 |
| Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes |
Viņdien man
izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man
izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es
uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un
kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev
un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju
[gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.
Faktiski jau
katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs.
Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas
virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut
mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no
rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.
 |
| Realitāte virtuvē pēc brokastīm |
Pagājšnedēļ man
zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja
pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies
apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt
pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un
teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.
Bērni ir tik
forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda,
ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi,
neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu
mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es
nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu
uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu
daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.
 |
| Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā |
Kad dažreiz paskatos
bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie
smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu
fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi
ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon
gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm,
kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā
nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes
tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk
spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras
kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju
uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz)
un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.
 |
| Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies |
