Vienu dienu man bija patrāpījusies tieši stunda brīva laika, kuru es izmantoju sen nodomātam mērķim - biju Abakhan audumu veikalā un ieniru svērto audumu kastēs ar nodomu atrast Kaut Ko Foršu. Trakākais, ka neko ļoti konkrētu man nevajadzēja, bija tikai dažu šūšanas projektu aizmetņi. Tas visu to pasākumu sarežģīja. Bet tā kā man bija ļoti konkrēts laiks, kurā veikals bija jāpamet, tad es ļoti racionāli izcilāju piedāvātos trikotāžas un kokvilnas audumu kalnus un nonācu pie sausā atlikuma:
1. Brīnišķīgs rozā un zaļā savienojums divos dažādos audumos. Man jau ir vismaz divas idejas, ko iesākt ar šo audumu "komplektu", ko tā vien gribas nosaukt "brālis un māsa" - tik saskaņoti man tie šķiet :)
2. Ai, cik skaists auseklīšu audums. Domās jau redzēju sevi rudenī staigājot pa birstošām lapām un mugurā man taisna piegriezuma auseklīšu kleita... Brīdī, kad atlocīju auduma gabalu un ieraudzīju tā reālo izmēru, mana fantāziju filma pārtrūka. No tik maza gabaliņa sanāks kleita tikai meitai. Nu nekas :)
3. Šis gan bija ruļļos, ne svērto audumu kastēs. Bet bezgala atraktīvs. Noteikti kaut ko interesantu varēs uzšūt jaunajai paaudzei!
4. Palīgmateriāli - stepētais audums (kā reiz man ļoti vajadzēja), divi krāsainu pogu komplekti (veikalā Ķēriens Barona-Martas ielas stūrī par 20 santīmiem katrs) un neticami mīksta kokvilnas dzija bērna vasaras dienas segai (veikalā Adele).
Uhh, cik daudz man tagad darbiņa stāv priekšā! :) Drīz nākšu atrādīt, bet līdz tam braucu uz laukiem! Tiekamies nākamnedēļ!
ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs
pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs
60.gadu kleitu izstāde
Brīvdienās biju atstāta mājās viena. To izmantoju, šujot kā traka un vēl pamanījos izstaigāt iedvesmojošu izstādi "No mini līdz maksi. 1960.-to gadu mode". Skaisti, skaisti tērpi un gandrīz katru no kleitām varētu vilkt arī šodien, 21. gadsimtā. Te neliels ieskats izstādē:
Šis mētelis man likās vienreizējs - man nekad neienāktu prātā uz vienkārša trikotāžas auduma likt izšuvumus. Taču izskatās ļoti eleganti!
Pēc tik daudz skaistu kleitu izpētīšanas atnācu mājās un uzcepu gaisīgu, garšīgu kūku ar citronu krēmu. Un pusi pati apēdu. Lai dzīvo sieviešu brīvdienas! :)
Zīda auduma vakarkleita, izšūta ar neīstu dārgakmeņu miriādēm, mežģīnēm, stikla pērlītēm. Guy Laroche modes nams. Parīze, 1960 |
Te tuvāk var apskatīt "neīstu dārgakmeņu miriādes" :) |
Trikotāžas auduma vakara mētelis, izšūts ar stikla pērlītēm un neīstiem dārgakmeņiem. Nina Ricci modes nams. Parīze, 1960.-tie gadi |
Krepa auduma vakarkleita ar paaugstinātu jostasvietu. Oleg Cassini modes nams. ASV, 1962 |
Tā pati kleita tuvplānā - katra faltīte ir apšūta ar pērlītēm. Iespaidīgi! |
Klasika - Chanel vilnas buklē auduma kostīmi |
Emilio Pucci mūžam jaunie raksti. |
Vakara mini kleita, izšūta ar bronzas un zelta spīguļiem. Yves Saint Laurent. modes nams. Nr. 013727. No Holivudas kinozvaigznes Leslijas Karonas garderobes. Parīze, 1965 |
Dāmu aksesuāri. Zeķes elegantā kastītē. |
Ja man būtu jāizvēlas tērps no visas izstādes, es ņemtu šo ansambli - melnā Pierre Cardin kleita (vidū) un svītrotais Givenchy vilnas mētelītis (kreisajā malā): |
Un ko sievišķīgu jūs esat sadarījušas pēdējā laikā?
Etiķetes:
Interesanti
piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs
Pozitīvs
Brālis man palūdza uzšūt viņam šortus. Iesāku un noliku maliņā, līdz vakar no rīta viņš man palūdza vēlreiz. Jo jābrauc uz Positivus festivālu. Tā kā audums man jau bija izgriezts pēc piegrieztnes un pat kabatas iešūtas, atlika vien tāds nieks kā vīļu dubultā apstrāde, jostas izveide un piešūšana, kā arī siksnas turētāju izgatavošana un piešūšana (visas šitās gudrības es samācījos šūšanas kursos :)). Kad laukā jau bija palicis tumšs, šorti bija gatavi. Jāsaka, kā ir - lepojos ar sevi, ka esmu iemācījusies ne tikai kaut ko sašūt, bet sašūt pareizi un apstrādāt pareizi :)
Tā kā vakars vēl bija garš, tad pirksti niezēja no pozitīvā auduma vēl ko pagatavot. Tad atcerējos par dvieli, ko vīrs atveda no viena reklāmas pasākuma - mīksts un patīkams dvielis, bet ar garlaicīgu logo:
Kā reiz man bija īstais noskaņojums mazam un priecīgam darbiņam, tad nu ķēros pie skices zīmēšanas, kā arī sagatavoju divus auduma gabaliņus, kuriem apakšā pielīmēju līmaudumu:
M'key, sākumā man likās, ka izgriezt no auduma zilonīti pēc uzzīmētā šablona būs grūtākā darbiņa daļa, bet nekā - grūtākais bija piediegt ziloni uz dvieļa abām pusēm tā, lai tas vienādi nosedz nevēlamo logo un lai ziloni abās pusēs var piešūt ar vienu šuvienu.
Tās pūles bija tā vērtas, jo vakara noslēgumā visi mazie draugi mīļi sildījās zem jaunā dvieļa.
Radošas un pozitīvas jums brīvdienas!
Etiķetes:
Šūšanas apraksts
otrdiena, 2011. gada 12. jūlijs
Būt vecākiem
Ik pa laikam es mēdzu pārlasīt kādu grāmatu, kas mani iedvesmo. Šajā vasarā kopā ar sauli es atkal lasu austrāļu ārstes Sarah J. Buckley "Gentle Birth, Gentle Mothering", kas ir ne tikai par alternatīvu pieeju bērnu laišanai pasaulē, bet arī par citādu parenting. Ar vārdu "citāds" es domāju ko tādu, kas atšķiras no meinstrīma un ir vērsts uz dabisku un instinktos balstītu paļaušanos bērna audzināšanā. Katru reizi lasot kādu grāmatu atkārtoti mēs pamanām citas lietas. Šoreiz mani īpaši uzrunāja nodaļas The Path of Parenting un Perfect Parent, Imperfect Parent, kur autore īsi un kodolīgi ir uzrakstījusi to, kā jūtos arī es. Ka bērni - tas ir skaisti, bet vienlaikus arī sarežģīti, un ka nedrīkst pazaudēt sevi rūpēs par savām atvasēm. Un ka arvien jādzīvo uz priekšu, pieņemot sevi un nemēģinot vainot sevi vai savus bērnus tajā, kas ir ārpus mūsu spēkiem. Tādas it kā pašssaprotamas lietas, kuras tomēr ir daudz vieglāk uztvert un noglabāt sevī, kad kāds to ir skaisti uzrakstījis.
Šeit neliels ieskats minētajās nodaļās:
"Būšana par vecāku neizbēgami radīs savus izaicinājumus un traumas, aicinot mūs izvērtēt un pārskatīt savu attieksmi un gaidas, un dziedēt pašiem savas bērnības traumas. Lai arī par šiem vecāku dzīves aspektiem nerunā bieži, tie var būt starp lielākajām dāvanām, ko mums sniedz mūsu bērni. Kā teikusi vecmāte un sešu bērnu māte Jeannine Parvati Baker: Mūsu bērni padara mūs daudz labākus, nekā mēs jebkad esam vēlējušies būt.
Mūsu kā vecāku ceļš būs neizmērojami vieglāks un relaksētāks, ja mēs sekosim savu bērnu vadībai jau no bērnības. Kad mēs atļaujam saviem bērniem sevi vadīt, mēs radām iespēju pilnībā īstenot viņu unikālās un individuālās vajadzības, kuras ir grūtāk atpazīt un kas pat var kļūt neredzamas, ja mēs arvien uzspiežas paši savas idejas vai dažādu ekspertu radītus risinājumus. Šāda uzticēšanās pilna attieksme arī veicina iniciatīvu mūsu bērnos reizē ar pārliecību, ka viņi var ietekmēt izmaiņas pasaulē (..). Sekot bērna vadībai nenozīmē ignorēt pašiem savas vajadzības. Tieši otrādi, vecākiem vajadzētu būt centrētiem uz sevi un ieklausīties pašiem savās vajadzībās, lai pilnvērtīgi varētu rūpēties par saviem bērniem. (..)
Garajos gados, esot vecākiem, būs daudzas reizes, kad mēs nozaudēsim ceļu zem kājām: kad salaižam visu dēlī, darām nepareizās lietas, un lielākā vai mazākā mērā sāpinām gan citus, gan sevi. Divas vissvarīgākās lietas, ko mēs varam šādās situācijās darīt, ir: atzīt savas kļūdas vismaz paši sev un - turpināt elpot. Ļaut vaļu savai nožēlai, skumjām vai pat kaunam, tajā pašā laikā fokusējoties uz sevis un savu bērnu mīlēšanu un pieņemšanu. Šādos brīžos ir īpaši svarīgi izvairīties no vainas sajūtas un aptvert, ka mēs darām labāko, ko varam, ar tām zināšanām un tiem resursiem, kas mums konkrētajā brīdī ir pieejami. Tāpat jāmēģina pieņemt, ka cenšoties būt perfektam vecākam mēs varam radīt sev stresu un vainas apziņu, kas var saēst mūsu pašpārliecību un pašnovērtējumu.
Savu nepilnību atzīšana un pieņemšana padara mūs pazemīgus un palīdz pilnveidot sevī atvainošanās māku. Nekas nav tik patīkami kā saņemt piedošanu no saviem bērniem, kuri parasti ir daudz laipnāki nekā mēs paši pret sevi, un viņu piedošana var izkausēt ne tikai mūsu sirdis, bet arī raupjumu, stingrību un vainas sajūtu, ko mēs nēsājam sev līdzi kā daļu no vecāku nastas.
Saglabāt vēsu prātu, lūgt palīdzību, sadziedēt pašiem savas rētas un traumas, atzīt savas kļūdas, attīstīt līdzcietību un sapratni pret savu partneri un bērniem, būt maigam pret sevi, novērtēt savas pūles un piedot sev: šie ieradumi stiprinās un atbalstīs vecākus un ģimenes kopīgajā ceļā, kur mūsu nepilnības var mūs padarīt perfektus."
Šeit neliels ieskats minētajās nodaļās:
"Būšana par vecāku neizbēgami radīs savus izaicinājumus un traumas, aicinot mūs izvērtēt un pārskatīt savu attieksmi un gaidas, un dziedēt pašiem savas bērnības traumas. Lai arī par šiem vecāku dzīves aspektiem nerunā bieži, tie var būt starp lielākajām dāvanām, ko mums sniedz mūsu bērni. Kā teikusi vecmāte un sešu bērnu māte Jeannine Parvati Baker: Mūsu bērni padara mūs daudz labākus, nekā mēs jebkad esam vēlējušies būt.
Mūsu kā vecāku ceļš būs neizmērojami vieglāks un relaksētāks, ja mēs sekosim savu bērnu vadībai jau no bērnības. Kad mēs atļaujam saviem bērniem sevi vadīt, mēs radām iespēju pilnībā īstenot viņu unikālās un individuālās vajadzības, kuras ir grūtāk atpazīt un kas pat var kļūt neredzamas, ja mēs arvien uzspiežas paši savas idejas vai dažādu ekspertu radītus risinājumus. Šāda uzticēšanās pilna attieksme arī veicina iniciatīvu mūsu bērnos reizē ar pārliecību, ka viņi var ietekmēt izmaiņas pasaulē (..). Sekot bērna vadībai nenozīmē ignorēt pašiem savas vajadzības. Tieši otrādi, vecākiem vajadzētu būt centrētiem uz sevi un ieklausīties pašiem savās vajadzībās, lai pilnvērtīgi varētu rūpēties par saviem bērniem. (..)
Garajos gados, esot vecākiem, būs daudzas reizes, kad mēs nozaudēsim ceļu zem kājām: kad salaižam visu dēlī, darām nepareizās lietas, un lielākā vai mazākā mērā sāpinām gan citus, gan sevi. Divas vissvarīgākās lietas, ko mēs varam šādās situācijās darīt, ir: atzīt savas kļūdas vismaz paši sev un - turpināt elpot. Ļaut vaļu savai nožēlai, skumjām vai pat kaunam, tajā pašā laikā fokusējoties uz sevis un savu bērnu mīlēšanu un pieņemšanu. Šādos brīžos ir īpaši svarīgi izvairīties no vainas sajūtas un aptvert, ka mēs darām labāko, ko varam, ar tām zināšanām un tiem resursiem, kas mums konkrētajā brīdī ir pieejami. Tāpat jāmēģina pieņemt, ka cenšoties būt perfektam vecākam mēs varam radīt sev stresu un vainas apziņu, kas var saēst mūsu pašpārliecību un pašnovērtējumu.
Savu nepilnību atzīšana un pieņemšana padara mūs pazemīgus un palīdz pilnveidot sevī atvainošanās māku. Nekas nav tik patīkami kā saņemt piedošanu no saviem bērniem, kuri parasti ir daudz laipnāki nekā mēs paši pret sevi, un viņu piedošana var izkausēt ne tikai mūsu sirdis, bet arī raupjumu, stingrību un vainas sajūtu, ko mēs nēsājam sev līdzi kā daļu no vecāku nastas.
Saglabāt vēsu prātu, lūgt palīdzību, sadziedēt pašiem savas rētas un traumas, atzīt savas kļūdas, attīstīt līdzcietību un sapratni pret savu partneri un bērniem, būt maigam pret sevi, novērtēt savas pūles un piedot sev: šie ieradumi stiprinās un atbalstīs vecākus un ģimenes kopīgajā ceļā, kur mūsu nepilnības var mūs padarīt perfektus."
Etiķetes:
Bērnu lietas
pirmdiena, 2011. gada 4. jūlijs
Atvaļinājuma [roku] darbi
Uh, gandrīz nedēļa apkārt, kopš esam ar meitu prom no Rīgas un atpūšamies Rīgas jūras līča Kurzemes piekrastē. Cenšos dienām piešķirt konkrētu ritmu, saņemoties un vismaz reizi dienā liekot padarboties čaklajām rokām, tādēļ darbiņi ir labi gājuši uz priekšu. Lielā mērā arī pateicoties manai mammai, kura laipni un izdomas bagāti nodarbojas ar savu mazmeitiņu (ja nu mamma lasa šo :)), tā ļaujot man padarboties ar savām lietām. Laimīgi ir tie bērni, kuriem ir iespēja izbaudīt bērnību ne tikai kopā ar vecākiem, bet arī vecvecākiem, jo īpaši, ja vecvecāki ir kuplā skaitā!
Vai jūs arī ēdat zemenes pilniem vaigiem? Mēs šeit jā. Vīrs no Rīgas ziņoja, ka tirgos raža sākot iet uz beigām un cenas atkal ceļoties. Mēs te neko tādu nejūtam un tik sukājam iekšā. Izmēģināju arī jaunāko Dansukker ievārījuma cukuru 1+3 un savārīju dažas burciņas marmelādes. Tā sanāca tik salda un bieza, ka varēs ziemā griezt ar nazi un likt uz tostermaizes.
Bet ievārījums ir nieks. Daudzkārt vairāk es lepojos ar savu pirmo uzšūto kreklu! Klasisks vīriešu krekls, šūts pēc piegrieztnes, uz auguma un ievērojot visus apdares, aizdares noteikumus, tai skaitā dubultā plecu daļa, klasiskā kabata un pogu aizdare, kā arī piedurkņu apstrāde (kas bija vislaikietilpīgākā un sarežģītākā). Lai dzīvo sveiks jaunais lina krekls ar tendenci burzīties!!!
Vēl negludināts un saburzījies pēc sirsnīgās darbošanās ap pogcaurumiem |
Lielākais izaicinājums - manžetes, ieloces, aizdare |
Un vēl skaists un trekns punkts tika pielikts pāris nedēļu vecam šujamdarbiņam - kleitai/tunikai (tās nēsāšanas veids atkarīgs no laikapstākļiem - kad vēss, var vilkt apakšā legingus, kad karsts, tad pietiek ar peldkostīmu zem kleitas). Audums - ļoti plāns batists (kokvilna). Piegrieztni ņēmu no Burdas, bet tā manai saprašanai bija tik sarežģīti izvietota, ka pagāja vairākas stundas, kamēr dabūju to laukā no lielās piegrieztņu lapas. Toties pēc tam atlika vien visu izgriezt un sašūt kopā ar dubulto vīli :)
Sagribējās ko meitenīgāku un uztaisīju aizmugurē sasienamo lentu garu, garu. Man patīk :) |
Vakar vakarā mēs satrauktu sirdi gaidījām to trako negaisu, kas nāca pāri jūrai no Ainažu puses, bet, lai arī izskatījās draudīgi, visi tumšie mākoņi aizgāja garām un mums tika vien sīks lietus. Huh.
Bet šis rīts atnāca apmācies, tādēļ vairāk dzīvojāmies pa istabu. Un Amēlija tika pie lakotiem nadziņiem pirmo reizi mūžā. Viņa pati izteica vēlmi pēc tādiem pašiem kā vecmāmiņai, tad nu vecmāmiņai nekas neatlika kā ķerties pie darbiņa. Es savukārt biju viegli satraukta, jo uzreiz pēc vēlmes, lai matos saliek maksimāli daudz matu gumiju, nagu lakošana ir nākošā, kas man liek apjaust, ka mans mazais arvien vairāk pieaug par lielu meiteni...
Etiķetes:
Plūmītes Pasaulē
Abonēt:
Ziņas (Atom)