sestdiena, 2011. gada 3. septembris

Jūs, bērniņi, nāciet

Ar priecīgu prāt'.


Patiešām, savus bērnus es ļoti gaidīju. Katru gaidīju citādāk - ar pirmo es īsti nezināju ko gaidīt un gaidīju milzu prieka atnākšanu, ar otro es zināju ko gaidīt un gaidīju atkal to pašu - milzu prieka atnākšanu.

Taču atšķirībā no pirmās reizes nu jau es zināju, kāds šis prieks būs; ka par to ir jāmaksā un jāmaksā ar atteikšanos. Atteikšanos no sava ego. Savām vēlmēm ilgāk pagulēt no rītiem, savām vēlmēm paskatīties vēlo vakara filmu tv ekrānā, vēlmes dīki ļauties šopinga iegribām, vēlmes sēdēt klusumā un lēni šķirstīt žurnālus vai neplānoti sēsties auto un doties mazā ceļojumā. Šķietami banālas lietas, bet tomēr tās gadu gaitā ir veidojušas manas labsajūtas stundas un ļāvušas man izbaudīt dzīves saldos mirkļus.

Tomēr šī atteikšanās no savām egoistiskajām (jo vērstām tikai uz mani) vēlmēm nav sāpīga, jo tas, ko saņemu pretī, ir jau minētais milzu prieks. Daudz, daudz ir prieka brīžu dzīvē ar saviem bērniem. Tās var būt tikai sekundes, kurā iesmieties par bērna izteiktu joku, vai pāris minūtes, klusām noskatoties, kā vecākais bērns laimē laiza jaundzimušā mazuļa pirkstiņus. Vai pat vesels stundas ceturksnis, kopā šūpojoties un spiedzot no sajūsmas. Bet kopā saskaitot tie ir miljons brīži milzu prieka.

Tajā pašā laika ir gandrīz tikpat daudz grūtu mirkļu, un katra mamma zina, kādi un kad tie mēdz būt, sakrāties, sprāgt gaisā. Es mēģinu saprast, atšifrēt, vai tas grūtums ir objektīvs, vai drīzāk tas rodas, jo notiek sadursme starp bērna vajadzībām un manām vēlmēm konkrētajā brīdī. Vai piekāpjoties un virsroku dodot bērna vēlmēm (vai vajadzībām) pār savējām es daru pāri savam ego? Neizbēgami - jā. Vai tā ir problēma? Reizēm - jā. Jo ir skaidrs, ka manu dzīvi lielā mērā nosaka manu bērnu vēlmes (un vajadzības), viņi nosaka manu ikdienu un hmm...griež manas dzīves ratu uz priekšu sev vēlamā virzienā (ne vienmēr, bet tomēr).

Nav īpaši populāri skaļi runāt par to, ka mammai ir tiesības uz savu laiku, mammai ir tiesības teikt bērnam "nē" un stādīt savas vajadzības augstāk par bērna vajadzībām. Sabiedrībā valda supermammas tēls - mamma, kas visu var un dara. Un apkārt viņai laimīgi skraida tīri saģērbti bērni, kuriem māte velta visu savu nedalīto uzmanību, spēlē ar viņiem attīstošas rotaļas un pusdienās pasniedz veselīgu ēdienu. Un fonā ir tētis baltā džemperī un varbūt arī vēl suns. Visa šī kāda veļaspulvera cienīgā tv reklāmas ainiņa norisinās saulainā dienā, pie debesīm nav mākoņu un pilnīgi visu ģimenes locekļu sejas rotā smaids, visi ir laimīgi un tiek radīta pārliecība, ka tā ir vienmēr. Varbūt, ka es maldos, taču es pēdējos gados esmu pamanījusi, ka apmēram līdzīga aina un uzskats par "pareizo, labo ģimenes modeli" valda sabiedrībā. 

Ar pirmo bērnu es kaut kā centos iekļauties šādā modelī un mēģināju būt tā sauktā ideālā mamma. Ar otro bērnu es pārkāpju pati savus agrāk nospraustos principus un respektēju savas vajadzības, stādot tās vienā līmenī ar bērna vajadzībām. Ar zīdaini uz vienas rokas un gandrīz trīsgadnieku, kurš arī vēlas nepārtrauktu mammas uzmanību sev, es tomēr regulāri saku "nē". Es ļauju mazākajam pusstundu sēdēt autokrēsliņā ar ieslēgtu muzikālā lāčuka mūziku fonā, kaut zinu, ka tas nav labi, un izmantoju brīdi, kad vecākais bērns ir aizrāvies pats savās spēlēs bērnistabā, lai pārdesmit minūtes vienkārši pasērfotu pa internetu, atslēgtu prātu un pasapņotu par to, ko es atkal uzšūšu, kad man tam būs laiks. Cena, ko maksāju par šo savu personīgo klusuma pusstundu, ir atkal nākošais darbiņš turpmākajai stundai, ko man ir sarūpējis vecākais (zinātkārais) bērns:

Un, kad man paliek par traku, es pārkāpju (kārtējo agrāko laiku) principu "televizors mazajām actiņām  ir kaitīgs", ieslēdzu meitai multfilmu un ļauju spēlēties ar fotoaparātu, lai tajā laikā klusām pagulētu blakus istabā kopā ar mēnesi veco mazuli vai palasītu grāmatu, kamēr zīdainis čuč pie krūts.

Svarīgāk par ideālu mammu ir mamma ar stabilu nervu sistēmu. Vismaz manā dzīvē stabilu nervu sistēmu var iegūt labi izguļoties, neuzstādot sev augstas prasības, uzspļaujot vairākuma viedoklim par to, kā jābūt, ja tas nesakrīt ar manu pārliecību, un laiku pa laikam atsakot saviem bērniem par labu sev. Lai arī par to skaļi nerunā, tomēr visticamāk, ka daudzas mammas tā jūtas. Es vismaz ļoti ceru, ka es neesmu vienīgā, kas cenšas domāt par sevi un atrast laiku sev. Katrā ziņā šķiet, ka mani bērni izrāda man sapratni un neiebilst :)

11 comments:

  1. Ļoti labs ieraksts!
    (Mamma, kas ļoti, ļoti, ļoti tālu no ideāla un brīžiem pat atceras, ka ir vērts atmest tiekšanos pēc tā.)

    AtbildētDzēst
  2. ļoti līdzīgas izjūtas manām, man prieks ka vēl kāds tā domā (cenšos parasti neskatīties tos trakos portālus, kurus lasot saprotu cik tālu esmu no tiem baltajiem džemperiem):)Un man jaunu šķiet ka mans sīcis ar nebūt neiebilst, un vīrs ar man saka ka viņam pat patīkot ka es dažkārt piecērtu papēdīti par godu savam ego :)

    AtbildētDzēst
  3. es ar varētu parakstīties zem katra vārda - atteikšanās no savām vajadzībām ir sliktākais, ko mamma nodara saviem bērniem, jo agrāk vai vēlāk tas burbulis plīst un tai brīdī cieš bērni un tuvinieki, kuri tiek vainoti par to, pie kā nemaz nav vainojami, jo viņi jau nelūdz Tevi atteikties, tā ir bijusi pašas vēlme, kas tomēr kremt...
    Esmu ļoti tālu no ideāla (gan mammas, gan mājsaimnieces, gan sievas, gan meitas u.t.t.), bet esmu ļoti pateicīga saviem bērniem par to, ka viņi ļauj man izgulēties, kad esmu kārtējo reizi līdz 3-4 naktī darbojusies savam priekam, ka ļauj strādāt, kad tas ir nepieciešams, ka spēj sevi nodarbināt patstāvīgi, ja jūt, ka man zeme deg zem kājām - tie ir brīži, kuru dēļ es arī esmu gatava nolikt savas vajadzības maliņā, kad esmu vajadzīga bērniem :)
    Paldies Tev par šo ierakstu

    AtbildētDzēst
  4. O, ku smuki pateici.
    Es arī tai bariņā pie mammas, kas tāāālu no ideāliem un baltiem džemperīšiem:D
    Mans uzskats-laimīga, apmierināta mamma=laimīgs un priecīgs bērns.

    AtbildētDzēst
  5. Jā, mēs domājam līdzīgi. Un it kā pat šķiet vienkāršs šis vienādojums "laimīga mamma=laimīgs bērns". Bet vismaz man lielākā problēma ir regulāri atcerēties, ka man viss nav jāpaspēj. Ka izņemot mani neviens cits no manis negaida tīri nopulētus virtuves plauktiņus, izpucētu grīdu un kārtīgi sagludinātu drēbju kaudzi. Ka tās ir tikai manas iedomātās prasības pašai pret sevi, kurām nav nekādas jēgas sekot, ja tas mani padara nogurušu un nepriecīgu.
    Oi, man vēl daudz jāmācās, kā sekot šim vienkāršajam principam - take it easy.

    AtbildētDzēst
  6. Man šķiet, ka mēs visas vispirms esam CILVĒKI - SIEVIETES un tikai tad mammas..Ja pašas necienīsim sevi, savas vēlmes, arī bērni un beigu beigās arī vīri, pārstās cienīt mūs...NAV ideālās receptes - droši vien, ka katrā ģimenē ir brīži, kad viss izskatās, kā reklāmās, un tādi, kad bērniem tiek uzliktas multenes, lai paši var no rīta ilgāk pagulēt..un ir kolosāli, ja tas viss ir balansā..Uii, par šo tēmu es tiešām varētu daudz runāt :D , bet man ir patiess prieks, ka ir arvien vairāk un vairāk sieviešu-mammu, kas mīl arī sevi, ne tikai savus bērnus un, kas galvenais, to arī atzīst ;)
    Man gan arī ir jācīnās ar "tīri nopulēto virtuves plauktiņu" problēmu :) ..lai gan sen esmu sapratusi, ka ar drēbēm apkrautie krēsli uztrauc tikai mani - vīrs vēl pasaka, ka viņš tā dara, lai mājīgāk :D ..un tomēr - mani TAS UZTRAUC.. :D

    AtbildētDzēst
  7. "lai mājīgāk" - sasmējos! :)))

    Bet tas ir fakts - kaut kur iekšā sēž tā tieksme pēc perfektuma, kaut ar prātu saproti (bet arī ne vienmēr ;)), ka tas-nav-reāli-sasniedzams. Ja mājās ir mazi bērni, konstanti tīrs un sakārtots dzīvoklis ir utopija. Kuru tomēr gribas īstenot tik un tā :)

    AtbildētDzēst
  8. Cik labs ieraksts! Zini, mēs ģimenē mēdzam teikt, ka pirmais bērns ir no porcelāna, bet otrais no betona :D
    Jo man arī otrais bēbis diezgan bieži sēž autobeņķī tāpat vien mājās apkarināts ar dažādām mantām, jo tā vienkārši MAN ir vieglāk! Un es par to nesatraucos (nu varbūt drusciņ :) ) un , ja kāds kaut ko saka, vienkārši neņemu galvā. Jo ar diviem maziem bērniem mājās apmierināt savas vajadzības ir ļoti grūti, lai neteiktu neiespējami... Tāpēc izmantoju katru kaut mazāko iespēju un jāsaka godīgi esmu daudz mierīgāka, harmoniskāka, laimīga un apmierinātāka pati ar sevi :) Un tieši tādi paši ir arī bērni!

    AtbildētDzēst
  9. Pilnīgi piekrītu, ka bērniņu nākšana pasaulē apgriež 'vecai dzīve' balto lapu pa virsu un sāc tik švīkāt no jauna vērtības un principus...
    Un, miers iekš sevis, neatkarīgi no mājas kārtības/tīrības stāvokļa (tik, cik tas neliedz justies mierīgai :D)ir primārais ceļā uz veselu un "baltdžemperīgi laimīgo' ģimeni.
    Un lai atgūt savu 'harmoniju' esmu gatava būt špekta un pieprasīt laiku un vietu tikai sev (brīnumainā kārtā bērni saprot, ja viņiem atklāti/godīgi pastāsti un palūdz, aiziet un spēlējas paši vai pieglaužas klusi klāt un gaida Tavu Harmonijas mirkli!)
    pavisam nesen uzraku 'mājas sakopšanas tehniku', (agrāk pēc ģimeniskas tradīcijas n-tās stundas kopu dzīvokli sestdienā; pat negribējās mosties sestdienas rītā :D), pa pirmdienām sakopju virtuvi, pa otrdienām lielo istabu..., tā katru dienu mazliet, cauru nedēļu māja tīra, ja kas 'izskrien iz plāna', otrā dienā papūlos bikiņ vairāk :D Tas atrisināja manu stresainību sakarā ar tīrības jautājumu.
    saprotams, ka viss ko darām, ir mūsu pašu izvēle, un kādai sievietei patīk skriet un visu iespēt, izdarīt vairāk un darīt maksimāli ideāli... galvenais justies vienā veselumā ar to visu, apmierinātai ar sevi. man tas ir nācis pēc gadu meklējumiem; un katrai, protams, ir citi apstākļi, kas tā vai šitā atvieglo/apgrūtina šos procesus.
    Kas man liekas ir ļoti zīmīgs šim rakstam, sevis pieņemšana situācijās, kas es neesmu tik laba (pēc personīgās mērauklas) mamma, nekaunēšanās un sevis neraustīšana. Visu cieņu!

    AtbildētDzēst
  10. Paldies par komentāru! Taisni tā - gadu meklējumi. Un neba ar pirmo bērnu izdodas atrast tik daudz harmonijas sevī kā ar otro. Es tikai ceru, ka pirmais bērns no tā nav cietis :)

    AtbildētDzēst
  11. Aaaaaaa, lasu un māju ar galvu un pie katra nākamā teikuma māju arvien stiprāk :D Lai gan man nav 2 bērni, bet pagaidām tikai 1, mans ego bija TIK, nu TIK liels, ka viņa salaušana bija ļoti sāpīga... un pārsteidzoša, jo nemaz nezināju, cik LIELA egoiste esmu bijusi :D Un laikam pavisam līdzsvaru meitas un manai abpusējai win-win sadarbībai man izdevās iegūt tikai tad, kad sāku šūt rotaļlietas. kaut kā sajūta, ka esi derīgs un dari kaut ko lietderīgu - vienlaikus deva vairāk arī pacietības attiecībā uz mājas soli un bērnu. Bet man ir prieks, ka nu jau esmu pieradusi domāt par citiem vairāk nekā par sevi. Vismaz pagaidām to arī gribu darīt. tad, kad mazie izaugs - tad atkal uz 100% būšu tikai ES :D

    AtbildētDzēst