Cilvēks domā, dievs dara, vai ne tā? Karstajai maija pēdējai nedēļai man bija pavisam citi plāni, bet saslimis bērns ievieš būtiskas korekcijas gandrīz jebkurā plānā. Vasaras sākums šķiet pagalam nepiemērots laiks vīrusu uzņemšanai, bet kad tas noticis, nākas vien samierināties ar grozītajiem spēles noteikumiem. Lai vai kā, es tomēr nebiju ar mieru atmest ar roku iecerētajai mājas tīrīšanai un mēģināju savienot maza, savārguša bērniņa veseļošanu (kas lielā mērā ietver maksimāli daudz uzmanības pievēršanu viņam) ar joprojām pushaosa stāvoklī atrodošā dzīvokļa ģenerālkārtošanu. Plus mīnus man izdevās abi, taču pēc trīs dienām šādā intensīvā režīmā arī mans organisms pateica: stop, dārgā, tas nu ir par daudz! Biju nodzīvojusies līdz spēku izsīkumam, cenšoties visu izdarīt ātrāk, labāk un vairāk. Tā nu pēc 3 dienām pa mājām meita kļuvusi veselāka, bet mamma divas dienas pavadīja, vienkārši sēžot rāmi un atgūstoties. Laikam tiešām biju pārpūlējusies :)
Visu šo notikumu gaitā es biju pieķērusies arī papīru kaudžu šķirošanai, kur cita starpā atradu sen atliktu, bet nekad neizlasītu rakstu savā iecienītajā vācu žurnālā Eltern (nr. 9/2009) par neticami trāpīgu tēmu – kā savienot mājas uzkopšanu ar maza bērna pieskatīšanu. Pagājšnedēļ man šī tēma bija sāpīgi aktuāla, tādēļ gribu padalīties ar žurnālā dotajiem ieteikumiem. Savā ziņā tie pat saskan ar pirms kāda laika mūsu kopīgi apspriesto tēmu par kompromisiem mūsu dzīvē.