- "atsākot darba gaitas, esi gatava - viss var nebūt un, visticamāk, arī nebūs kā agrāk" -> jā!
- "pirmajos mēnešos tev var šķist, ka esi nokļuvusi uz citas planētas, ka neesi piederīga šai videi" -> jā un jā!
- "iespējams, esi priecīga par iespēju atgriezties darbā un atkal sajust sevi citā lomā, tomēr (..) vainas apziņa liek tev par šo lēmumu ik pa brīdim šaubīties" -> JĀ!
- "gandrīz vai katra mamma (..) aizdomājas par to, vai (..) viņas svarīgākajam un lielākajam pienākumam nevajadzētu būt rūpēm par bērnu" -> JĀĀ!!
Šis raksts man būtu noderējis toreiz, taču ir labi pat tagad apzināties, ka tā emociju un pārdomu gūzma, kurā slīku pirmos trīs mēnešus pēc darba atsākšanas, pārņem daudzas sievietes. Tomēr pat tad, kad esi saradusi ar faktu, ka patiešām ej uz darbu un strādā piecas dienas nedēļā, tas nenozīmē, ka esi tikusi galā ar savu jauno lomu, kuru sauc "strādājoša mamma". Es nekad nebūtu iedomājusies, cik daudz kas manā dzīvē mainīsies pēc tam, kad atgriezīšos darbā. Un es it nemaz nerunāju par tādām pašsaprotamām lietām kā samierināšanās un pieņemšana, ka bērnu redzu tikai agri no rīta un vakarā pēc plkst. 19, ka manu bērnu nu daļēji audzina citi cilvēki, atklājumu par to, ka nu dienā ir vismaz 8 stundas, kurās var atrast labu brīdi arī padomāt pašai par sevi vai pusdienlaikā vienkārši pasērfot internetā, neviena netraucēta utt. Nē. Tas, kas patiešām mainījās un ko man bija visgrūtāk pieņemt, bija savu standartu/uzstādījumu/principu pārkāpšana un tādu lietu pieņemšana, kas agrāk likās ja ne nepieņemamas, tad vismaz nevēlamas. Piemēram varu minēt kaut vai mājas kārtību (lasi: nekārtību). Manuprāt, visprecīzāk šo jauno dzīvi, mēģinot apvienot jaunās dzīves lomas, izsaka šis vācu žurnālā Eltern (03/2010) publicētais raksts:
MANA DZĪVE IR KOMPROMISS!
jeb Kādēļ strādājoši vecāki nevar būt perfekti. Un kādēļ viņiem nemaz tādiem nav jābūt.
Brīvdienās pēc gada pārtraukuma atkal izlasot šo rakstu es sajutu atvieglojumu. Un gribu padalīties. Tātad:
"Visa sākumā ir atziņa, ka ne viss ir paveicams. [Sabiedrībā] joprojām ir biedējoši augstas prasības pret vecākiem: uzposti dzīvokļi, kārtīgi, labi audzināti bērni, super karjera, piepildītas partnerattiecības - "power" pāru bilde joprojām ir dzīva. Taču tā vienmēr ir bijusi pasaka (..). Sākumā daudzas sievietes tic, ka tas viss ir iespējams, ja vien viņas gudri organizēs dzīvi. Un tad kādā brīdī baterija ir pilnīgi izlādējusies. Sociālpedagoģes H.Heinemann padoms visiem, kas pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atsāk strādāt: nost ar prasībām!
Prasības pret māju
Burvju vārdiņš ir "deleģēt". Veļas izkarināšanu nodot veļasmašīnas automātiskā žāvēšanas režīma pārziņā, vakariņas nedēļai uz priekšu atļaut sarūpēt vīramātei, iepirkšanos partnerim. Otrs burvju vārdiņš ir "plānot". Laicīgi sarūpēt dāvanu bērnu dzimšanas dienas ballītei, saplānot bērna garderobi dārziņam nedēļai uz priekšu, laicīgi iepirkt/sarūpēt krājumus, piemēram, iepirkt spuldzītes, tualetes papīru, cukuru ar rezervi.
Prasības pret darbu
Jūs vēlaties būt tas pats pilnvērtīgais darbinieks, kas jūs bijāt iepriekš? Saprotams. Taču tas vairs nefunkcionē. Jums tagad ir ģimene, un jūsu prioritātes ir mainījušās. Ja vadība nāk pretim un ļauj piemērot elastīgu darba laiku, ir jāuzmanās, lai tas neatņem laiku ģimenei - darbdienas vakars portatīvā datora priekšā, labunakti bučiņa, vienlaikus runājot pa mobilo telefonu - tas vairs nav nekāds izņēmums. "Ģimene nerodas pati no sevis. Mūsdienās ģimene tiek piemērota darbam, tā vietā lai darbu piemērotu ģimenei," tā K.Jurczyk. Apzinieties to, kad ņemat darbu uz mājām. Piedāvājiet šādu iespēju [darba devējam] tikai izņēmuma gadījumos.
Prasības pret bērniem
Bērniem ir nepieciešams laiks un ikdienišķums. Atzīšanās "Leons mani šodien apsaukāja" nekad nesekos pēc jautājuma "Un kā gāja bērnudārzā?", bet gan tā starp citu, garāmejot, būvējot kopā Lego, tīrot zobus.. Taču daudzas ģimenes ir ar tik pārplānotu dienu ritumu, ka ikdienišķumam vairs neatliek laika. Piecos izņemt no dārziņa, sešos vakariņas, septiņos grāmatas lasīšana un tad jau gulētiešana. Vecāki ar ambīcijām vēl paspēj "iespiest" pirmdienās un ceturtdienās futbola treniņu vai muzikālo izglītošanu. Taču tas nevar funkcionēt. Jo strādājošu vecāku dzīve ir kompromiss. Jūsu bērnam nav jāpiedalās katrā piedāvātajā nodarbībā, lai no viņa vēlāk kaut kas sanāktu. Labāk uzdāviniet viņam laiku atpūtai.
Prasības pret sevi
Lai ikdienas dzirnavās nepakļūtu zem ratiem, strādājošiem vecākiem ir nepieciešams pārtraukums. Tāds mazs kā rīta kafijas tase, ko vienatnē izdzert virtuvē. Vai pēc darba dienas, sēžot blakus bērnam smilšu kastē necelt pilis, bet gan bezmērķīgi lūkoties koku galotnēs. Tikpat nepieciešami ir lielāki pārtraukumi kā, piemēram, "otrdienu vakari pieder man" vai "reizi mēnesī sestdienu rīti pieder mums". Bērnam ir vajadzīgi laimīgi un nevis perfekti vecāki. Izdegšanas speciāliste Heinemann saka: "Ir svarīgi radīt sev salas, uz kurām "uzkāpjot" var pārraut ikdienas riņķa danci. No atstatuma var skaidrāk saskatīt to, kas ir patiešām svarīgs un kas var palikt neizdarīts."
Un neizdarīts vienmēr kaut kas paliks. Strādājošu vecāku dzīve ir kompromiss. Taču kompromisi galu galā ir māksla sadalīt kūku tā, ka katrs domā, ka viņam ir ticis lielākais gabals."
***
Pateicoties šim rakstam un varbūt arī ikdienas ritumam es pēdējo mēnešu laikā esmu kļuvusi rāmāka un iemācījusies kaut daļēji akceptēt šībrīža dzīvi tādu, kāda tā ir. Atnākot no darba ap astoņiem un ieraugot putekļu kaudzīti, tā vietā, lai ķertos pie slotas, es ieeju vannā, tad saģērbju bērnu un mēs reizē ejam gulēt pulksten deviņos. Miegs ir svarīgāks par mājas uzkopšanu, atpūties prāts ir svarīgāks par ierakstu blogā, smaidīga mamma ir svarīgāka par izgludinātu kleitiņu. Un tā tālāk.
Kā jūs tiekat galā?
tomēr var tikai pabriinieties, ka cilveki medz domaat par vienām un tām pašām lietām!
AtbildētDzēstEs vēl tikai taisos pēc vienas nedēļas sākt tikt galā ar lomu "strādājošā māmiņa" tad nu pēc pāris mēnešiem būs man savs viedoklis :D
jāatzīst, ka vecākā bērna gadījumā ar šito visu galā netiku (kaut arī b/d to palaidu tikai 3-gadīgu) - tik un tā jutos vainīga, tik un tā biju pārgurusi, par kārtību mājās jau vispār vairs neviens neatceras :(
AtbildētDzēstAr mazo meitiņu nu man ir t.s. "elastīgais grafiks", kas nozīmē - nekādu brīvdienu, nekādu atvaļinājumu, nekādu brīvo vakaru, jo jebkurā brīvā brītiņā (un arī ne tik brīvā) ir jāstrādā, ir kaut kas jāpaspēj u.t.t. Tā teikt - uz tā paša grābekļa ar vēl lielāku blīkšķi...
Apbrīnoju un priecājos par tām mammām, kas prot sadalīt prioritātes :)
aktuāls ieraksts arī man... Pēc pāris nedēļām jāatgriežas darbā, lai gan tāāāāā negribas!
AtbildētDzēstEs nekad neesmu bijusi nestrādājoša mamma, jo tāda ir mana darba specifika, ka visu laiku jāstrādā, un, protams, tā ir: "Ja vadība nāk pretim un ļauj piemērot elastīgu darba laiku, ir jāuzmanās, lai tas neatņem laiku ģimenei - darbdienas vakars portatīvā datora priekšā, labunakti bučiņa, vienlaikus runājot pa mobilo telefonu - tas vairs nav nekāds izņēmums." Man šai ziņā ir šādi paši galvenie pamatprincipi (kurus es varu piemērot tikai tāpēc, ka tā situācija ir tik elastīga - vairums ārpus mājām strādājošo to nevar):
AtbildētDzēst1. Nekad nepirkt gludināmu apģērbu, izņemot izejamo :D
2. Māju tīrīt gandrīz tikai pirms ciemiņiem :)
3. Vakarā stundu atvēlēt tikai bērniem - lasīšanai, mazgāšanai, gultu klāšanai, sarunām utt.
4. Veļu mazgāt katru dienu, lai nekad nesanāk vairāk kā vienas dienas veļa (man tas ir aktuāli, jo bērni čurā gultā, un divu dienu veļu man nav kur izkārt) un obligāti tūlīt pat arī noņemt, salocīt, salikt pa vietām sauso un izkārt slapjo.
5. Visu plānot - visas dzimšanas dienas dāvanas, pasākumus, ciemos braukšanas utt. utt. utt.
6. Katru dienu sākt ar apģērbšanos, sakopšanos, uzkrāsošanos utt. (jo principā jau var visu dienu arī naktskreklā nostaigāt, un tad jau sākas vājprātīga izlaišanās.)
Tā kā nav nekādu iespēju palūgt, lai kāds cits kādreiz pieskata bērnus, tad šāda apvienošana par spīti visai plānošanai tik un tā izsmeļ spēkus. Mājā jau gandrīz 5 gadus ir bardaks ar īsiem kārtības uzplaiksnījumiem, bet kaut kas ir jāupurē - man tā ir kārtība. No sirds apskaužu tās sievietes, kas var jebkurā brīdī ievest iekšā svešu cilvēku, nekaunoties par savu māju.
No vienas puses, protams, mierinoši, ka lielākoties visās ģimenēs vecāki sastopas ar tām pašām problēmām. Bet no otras puses... rakstot šo sleju es cerēju izlasīt, ka jums ir kāda burvju recepte, kā labāk tikt galā. Izrādās, vienīgā iespēja justies labi ir samierināties ar faktu un neveltīt tam pārāk daudz prātuļošanas.
AtbildētDzēstLai arī es vēlētos, kaut grīdas tiktu izmazgātas vismaz reizi nedēļā, es saprotu un samierinos ar situāciju, ka tas notiek ne biežāk, kā parādās iespēja :) Patiesībā es nezinu nevienu strādājošu mammu, kurai izdotos uzturēt perfektu tīrību mājās, vienmēr pilnu ledusskapi un vienmēr veselīgas, pārdomātas ēdienreizes, vienmēr izmazgāti un ieveidoti mati, skaists apģērbs un - svarīgākais pēc tā visa īstenošanas - priekā mirdzošas acis. Es zinu tikai dažas sievietes, kurām tas izdodas, taču viņas nav strādājošas mammas, līdz ar to konkursā nepiedalās.. :))
Nu ko. Tad šajās brīvdienās tā vietā, lai uzkoptu un gludinātu, slinki atlaižamies dīvānā, paceļam kājas gaisā un pasapņojam. Par jebko, kas dara mūs laimīgas - mūs, lieliskās sievietes!
... es zinu vienu strādājošu mammu, kas paspēj ne tikai visu Tevis uzskaitīto, bet vēl arī kopā ar bērnu izmācīties gan uzdoto, gan uz priekšu, noorganizēt bērnam privātstundas, deju kursus, uzkāpt uz skrituļslidām, nolaisties pa melno trubu akvaparkā, kaut arī pašai bail, sagatavot ātri uzsildāmas maltītes pusdienām, vakaros iepirkt pārtiku, samīļot divus kaķus un būt perfekta darbiniece - tā ir mana kolēģīte, kuru apbrīnoju :) Bet zinot viņas grafiku - gulēt doties pēc pusnakts, celties 5 no rīta, lai visiem pagatavotu brokastis (katram, kas garšo, nevis vienotas, kas nu sanācis), vēlreiz pārgludinātu tāsdienas drēbes u.t.t. un savlaicīgi ierasties darbā, vienmēr sakopta, skaistās drēbēs - uz viņu skatoties, liekas ka tāda caca, tikai sev vien laiku velta, bet zinot visu backgraundu, apbrīnoju!!!
AtbildētDzēstGalvenais, ka viņai tas patīk, tāpēc arī spēj izturēt šādu režīmu, kas man noteikti nav pa spēkam... (cik zinu, piektdienas vakaros viņa ir komā, pa brīvdienām atgūstas un pirmdien sāk visu no gala :D)
Tas no sērijas - pozitīvs piemērs :)))
es gan no tā visa vēl nekā nezinu ,bet man šķiet , ka tomēr šai situācijai ir atslēgas vārds - tētis!
AtbildētDzēstĻoti trāpīgs komentārs, Dace:P! Bez darba dalīšanas nu nekā.
AtbildētDzēstMan gan ir pagājuši tikai 4 mēneši, kopš atgriešanās darbā. Par laimi, pretenziju uz perfektu māju man nekad nav bijis, bet tīrību palīdz nodrošināt viena kundze, kurai maksājam. Grūtāk ir ar smadzeņu pieslēgšanu darbam. Ja naktī ir sanācis mosties 3 reizes, strādāšana kļust tāda ne visai efektīva. Piezogas risks it visās neizdarībās vainot situāciju- man taču ir mazs bērns (par to arī tajā MM rakstā)- no šitā baidos darba ziņā visvairāk.
Attiecībā uz bērnu - pagaidām īpaši vainas izjūtas nav, jo uzticos tiem cilvēkiem, ar ko viņš paliek (tētis vai vecmāmiņas). Īstās ugunskristības man būs priekšā, kad sāks iet bērndārzā.
Oi, Inese, es pat nezinu, vai tas ir pozitīvs piemērs, jo pavadīt visu nedēļas nogali, atgūstoties no trakā darba nedēļas skrējiena - hmm, vai tā ir īstā dzīve? Bet katram der savs modelis :), par sevi zinu, ka šobrīd man tas noteikti nederētu, jo ja veselu nedēļu neesmu dabūjusi sev vismaz pāris stundas, kurās darīt tikai to, ko vēlos, tad man vairs nav spēka turpināt. Un ja citu apmierinātība jāpakārto savai, tad tas, manuprāt, arī nav labs risinājums.
AtbildētDzēstBet Dace:P pareizi saka. Vismaz mūsu ģimenē tētis IR atslēgas vārds. Tikko izbaudīju, ko nozīmē, ja tētis ir nedēļu devies prom - tad ikdienas veiksmīga norise ir pakļauta stingrai kārtībai un disciplīnai. It kā visu (pārtikas plānošana, gatavošana, mājas uzkopšana, došanās uz/no dārziņa, drēbju mazgāšana nākamajai dienai utt.) izdodas samenedžēt arī vienai, bet tas tāāā izsmeļ, ka esmu ļoti laimīga, ka vīrs ir atpakaļ mājās. :)
Un, Lou, - par bērna palaišanu bērnudārzā man arī būtu ko teikt, bet parunāsim par to, kad pienāks laiks :)
:D, Plūmīt, es jau Tev to "pozitīvo piemēru" rakstīju, lai redzams, uz kā tā burvju recepte turas :))) - pilnīgu sevis aizmiršanu, dzīvot tikai ģimenes labā...
AtbildētDzēstTāpēc atvelc vien elpu, ka Tavā dzīvē viss ir kārtībā, jo Tu dari tā, kā Tev ir pieņemami. Tieši kā Tu saki - katram ir savs modelis un burvju receptes arī katram savas un nederēs citu recepte...
Zini, kas, manuprāt, ir baigi svarīgi? - iemācīt to laikus jau saviem bērniem. Ka kārtība (mājās u.c.) ir labi, bet tā jāpakārto citām daudz svarīgākām lietām. Kaut vai miegam. Lai, kad izaugs lieli, jo īpaši meitas, nenonāk mūsu situācijā. Kad ir pierasts un gribas to perfekti tīro māju, bet tam neatliek laika, kam seko vainas uzplūdi, jo nevar tikt ar visu galā..
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstTev ir baigā taisnība, es par to tā nebiju aizdomājusies. Bet tā ir, ka mātes nodod meitām informāciju, kādai ir jābūt kārtīgai mājai. Vismaz man tā ir un tad, kad tas neizdodas (itin bieži), patiešām ir slikta sajūta.. Bet ceru, ka turpmāk tā nebūs, jo, kopš izlasīju tepat augstāk minēto vācu rakstu, es sapratu, ka man_ir_tiesības_uz_kompromisiem. Pirms tam nebiju īsti pārliecināta, vai man ir pašai sev kāds attaisnojums.. Ak, šie augstie principi!
AtbildētDzēst