KaS tur PUKšķina?!

Pēcpusdienā Āpšu ciemā a.k.a. Plūmītes pasaulē kāds bija dzēris pieniņu no mazas bļodiņas (kurš gan tas varētu būt?) un atstājis pusizdzertu. Atstājis. Aizgājis. (Nē, patiešām, kurš gan tas varētu būt?) Te pēkšņi ne no kurienes uzradās divi mazi purniņi. PUK-PUK, teica purniņi. PUK-PUK-PUK-PPPPIENIŅŠ!!!, pīkstēja, pukstēja purniņi,

PIENIŅŠ, PIENIŅŠ, PIENIŅŠ!! KĀĀ man garšo PIENIŅŠ! čiepstēja mazais EZis! Pak, pak, pak, teica otrs mazais EZis, tu takšu nazini, kurss to actājis!! Varbūt nāāx pakal, varbūt pūs jāpēg!

Bet tā bija velta mutes dzesēšana, jo, sadzirdējuši skaļos un līksmos PUKPUKus, pie necerēti atrastās pieniņa bļodas jau bija sanākuši daudz EZīši, kas daudz nedomājuši metās mieloties, un daudzi vēl turpināja nākt...

Ui, kā gardi noēdās EZīšu bariņš, ui, cik garšīgs bija pieniņš, ui, cik skaļi laka mazās, sārtās mēlītes!

Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai apmierināta PUKšķēšana. Un tad - babauc! - tikpat pēkšņi kā sanākuši, mazie EŽulēni no pārēšanās un laimes pārvēlās otrādi un aizmiga. Viens mazais negausis gan vēl mēģināja ar purniņu aizsniegt bļodas dibenā atlikušās piena lāsītes...

...bet drīz arī viņu pieveica sāta sajūta mazajā puncīti, un viņš aizmiga, sapņodams Lielu Labu Sapni par PIENA upēm.

Pagāja kāda stundiņa, un ieradās mamma. Ieraudzījusi negausīgo svinību ainu viņa no sirds pasmaidīja un nolēma vēl kādu reizi pašķirstīt jaunās franču pavārgrāmatas lappuses, lai atrastu vēl kādu zvēru stāstu [recepti], kas spēj tā atdzīvoties un radīt prieku!