ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

Reality check

Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes
Viņdien man izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju [gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.
Faktiski jau katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs. Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.
Realitāte virtuvē pēc brokastīm
Pagājšnedēļ man zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.

Bērni ir tik forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda, ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi, neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.
Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā
Kad dažreiz paskatos bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm, kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz) un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.
Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies