosu. Un tad uzliek sev vēl vienu porciju.

Bērnistaba mūsmājās

Kad mēs šogad pavasarī nolēmām pārvākties, vissvarīgāk man likās iekārtot trīs telpas - virtuvi, vannas istabu un bērnistabu. Šo telpu iekārtojuma risinājumiem es veltīju visvairāk laika. Bērnistabā sienas jau bija nokrāsotas, to krāsu mēs nemainījām, tikai ieklājām grīdu. Jā, un izvēloties, kurā telpā būs bērnu istaba un kurā - vecāku, mēs lielāko un saulaināko telpu atvēlējām bērniem. Jo tajā brīdī jau zinājām, ka nākotnē istabā dzīvos un spēlēsies vairāki bērni. Šobrīd istaba ir piemērota mūsu meitas (gandrīz trīsgadnieces) vajadzībām, bet mazajam brālim augot lielākam arī istabas iekārtojums mainīsies.

Pirms ķerties pie istabas iekārtojuma plānošanas, es diezgan daudz googlē meklēju rakstus (angliski) par optimālu bērnu istabas iekārtojumu, kā arī šķirstīju Deko un Homes & Gardens u.c. interjera žurnālus un mēģināju uzsūkt arī šo to no Montesori pedagoģijas ieteikumiem bērnistabas iekārtošanā. Beigās visa šī informācija man sajuka kopā, un es nolēmu vadīties pēc savas izpratnes par to, kādai jābūt labai un attīstību veicinošai bērnistabai. 

Manuprāt, vienkrāsainas, mierīgos, gaišos toņos krāsotas sienas ir labākas par raibām tapetēm, jo ļauj bērna fantāzijai vaļu un viņš pats var izrotāt savas dzīves telpas sienas. Krāsainākam akcentam kalpo aizkari ar puķēm. Praktiski visas mēbeles ir no koka, jo man ir uzmācīga iedoma, ka mēbelēm ir jāelpo. Drēbju skapis ir no maniem pusaudžu gadiem, kuram tagad nomainīju vecos koka rokturus uz jauniem, kičīgākiem. Rozā lecambuma no Stockmann. Fotogrāfijā daļēji redzamā lustra un bērniem drošā stāvlampa (Snoig, artikula nr. 301.573.39) - Ikea. Origami dzērves - meitas krustmātes salocītas.

Lielākā daļa mēbeļu un mantu pārcēlās kopā ar mums no iepriekšējā dzīvokļa, un tikai neliela daļa ir speciāli iegādāta šai istabai.

Bērna attīstību veicina arī fiziskās aktivitātes. Mans vīrs runāja par zviedru sienas iegādi, bet tā sanāk padārgi, ja vien pats nemāk izgatavot, tādēļ es atradu Ikea vingrošanas riņķus (Ekorre, artikula nr. 000.410.48) un iekaramās trepes (Ekorre, artikula nr. 400.540.72) /tikko pārbaudīju vairāku valstu Ikea mājas lapas - diemžēl šie produkti tur vairs nav atrodami. Izskatās, ka vairs nevar iegādāties, vismaz online. Varbūt jābrauc un jāmeklē pašā veikalā, mazums noliktavā vēl stāv/. Vīrs iegādājās K-rautā metāla leņķi un pieskrūvēja to pie betona sienas, tad piestiprināja abus vingrošanas rīkus. Esam arī plānojuši pie gala sienas ierīkot nelielu klinšu sienu, jo meitai patīk kāpelēt.

Blakus fiziskās aktivitātes stūrītim ir roku darbu stūrītis - divi kopā savienoti galdiņi. Galds un krēsli no Troll Nursery. Pirmo galdiņu ar krēsliem pirkām Grīvas mēbelēs izpārdošanā, otro nesen iegādājāmies lietotu caur ss.lv, jo viens galdiņš ir krietni par mazu, lai uz tā gan turētu krāsošanas lietas, gan vienlaikus arī darbotos.

Puse darba virsmas ir apklāta ar vaskadrānu, turpat arī vienmēr pa rokai ir priekšautiņš slapjākiem gleznošanas darbiem, koferītī ar cūciņu ir saliktas guašas bundžiņas. Savukārt otra galda puse paredzēta "sausajiem" darbiem - krāsošana ar zīmuļiem, griešana ar šķērēm, makaronu spēles utt. Labu laiku turēju guašas un akvareļu krāsas, kā arī šķēres Amēlijai nesasniedzamos plauktos, lai nebūtu nekontrolēta šķiešanās ar krāsu, kad "pa kluso" tiek sakrāsots viss pēc kārtas. Bet tad es padomāju un sapratu, ka tas nekādi neveicina radošuma attīstību bērnā, ja krāsas tiek izsniegtas pēc mammas ieskatiem. Tagad viss ir brīvi pieejams, un meita pati izlemj, kad un ko vēlas darīt. Un dara to prātīgi pati no sevis.

Pretī aktīvo darbību sienai ir mierīgo spēļu siena - plaukts ar grāmatām, galda spēlēm un dažādām rotaļlietām bērnam sasniedzamā augstumā. Plaukts no Ikea, grozi mantām no Jysk. Pītajos grozos mantas ir sadalītas pa tēmām - mūzikas instrumenti vienā, koka spēles otrā un mašīnas un legoveidīgās lelles - trešajā. Amēlija šo kārtību pati labprāt ievēro, bet es pieņemu, ka bērni ir dažādi un citam šāds sadalījums nemaz nepatiktu. Kluči no Domiņas, paklājiņš pašas šūts no Abakhan audumiem. Glezna pie sienas - Pikaso darba reprodukcija:

Rotaslietām un aksesuāriem savs atsevišķs pakarināmais (The Pier), jo mazie nieki mēdz nozust visnepiemērotākajos brīžos.

Mums patīk lietas, ar kurām kaut ko var iesākt, nevis tādas, kas pašas visu dara, tādēļ meitas istabā ir vieta arī skrejritenim (pasūtīts no Vācijas) un skrienamzirdziņam (dāvana, bet esmu redzējusi Stockmann). Spoguli (nopirkts Saga Group preču izpārdošanā) nolēmu piekarināt pēc Montesori parauga, taču meita diez ko to neizmanto, pat tajās retajās reizēs, kad viņa vēlas paspoguļoties, tiek izmantots spogulis koridorā.

Visbeidzot, miega zona. Vienīgā siena istabā, uz kuras ir zīmējums (aplikācija pasūtīta e-bay, gultiņu izgatavoja galdniecībā Latgalē pēc mūsu un meitas (gribu gultiņu sarkanā krāsā!) vēlmēm, gultas pārklājs no Stockmann - man šķita vienkāršāk to nopirkt, nekā šūt pašai :)).

Kāda ir jūsu pieredze, iekārtojot istabu bērnam? Vai ir kādas lietas, kas ir būtiskas un jāņem vērā, bērnam augot? Vai jūsu bērni paši izvēlas, kam būs būt viņu istabā, vai tomēr to lielā mērā nosakāt jūs? Padiskutēsim!

[šujam!] Montesori priekšautu

Es nemaz neizlikšos par zinātāju Montesori pedagoģijas jautājumos, jo tāda neesmu. Taču mana meita iet Montesori novirziena dārziņā un līdz ar to daļa zināšanu par šo pedagoģijas veidu pie manis nonāk pavisam dabiski ikdienā. Piektdienās bērnudārzā bērniem ir mājturība, kad viņi darbojas virtuvē un visu ko cep. Nereti pēc šādām gatavošanas reizēm Amēlija pārradās mājās ar miltainām drēbēm, tādēļ es ierosināju dārziņa vadītājai, ka vajadzētu taču bērniem priekšautus tieši mājturības nodarbībām (jo, piemēram, krāsošanai ir citi priekšauti). Un pieteicos uzšūt. Vairākus. Tuk-tuk, māmiņ, kur jums bij prāts šitā izrunāties? - tā es sevi strostēju pēc tam, kad vadītāja priecīgi bija piekritusi, ka priekšautus vajag gan. Bet, kad pēc ilgas (nedēļām ilgas) saņemšanās es beidzot pieķēros pie šī darbiņa, tas izrādījās itin viegls. Šujam kopā? Šujam!

Vadītāja man iedeva veco, saplīsušo priekšautu par paraugu vajadzīgajam izmēram. Taču pats priekšauta veids gan nederēja, jo bērns pats nevar to sev uzlikt un apsiet - tātad neder Montesori pedagoģijas īstenošanai. Googlējot "montessori child's apron" atradīsiet vairākus paraugus. Man bija slinkums lasīt garo pamācību angliski, es apskatīju gatavā priekšautu bildi šeit un ķēros pie darba pēc savas saprašanas.

Lai uzšūtu priekšautu 92/98/104 cm garam bērnam, pietiks ar 38 cm platu un 45 cm garu auduma gabalu. Izgriež priekšauta formā divus šādus auduma gabalus, kā arī divas platas loksnes apkaklei un jostiņai, attiecīgi 9x45 cm un 11x50 cm lielus.

O, arī pēdējās grūtniecības dienas puncis ir iezadzies fotogrāfijā! :) Drīz pēc priekšauta uzšūšanas mūsu puika ieradās pasaulē!

Tālāk viss ir īzī. Sašuj tunelīti no īsākā auduma gabala, izvērš uz labo pusi un iever tajā gumiju (gumijas garums ~30 cm).

Vēl vienu tunelīti sašuj no garākās auduma loksnes, izvērš uz labo pusi, stingrībai nošuj pa virsu vēl vīli. Un tad vienu galu aizšuj ciet, pa virsu uzšujot lipekļa asāko daļu.

Kad apkakle un jostiņa sagatavoti, tos piesprauž pie vienas kārtas sagatavotā priekšauta ar tādu aprēķinu, ka jostiņa nāks no kreisās rokas puses un tiks aiztaisīta labajā pusē. Tad liek pa virsu otro priekšauta auduma kārtu (tā, lai jostiņa un apkakle paliek iekšpusē starp abām auduma kārtām), piesprauž ar adatiņām un nošuj visapkārt, apakšu atstājo vaļā:

Izvērš uz otru pusi, nogludina un vēlreiz sasprauž visapkārt ar adatām, nošuj vīli no virspuses, lai izstrādājums ir stingrāks. Iegludina apakšējo malu uz iekšu un arī nošuj (aizšuj ciet).

Atlicis tikai piešūt lipekļa otro - mīksto - pusi. To dara, izmantojot zigzaga dūrienu, aptuveni 5 cm no labā sāna.

Ātri, vai ne? Un tagad vēl fiksi tāpat sašujam piecus eksemplārus, sasaiņojam un aidā uz dārziņu! 

Lai labi cepas kūkas, bērni, un lai milti turpmāk paliek uz pīrāgiem, ne drēbēm!

Svinot sauli...

...mēs brīvdienās izštātējāmies pēc iespējas krāsaini un modīgi un sildījāmies pēdējos siltajos saules staros.

 Aizstaigājām līdz Kalnciema ielas tirdziņam, kur viss bija tikpat krāsains kā mēs paši

un kur saule spīdēja tik stipri, ka pat ar samiegtām acīm viss bija pārāk košs.

Tirdziņā satikām savus ļoti sakautrējušos draugus

un iegādājāmies porcelānu dāvināšanai.

Mājās atnākot gājām gulēt diendusu. Saspiedušies visi cieši kopā, saules apspīdēti.