trešdiena, 2010. gada 29. decembris

Par māsu Liberatu Mariju un prieku

Starp vieniem un otriem svētkiem vēlos padalīties ar iedvesmojošu rakstu par kāda Rīgas klostera mūķeni - māsu Liberatu Mariju. Raksts publicēts žurnālā "Ir", un konkrētais raksts bez maksas pieejams šeit. Ceru, ka ar šo pārpublicēšanu nepārkāpju autortiesības :)
Man bija patīkami izlasīt stāstu no citas pasaules, pasaules, par kuru zinu ļoti maz, pasaules, kurā valda cits ritms, noteikumi un prioritātes. Tas manī iesmēla gaišu prieku, un to arī novēlu jums, saviem lasītājiem šajā ziemā, nākošajā ziemā un vienmēr uz priekšu - patiesu prieku!
* * *

"Hostijas ir baltas un apaļas dievmaizītes, ko svētajās misēs saņem pie dievgalda kā Kristus miesu. Lai arī nopērkamas veikalā, dažviet Latvijā tās vēl cep. Piemēram, blakus Saeimai, Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas klosterī
F64_masa_liberata_161210_010-media_large
Māsa Liberata Marija pozēšanai nav pierunājama, jo viņa esot skaista garīgi, taču to redzot vien Dievs. Foto — Nora Krevņeva, F64
Ieva Alberte 22.dec 13:15

Māsa Liberata Marija hostijas brīvprātīgi cep dažādu konfesiju draudzēm Rīgā. Māsa ir brīnumjauka. Spoži skatās acīs un sasveicinoties saņem manas rokas. Līksmi vedina uz hostiju ceptuvi pagrabā. Cik vērienīga! Perfekti tīrajā telpā ir vairākas cepamās iekārtas, hostiju mitrinātājs, formu spiedējs, prese. Hostiju mīklu no ūdens un miltiem maisa speciāls aparāts, un, kad tā gatava, lej vafeļpannai līdzīgā uzpariktē un aizspiež vāku, kas hostijā izveido baltus, reljefus ornamentus: Jēzu, krustu, ērgli, zivi. Tie ir tik smalki, ka saredzami vien ieskatoties.
Kad lielā «pankūka» izcepta, to liek ierīcē, kas mitrina. Trauslās hostijas nedrīkst būt sausas, jo tad formu spiedē salūzīs. Spiedē lielā hostija pārtop mazākās hostijās un komunikantos - pavisam mazās hostijās. Dievmaizīšu kvalitāte atkarīga no cepšanas prasmes un miltu kvalitātes. Māsa lieto tikai Dobeles dzirnavnieka augstākās kvalitātes kviešu miltus. «Cepu tikai Dieviņam,» māsa atbild uz vaicājumu, vai gatavo arī šmorus pati sev. «Gardumus man nevajag, tikai paēst. Maizes garozas sasmalcinu un baroju baložus. Putniņi man ļoti patīk.»
Ap Ziemassvētkiem ir vairāk darba, tāpēc ceļas jau trijos un cept beidz ap pusdienlaiku. Tad laiks lūgšanām, ēdienreizei un atkal lūgšanām. Nav laika skatīties televizoru, lasīt presi. «Laicīgajā nav nekā garīga. Lūgšanu pasaule ir cita pasaule. Nevar izstāstīt, ko nozīmē būt vienotai ar Dievu. Dvēsele ir pacelta virs zemes.» Tālāk par klostera apkārtni māsa dodas vien tad, ja vajag pie ārsta. Liberata Marija ir no Bauskas puses. Bērnībā gribēja būt Dievmāte. «Patika skatīties gubu mākoņos un domāt, ka tur sēž Dievmāte ar Jēzus bērniņu.» Reliģiozitāte ir mantojums, jo tēvs bija polis. Audzināšana ģimenē bija stingra - jāsēž akurāti kopā saliktām kājām. «Padomā, kā Dievmāte tavā vietā uzvestos, - man bieži teica mamma.»
Iestāties klosterī viņa izlēma, kad viņai bija 20. Gribēja dzīvot pieklājīgi. To uzzinot, mamma raudāja: «Kā es bez tevis iztikšu!» Emīlija atteica, ka klosterī viņa darīs ko svarīgāku par kopā būšanu - lūgsies par ģimeni. «Esmu laimīga. Dievs ir bezgalīgi labs un žēlīgs. Ja lūdz un apņemas negrēkot, viņš piedod. (Māsa norāda uz zelta gredzenu pirkstā.) Esmu saderināta ar Jēzu. Viņš man ir viss.» Bet jūs gan Jēzum neesat vienīgā?! «Viņam pietiek mīlestības visām. Kārdinājumi? Ja esi pie Dieva, tad tādu nav.» Bez vīriešiem varot dzīvot tīri labi, izņemot reizes, kad saplīst cepamā ierīce un jāsauc meistars.
Māsa uz atvadām apskauj un saka: «Lai Dievs sargā un palīdz. Uzvedieties pieklājīgi, jaunavīgi, nepadodieties palaidņiem. Būt tīrai kā lilijai. Un svētīgus Ziemassvētkus!»"

ceturtdiena, 2010. gada 16. decembris

Dāvanu radīšana savam bērnam

Šī laikam ir bērnudārzu tēmu diena, jo arī Laine savā blogā to tikko ir pieminējusi :) Es vēlos padalīties priekā par savas meitas dārziņu. Meita man maziņa, sāka iet bērnudārzā gada un desmit mēnešu vecumā. Tas bija apzināts lēmums, jo auklītei, kura nāca pie mums uz mājām, kad atsāku strādāt, mainījās iespējas pieskatīt Cukuriņu, taču jaunu auklīti meklēt negribējās, jo šķita, ka bērnam nepieciešami arī citi bērni un vairāk nodarbošanās, nekā to iespējams mums sniegt viņai mājas apstākļos.

Tā nu atradu bērnudārzu, kas iemiesoja to filozofiju un attieksmi pret bērnu, kas man ir tuva un pieņemama, un laimīgā kārtā atradās arī vieta dārziņā. Tas ir Montesori filozofijas dārziņš, kurā ir viena grupiņa, kurā kopā dzīvojas bērni vecumā no diviem līdz pieciem gadiem un ikdienā dara daudz sīku, bet noderīgu lietu, kas attīsta motoriku, runu, pasaules izpratni, kārtības izjūtu utt. utt.

Lūk, un šajā bērnudārzā ir vēl kāda lieta, kas man dara lielu prieku, - tā ir vecāku iesaistīšana bērnu ikdienā. Pēdējais un spilgtākais piemērs tam ir Radošā darbnīca vecākiem. Vismaz vienam no vecākiem bija jāierodas noteiktā laikā bērnudārzā uz pasākumu, kurā vecāki paši savām rokām gatavo dāvanas savam mīļumam Ziemassvētku eglītei; visi materiāli bija sagatavoti un pašam bija jānāk tikai ar savu ideju. Protams, zināmas neērtības radīja tas, ka pasākums notika četros pēcpusdienā un vienlaikus ar pasākuma sākumu bija jānodrošina, ka bērns dodas mājās, lai neredzētu dāvanu tapšanu, taču reizi pa reizei taču var beigt darbu agrāk un izbrīvēt laiku bērnam un sev. Jo visa šī darbošanās bija ne tik daudz bērnam, cik vecākiem. Bija pacilājoši redzēt, kā ap 15 pieaugušo rūpīgi strādā katrs pie sava projekta. Puiku vecāki gatavoja kartona mājas, automašīnu trases un citas vīrišķīgas lietas, savukārt meitu mammas sēdēja ap galdu un šuva. Vairākums mammu izvēlējās gatavot filca somiņas, jo izrādījās, ka lielākā daļa mazo meiteņu nemīl ne sprādzes, ne matu lentas, līdz ar to tagad gandrīz visas meitiņas dārziņa eglītē saņems pa somiņai :)

Ja nebūtu šāda bērnudārza vadības radīta iespēja, nez vai daudzi no bērnu vecākiem būtu mājās piesēdušies un divas stundas veltījuši dāvanas gatavošanai ar rokām savam mazajam, mīļajam bērnam. Tas bija tik... forši :)

Zemāk pāris bildes no darbīgā šūšanas stūrīša (fotografētas ar mobilo telefonu, bet saprast jau varēs :))




otrdiena, 2010. gada 14. decembris

Ziemas ēdiens kišs

Man garšo kišs (quiche), un man patīk tā nosaukums. Protams, to varētu saukt arī par pīrāgu vai sacepumu, taču tas tomēr nav tas. Kišs ir īstais vārds šim garšīgajam un viegli pagatavojamajam siltajam ēdienam. Lūk, te būs latviešu kiša variants ar otrās dienas cepeti :)

Formā ieklāj izrullētu pate brisee, sadursta ar dakšiņu un apliek apkārt maliņām foliju, lai cepoties maliņas nesašļūk uz leju, bet paliek taisni uz augšu (to man iemācīja mamma. Sākumā nesapratu, ko viņa domā ar maliņu aplikšanu, bet vienu reizi izcepot bez folijas uzreiz sapratu, kur tā sāls :)). Liek cepties uzkarsētā krāsnī 175 grādos aptuveni 10 minūtes.

Tikmēr sagatavo to, ar ko vēlas pildīt kišu. Manā šodienas izpildījumā tā ir gaļa, paprika, sīpoli. Pa virsu vienmēr lieku sieru un olu-saldā krējuma maisījumu.

Pēc kādām 10 minūtēm velk no krāsns laukā mīklu un noņem foliju. Šeit es mazliet aizskatījos citur, mīklai nevajag būt tik izceptai, tai jābūt viegli, viegli brūnai.

Saber virsū krustu šķērsu pildījumu, apber ar sieru un pārlej pāri olu masu.


Pēc 15-20 minūtēm viss ir gatavs.

Vēl siltu liekam galdā, griežam šķēlēs un garšīgi ēdam ar nazi un dakšiņu! ;)

trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Trešdienas grāmata. Ezītis miglā

Tagad laikam visi slimo, ja? Es arī :) Veselību gaidu lēni un pacietīgi, bet tikmēr atpūtinu prātu un sarežģītas grāmatas par bērnu audzināšanu nomainu pret skaistām un iedvesmojošām.

Katrs zina Ezīti miglā, vai vismaz domā, ka zina. Es piederēju pie otrajiem, jo, kamēr mūsu meitai nebija uzdāvināta šī grāmata, man likās, ka es it kā esmu redzējusi un it kā zinu šo slaveno multfilmu. Izlasīju un sapratu, ka slavenā frāze "Psihopāts!" patiesībā ir tik nenozīmīga šī stāsta lielajā jēgā. Tālāk neliels ieskats Ezīša gaitās. Šeit varat palasīt par grāmatas izdošanu. Bet nu lasām:



"Vakaros Ezītis gāja ciemos pie Lācēna skaitīt zvaigznes. Viņi apsēdās uz baļķīša un, tēju malkojot, skatījās zvaigžņotajās debesīs. Tās karājās zemu virs jumta, tieši aiz krāsns dūmeņa. Pa labi no dūmeņa bija Lācēna zvaigznes, bet pa kreisi - Ezīša.

Vispirms Ezītis gāja pāri laukam, kur viņu ielenca Naktstauriņu Viendienīšu mākonis. Tad viņš iegāja priežu siliņā."

Tālāk Ezītis gāja pa pļavu. Viņam aiz muguras gāja Ūpis, ko viņš nemaz nepamanīja. Tad viņi nonāca pie akas. "U-u-u-u-ū," iesaucās Ezītis. "U-u-u-u-ū-ū!" vecā Aka ūjināja pretī. Ezītis nolēca zemē, pukšķēdams kā mazs akmentiņš: "U-hu!""

"Tieši viņam priekšā no miglas izpeldēja... balts Zirgs. "Interesanti," domāja Ezītis. "Ja Zirgs apgultos, vai viņš miglā nenoslāptu?""

Tieši tādēļ arī Ezītis iekāpa miglā - lai redzētu, kā izskatās no iekšpuses, un pēkšņi vairs neko nevarēja redzēt. Pēkšņi uzpeldēja dažādi zvēri, tai skaitā Ūpis.

Migla bija tik bieza, ka Ezītim sāka likties, ka viņam pa pēdām dzenas dažādi meža iemītnieki.

Sadzirdējis Lācīša saucienu tālumā, Ezītis metās skriet, bet iekrita upē. " "Es esmu upē." No bailēm un aukstuma Ezītis sastinga, bet, drusciņ nomierinājies, izlēma: "Lai upe mani nes..." "

Kāds iznesa Ezīti no upes, un viņš beidzot nonāca pie Lācīša, kurš jau bija uzsildījis patvāri un runāja. "Lācēns runāja un runāja... Bet Ezītis domāja: "Labi gan, ka mēs atkal esam kopā." "

svētdiena, 2010. gada 5. decembris

Pēdējā brīža svētku cepumi

Ja arī jums, tāpat kā man, adventes svētdienā nav vēl sagādāts nekas īpašs, ar ko cienāt sevi un/vai citus pie kafijas, tad šeku-reku mans šīvakara atklājums. Savādi ir tas, ka atradu šo recepti kādas 40 minūtes pēc tam, kad biju samalusi mandeles, gatavojoties nākošās nedēļas paredzētajam cepumu vakaram, un nolikusi tās atpakaļ plauktiņā. Tad es izvilku nekad nelietotas, sen sakopētas Ziemassvētku cepumu receptes, un sāku tās šķirstīt. No aptuveni 30 receptēm man derēja četras, jo tieši tik receptēs nav izmantota ola. Bet pietiek tērēt laiku ievadam, jums taču vēl jāpaspēj tos šovakar uzcept! ;)

Ieslēdz krāsni uz 180 grādiem, izklāj plāti ar cepampapīru un ņem bļodu. Bļodā liek:

225 g maltu mandeļu (es tās maļu blenderī)
1,5 ēk kakao
1,5 ēk eļļas (es teiktu, ka var visas 2 ēk)
5 ēk ūdens

Visu samaisa. Uz darba virsmas izber sauju cukura (!), uz tā liek virsū daļu masas un rullē to puscentimetru biezu. Izspiež aplīšus (cakainas formas neiesaku, jo mīkla ir ļoti drupana) un liek tos uz pannas. Kad veiksmīgi izdevies visu mīklu pārvēst aptuveni 30 aplīšos (man gan nācās izmantot arī miltus, lai ieziestu rulli, jo mīkla lipa klāt), plāti liek krāsnī un cep 10-12 minūtes. Ļoti uzmanieties, lai nepiedeg, jo degušu riekstu/mandeļu garša nav patīkama.

Kamēr cepas, tikmēr ūdens peldē izkausē šokolādi. 

Tiklīdz cepumi gatavi, tos uzmanīgi pārvieto ar visu cepamo papīru uz vēsas virsmas un tur apstrādā cepumus ar šokolādi.

Ļauj atdzist (vai izliek laukā uz palodzes uz trīs minūtēm :)). Liek skaistā šķīvī un cienā visus. Garšīgi ēd. Priecīgus svētkus!

Svarīgi neaizmirst pieskatīt mazās mutītes un rociņas, lai tās pēc mielošanās nepieķeras svētku blūzēm :)

otrdiena, 2010. gada 30. novembris

Ļoti garšīgā Banānkūka

Pēdējās nedēļas laikā mūsu mājās ir bijis liels daudzums banānu, kas nezināmu iemeslu dēļ nav laikā apēsti un tādēļ pieņēmuši brūnu krāsu un mīkstu formu. Pārgatavojušies banāni reti kuram garšo, taču laukā mest nevajag, jo no tiem var pagatavot brīnišķīgas lietas. Piemēram, mafinus bērnam, kuros olas aizstāj ar banānu masu (meita nedrīkst ēst olas, tādēļ lielāko daļu recepšu cenšos piemērot viņai).

Pēdējā laikā arī cenšos mazo iesaistīt cepšanas procesā, taču tas prasa lielu izveicību, jo meita ir atklājusi neremdināmu kaislību uz diviem būtiskiem konditorejas produktiem - cukuru un sviestu tīrā veidā. Tiklīdz mans skatiens novēršas kaut uz mirkli, mazās rokas, pirms tam aplaizītas labākai lipībai, jau maisās pa cukura trauciņu un paralēli ir saķērušas dūres izmēra sviesta gabalu, kurš izveicīgi tiek ielikts mutē un laimīgi sūkāts. Man tas liekas ārprāts, bet bērns laimīgs.

Šodien, kad dienas pirmo daļu neparedzētu iemeslu dēļ pavadīju mājās kopā ar Cukuriņu, kuru nekādas izklaides vairs nespēja ieinteresēt, es pamanīju četrus aizmirstos banānus un teicu viņai: Cepsim kūku! Man atmiņā atausa Mades blogā redzētais cepums, taču, atradusi to, secināju, ka šī recepte mums neder olu dēļ. Tālāk rīkojos kā parasti - jautāju Googlei "banana bread without eggs". Nebiju izvēlīga un ņēmu pirmo recepti, kuru pēc tam pa savam papildināju. Tātad visa sākums ir pārgatavojušies banāni.

Kopā vajadzīgs:

3-4 banāni
1/2 krūze cukura
1/2 krūze rapšu eļļas
1/2 krūze kokosriekstu skaidiņas
1 laima sula
vaniļa
1,5 krūze miltu
1 tk sāls
1 tk sodas

Banānus salauž un ieliek lielā bļodā, kur pievieno cukuru, sēkliņas no puses vaniļas pāksts (droši vien var ņemt arī esenci, bet tad jāuzmanās ar tās daudzumu), rapšu eļļu,  kokosriekstu skaidiņas un beigās iespiež laima sulu. Samiksē.
Melnais ir no vaniļas pāksts izkasītas sēkliņas. Tomēr pēc kūkas pagaršošanas secināju, ka labāk vaniļas pākstis pietaupīt dažādiem krēmiem, jo kēksā nejūt tās smalko garšu un mierīgi var iztikt ar esenci.

Kad banāni sadalījušies, pievieno sausās sastāvdaļas - milti, soda, sāls, - kuras pirms tam vēlams sajaukt atsevišķā traukā, lai soda būtu kārtīgi izmaisīta pa visiem miltiem. Atkal samiksē.

Pilda garenajā kēksa formā un pa virsu uzkaisa 1 ēk kokosriekstu skaidiņas. Liek labi uzsildītā cepeškrāsnī un cep 175 grādos 60 minūtes.

Pēc pirmajām 30 minūtēm kūkai uzklāj virsū folija cepurīti, lai nepiedeg skaidiņas, un turpina cept vēl 30 minūtes. Izņem no krāsns un liek atpūsties.


Pēc 5-10 minūtēm nosmērē kūkas virsmu ar garnējumu - citrona sula + pūdercukurs. Atstāj kūku mierā uz kādām 5 stundām. Jā, jā, uz piecām stundām. Rokas nost no kūkas, pirms tā ir paspējusi savilkties un savākties, pretējā gadījumā būs jāēd drupačas ar karotīti! :) (tas tādēļ, ka banānu dēļ tā ir patiešām mitra, un mitrajām kūkām vajag dot laiku).

Kad esam godīgi gaidījuši ar kūkas smaržu pielietā mājā tās nobriešanu, izņemam no formas, sagriežam un pasniedzam. Mmmm, cik labi..!

trešdiena, 2010. gada 24. novembris

Trešdienas grāmata. Bērnu audzināšana: kādēļ brāļi un māsas ķildojas

Hūū, sagaidīsim ar aplausiem grāmatas Nurture Schock autoru Po Bronsonu, kurš pēc ilgākas klusēšanas perioda atkal ir iegriezies mūsu rubrikā Trešdienas grāmata!! (fonā tiešām skaļi aplausi)

Šodienas tēma, cerams, ieinteresēs vairāku bērnu mammas, jo runa ir par ģimenēm ar vairākiem bērniem. Šo tēmu bija visvieglāk lasīt no visām līdz šim lasītajām arī tādēļ, ka tai ir ancīgs ievads. Tad nu sākam lasīt! (atgādinu, ka kā parasti tālāk seko mans brīvs tulkojums autora tekstam pašas izvēlētiem fragmentiem)

"Nesen Brazīlijā kāda zinātnieku komanda pētīja ātrās palīdzības pacientu kartes, pievēršot uzmanību visiem gadījumiem, kad ātrā palīdzība ir atvedusi uz slimnīcu bērnus pēc monētu norīšanas. Zinātniekus interesēja, vai monētu rīšana ir tipiskāka bērniem, kam nav brāļu vai māsu. Beigās viņi nosprieda, ka šādu gadījumu skaits bija pārāk mazs, lai izdarītu jebkādus secinājumus.
Tā nebija pirmā reize, kad zinātnieki mēģināja atrast savādas blaknes, kas rodas, esot vienīgajam bērnam ģimenē. Itālijā pāris gadus atpakaļ pētnieki mēģināja noteikt, vai vienīgajiem bērniem, kas ir sieviešu dzimtes, ir lielāka varbūtība saslimt ar ēšanas traucējumiem vidusskolā (nē, nav). Izraēlā kāds zinātnieks norādīja, ka vienīgajiem bērniem ir biežāk sastopama astma - vismaz salīdzinājumā ar bērniem, kuriem ir 15 vai 20 māsas/brāļi. Taču salīdzinājumā ar bērniem ar normālu skaitu brāļu vai māsu astmas rādītājiem gan nav atšķirības. Vienīgo bērnu vecāki varēja beigt uztraukties.
Tā vien šķiet, ka vienīgo bērnu pētīšana ir aptrakusi. Nav arī pārsteigums, kādēļ tā. Pēdējo divu gadu desmitu laikā sieviešu skaits, kurām ir tikai viens bērns, Amerikas Savienotajās valstīs ir dubultojies, un vienbērna ģimenes tagad ir izplatītākas kā divu bērnu. Neviens nezina, kāda tam ir nozīme attiecībā uz pašu bērnu, bet šķiet pašsaprotami, ka kaut kādai nozīmei ir jābūt.

Tas, par ko uztraucas sabiedrība, ir: "vai viņi zina, kā sadzīvot?" Nekur citur atbilde uz šo jautājumu netiek tik cieši novērota kā Ķīnā, kur kopš 1976. gada ir ierobežots atļauto bērnu skaits pilsētās dzīvojošajās ģimenēs. (Neskatoties uz to, 42.7% Ķīnas ģimenēs šodien ir divi vai vairāk bērni.) Kad šī nostādne tika ieviesta, daudzi satraucās, ka valsts, kas sastāv no vienīgajiem bērniem (onlies - ang.v.), sabojās visas nācijas raksturu. Neskatoties uz trīsdesmit gadu ilgiem intensīviem pētījumiem, joprojām nav īsti skaidrs, vai tas tā ir. Vienā ziņojumā teikts, ka vienīgie bērni pamatskolā ir mazāk bailīgi un ka tiem ir labākas sociālās prasmes. Savukārt citā ziņojumā minēts, ka vidusskolā ir tieši pretēji rādītāji. Pētījums par sociālajām prasmēm Ķīnā ir tikpat "nozīmīgs" kā monētu rīšanas pētījums Brazīlijā.
Kādēļ nav skaidras atbildes [uz augstāk minēto jautājumu]? Tas ir pārsteidzoši, jo teorijai par to, ka vienīgajam bērnam nav sociālo prasmju, šķiet tik daudz loģisku izskaidrojumu. Augot kopā ar brāļiem vai māsām bērnam ir tūkstošiem saskarsmes situāciju, kurās apgūt sadzīvošanas mākslu. Saskaņā ar šo teoriju bērniem ar brāļiem/māsām ir jābūt izteikti prasmīgākiem sadzīvošanā ar citiem bērniem, nekā vienīgajiem bērniem.
Taču viņi nav.
Varbūt ka kļūda ir pieļauta, pieņemot, ka šīs neskaitāmās saskarsmes ar brāļiem vai māsām rada pozitīvu efektu. Iespējams, ka ir tieši pretēji - ka šajās saskarsmes reizēs viņi vienlīdz apgūst gan sliktas, gan labas sociālās prasmes.

Pētījumā, ko vairāku gadu garumā, apsekojot vairākas ģimenes ik pēc noteikta perioda, veikusi Dr. Kramere, viņa secināja, ka brāļu un māsu attiecību kvalitāte ir ievērojami stabila ilgstošā laika posmā. Ja vien ģimenē nebija noticis kas satricinošs - slimība, nāve, šķiršanās - attiecību raksturs nemainījās līdz brīdim, kamēr vecākais nepameta vecāku māju. Lielākajā daļā ģimeņu tas attiecību tonis, kas bija radies bērniem esot vēl maziem, vienalga, vai kontrolējošs un komandējošs, vai mīļš un taktisks, saglabājās tāds pats.

[Pētot, kas ietekmē brāļu un māsu attiecību veidošanos, Dr. Kramere nonāca pie secinājuma, ka liela daļa bērnu un jauniešu grāmatu, lai arī ar laimīgām beigām, stāsta sākumā izgaismoja visās detaļās veidus, kādos bērni var kauties, apvainot un noniecināt savus brāļus/māsas.] No grāmatām bērni apgūst tādus jaunus veidus, kā būt nejaukiem un ļauniem pret saviem jaunākajiem brāļiem/māsām, kādus viņi paši nekad neiedomātos. Eksperimentā, kur divģimeņu bērni sešas nedēļas katru dienuu lasīja īpaši izmeklētas grāmatas ar augstāk minēto, bērnu attiecību kvalitāte strauji kritās.
Pēc šiem rezultātiem Dr. Kramere analizēja 261 parastu bērnu grāmatu, kas ataino brāļu un māsu attiecības. Tās bija gan bilžu grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, gan grāmatas trešās klases skolniekiem. Viņa novērtēja šīs grāmatas pēc noteiktas skalas un atzīmēja visas reizes, kad kāds no brāļiem/māsām strīdējās, draudēja, izslēdza un ķircināja otru, kā arī pozitīvos brīžus, kuros bērni grāmatā dalījās, izrādīja pieķeršanos, risināja problēmas. Vidējā grāmata atainoja vienlīdz daudz negatīvu uzvedību un pozitīvu. Neskatoties, ka gandrīz visas grāmatas bija radītas ar laimīgām beigām, taču līdz tām grāmatas varoņi pastāvīgi izsmēja un noniecināja viens otru.

Izrādās, ka Šekspīram bija taisnība un Freids kļūdījās. Gandrīz gadsimta garumā Freida argumentam - ka no dzimšanas brīža brāļi/māsas ir nolemti mūžīgai cīņai par vecāku mīlestību - bija milzīga ietekme uz zinātniekiem un vecākiem. Taču Freida teorija izrādās nepilnīga. Brāļu un māsu sāncensība ir daudz mazāk Edipa stāsts par vecāku mīlestību un daudz vairāk Karaļa Līra stāsts.
Komanda vadošo Lielbritānijas un Amerikas zinātnieku aptaujāja 108 brāļu/māsu pārus Kolorado par to, par ko tieši viņi cīnās savā starpā. Vecāku mīlestība bija pati retākā atbilde. Tikai 9% bērnu teica, ka tas ir iemesls viņu strīdiem vai sacensībai. Savukārt 80% vecāko bērnu un 75% jaunāka vecuma bērnu atzina, ka fizisku lietu dalīšana (vai cīņa par īpašumtiesībām uz kādu lietu) izraisa visvairāk strīdu. It neviens cits iemesls nebija tik biežs. Lai gan jāpiezīmē, ka 39% jaunāko bērnu sūdzējās, ka viņu kaušanās ir... kaušanās dēļ. Lielākoties viņi uzsākuši kaušanos, lai panāktu, ka vecākie brāļi/māsas beidz viņus sist. Tātad cenšanās iegūt lielāku vecāku mīlestības daļu var būt faktors, taču bērni pamatskolā nedomā par to un neapzinās to.
Dr. Kramere uzskata, ka koncentrēšanās uz vecāku mīlestības faktoru novērš uzmanību no daudz svarīgākas patiesības: pat ģimenēs, kur visi bērni saņem daudz vecāku uzmanības, jaunākie bērni var neattīstīt prosociālas attiecības ar saviem brāļiem/māsām, ja neviens viņiem to nemāca. Mazāks uzsvars ir jāliek uz psiholoģiju, daudz lielāks uz prasmju attīstīšanu.

Kas vēl ir pārvērtēts? Vecāki iedomājas, ka bērnu vecuma atšķirība ir svarīgs faktors. Daži domā, ka labāk ir, ja bērniem ir mazāk kā divu gadu starpība, lai viņi varētu kopā spēlēties. Citi uzskata, ka ir jāpagaida trīs vai četri gadi, lai atļautu katram bērnam attīstīt savu neatkarību. Taču pētījumi ir pavisam neskaidri - katram pētījumam, kas apskata vecuma atšķirību, pretī ir cits pētījums, kas saka, ka tam nav nozīmes. Krameresprāt ne vecuma atšķirībai, ne vecumam ir liela nozīme; ir daudz citu lietu, kurām jāpievērš uzmanība. Proti, brāļu/māsu attiecību iepriekšparedzošs faktors ir bērna attiecības ar viņa labāko draugu.

Ilgi ir uzskatīts, ka brāļi un māsas mācās viens no otra un tad pielieto iegūtās prasmes attiecībās ar saviem vienaudžiem ārpus ģimenes. Kramere saka, ka ir tieši pretēji: vecākie brāļi/māsas trenējas uz saviem draugiem un tad piemēro to, ko iemācījušies, attiecībās ar saviem mazajiem brāļiem/māsām. Ja bērns nav attīstījis šīs labās prasmes ar draugiem, tad viņam ir ļoti neliels stimuls tās apgūt, kad mājās ierodas jaunākais bērns. Stimula nav tādēļ, ka brālis/māsa šeit būs arī rīt, lai vai kas. Brāļi un māsas ir kā cietumnieki, kas ģenētiski ir notiesāti dzīvot kopā. Vienkārši nav motivācijas mainīties.
Šajā sakarā Dr. Kramere arī novēroja bērnus pirmsskolās. Fakts, ka bērns spēj sadarboties klasē vai nodarboties grupā, nenozīmē uzlabotas attiecības ar brāli/māsu. Katalizators ir attiecības starp draugiem - tieši tās lika bērnam rūpēties par savu uzvedību attiecībās ar kādu, kurš viņam patīk.

Citiem vārdiem sakot, saņemt no vecāka to, ko tu vēlies, ir viegli. Tas, kas bērnu spiež attīstīt saskarsmes prasmes, ir vēlme saņemt kaut ko no drauga. Nav tā, ka vecāki ir nesvarīgi. Bet viņi ir svarīgi pilnīgi citā veidā. Ja bērnam patīk cita bērna klātbūtne, tad ķīviņiem ir cita cena. Tādā gadījumā sods par strīdēšanos un kaušanos vairs nav tikai time-out, bet gan vērtīga oponenta zaudējums."


Un ko saka jūsu pieredze - vai piekrītat autoram? Varbūt jums ir sava teorija par to, kādēļ brāļi un māsas ķīvējas?

otrdiena, 2010. gada 23. novembris

Tarte Tatin versija

Tā, tā, tā. Nedaudz noskrējušies lielākie darbi, un man ir piecas minūtes, lai atvilktu elpu. Es pat negribu stāstīt par savām brīvdienām, jo man tādu nebija - man bija jāstrādā. Katru dienu. DD, ziniet, sākās (dd ir process, kurā tiek pamatīgi izpētīta potenciāli pērkama kompānija) un visas brīvās dienas pagāja, urbjoties datora ekrānā 8 stundas dienā un pētot dokumentus. Mans vienīgais prieks bija gājiens agrā 18. novembra rītā. Tas mani tiešām iedvesmo katru gadu.

Svētki beigušies, darbs nebeidzas nekad :) Bet tas ir labi, ka ir darbs. Vienīgi pietrūkst laika atpūsties un atslēgties. Tādēļ ir forši, ja nedēļas vidū, kad tu vairs nesaproti ne rīta, ne vakara, ciemos nāk draugi. Kā jau pēdējā laikā ierasts, ēdienu viesu uzņemšanai es gatavoju vēlos vakaros, tādēļ arī fotogrāfijas ir tumšas, pārgaismotas, ne pārāk skaistas un vispār.. :) Mjā, lai dabūtu smukas bildes dienas vidū dabiskajā apgaismojumā, ēst būtu jāgatavo un tas jābildē tikai sestdienās :) Bet pietiks pļāpāt, laiks cept!

Ņemam bezgala praktisko, draugu dāvāto Emile Henry keramikas formu, kas tieši paredzēta Tarte Tatin -  franču ābolu pīrāgs, kuru cep otrādi un pirms cepšanas ābolus karamelizē cukurā un sviestā - cepšanai. Var ņemt arī jebkuru pannu, kuru var likt cepeškrāsnī. Man tādas nav, bet ir speciālā forma, kas visu padara easy-peasy. 

170 gramus cukura izkaisa cepamajā traukā un kausē, kamēr cukurs karamelizējas.

Kad tas sāk kust, ar koka karoti visu laiku maisa, lai cukurs nepiedeg.

Kad viss cukurs praktiski izkusis, klāt pieliek 60 gramus sviesta, nogriež uguni un sparīgi maisa. ĻOTI UZMANĪGI, jo karamele sprakšķ un ar to var stipri apdedzināties.

Pēc tam liek virsū sagrieztus ābolus un smuki izkārto. Ja ābolus mizosiet, tie izšķīdīs un veidos vairāk tādu kā ābolu masu, ja nemizosiet, tie saglabās formu. Gaumes jautājums.

Visbeidzot uzklāj pa virsu izrullētu mīklu un cep sakarsētā cepeškrāsnī aptuveni 25 minūtes 180 grādos līdz zeltaini brūna. Šoreiz izmantoju pašas gatavotu pate brisee, bet agrāk esmu cepusi ar pirktu kārtaino mīklu un abējādi ir garšīgi (mīklu vajag aptuveni 300-500 gramus).


Gatavo rausi izņem no krāsns un atstāj traukā atpūsties 10 minūtes. Pēc tam liek virsū šķīvi (vai nu parasto, vai to, kas nāk līdzi keramikas formai) un apmet otrādi. Voila!


otrdiena, 2010. gada 16. novembris

Čaklie mammas pirkstiņi

Savādi, bet, paskatoties pēdējo divu trīs mēnešu laikā sašūto, jāsecina, ka esmu bijusi diezgan darbīga. Protams, svarīgi ir, kādā mērogā šo ražīgumu skata. Es teiktu, ka 7-10 stundas dienā [birojā] strādājošai mammai tas ir tīri labs rādītājs! :) Mēģināju arī pieradināt slaveno Picasu, bet mums abām diez kā nevedas tā draudzība. Lai vai kā, ja uzklikšķināsiet uz katras bildes atsevišķi, tā atvērsies lielāka un skaidrāka. Un jā, ir ziemas sezona, vakaros ir tumšs, līdz ar to bildes nav tik garšīgas. Bet labi, pie lietas. Mans nesenākais veikums, ko pašuvu pirms nedēļas otrdienas pusnaktī un ar ko joprojām ļoti lepojos kā ar oriģinālāko ideju :) Dažas bildes jūs jau redzējāt šeit, bet te tādas statiskākas:

Augustā, tuvojoties rudenim, uzadīju meitai vestīti. Ilgi nevarēju pabeigt maliņu apdari un gandrīz nokavēju valkājamo sezonu (jo uz ziemas pusi jau jānēsā vilnas drēbes). Cukuriņam patīk, jo īpaši, ka galva labi lien cauri un neiesprūst kakla izgriezumā. Par to arī visvairāk priecājos :)

Ōō, te divi it kā līdzīgi, bet tomēr ļoti atšķirīgi darbi. Pa kreisi ir mīkstās bikses, kā meitiņa tās sauc. Uzšuvu tās no flīsa vai plīša vai kaut kā tamlīdzīga :) draugu dēlam, bet viņam kā jau puisim raženāks stāvs un bikses bija pārāk šauras. Tā nu tika manai meitai. Pat necerēju, ka viņa tās nēsās, bet viņai patīk, jo mīkstas. (Tā ir aizmugure ar to laivinieku.)
Savukārt pa labi ir šīs svētdienas vakara darbs - manas pirmās bikses ar oderi! Kaut gan varbūt to pat nevar saukt par oderi, drīzāk tās ir dubultās bikses.

Mana mamma bija izgriezusi no silta vilnas auduma un sadiegusi meitiņai bikšu sagatavi. Kādu brīdi tā nostāvēja "to do" kaudzē, nevarēju īsti saprast, vai derēs, vai nebūs par platu manai slaidajai meitenei, vai nebūs par plānu aukstajiem vējiem. Un tad pēkšņi man radās brīnišķīga doma iešūt tām oderi. Izvilku oranžo trikotāžas audumu, ko vasarā nopirku neticamā daudzumā, un nepilnās divās stundās bikses bija gatavas. Tās ir siltas, mīkstas un ļoti patīkamas taustei. Jostas daļā ir gumija, tā ir paslēpta flīsa jostiņā. Līdz lielajiem lietiem un sniegiem, kad viss būs slapjš, mēs vēl paspēsim izstaigāties foršās biksēs.

Atgriežoties pie sievišķīgākiem piegriezumiem...

Tāpat kā oranžo trikotāžas audumu, arī tumši zilo flīsu biju nopirkusi padaudz, jo plānoju no tā šūt pleda apakšdaļu. Tomēr pārdomāju un no tā laika man šis audums ļoti labi noder dažādos mazos projektos, kā piemēram šis sarafāns. Ar flīsu ir prieks strādāt, jo tam neirst malas un nav jātērē daudz laika to apstrādei (gluži tāpat kā ar trikotāžu). Šis ir sarafāns, ko uzšuvu kādās brīvdienās laukos, kad biju paņēmusi līdzi šujamašīnu. Piegrieztni radīju uz vietas, izmantojot kādu jau esošu kleitu. Priekšpusē ir priecīga kabata un vēl priecīgāka apakšējā mala, savukārt aizmugurē piešuvu putniņu, lai košāk. Sarafāns labi noder tagad, kad meitiņa uzsāka bērnudārza gaitas. Diemžēl ar to atgadījās bēdīgais gludekļa stāsts...es piededzināju audumu :( Tagad izskatās, ka sarafāna priekša ir nosmērēta ar  miltiem, bet īstenībā tās ir piedegušas auduma šķiedras. Gan jau vēl pāris reizes uzvilksim, jo ceru, ka dārziņā to nepamanīs :))

Visbeidzot - mans prieks un lepnums - dāvana meitai vārda dienā. Šuvu to vēlēšanu naktī lēni un rūpīgi, īpaši piedomājot pie tā, lai vīles taisnas un glītas, lai visas maliņas taisni apstrādātas. Rezultāts mani pašu iepriecina, un meita arī to priecīga lieto, kad kopā cepam cepumus.

Hmm, izrādās, esmu gandrīz īsta rokdarbniece!! :) Un ar kādiem saviem darbiem lepojaties jūs?