Gatavojoties ceļojumam ar bērniem

Mums patīk ceļot, un ceļotprieks nemaz nav gājis mazumā, kopš mums ir bērni (sākumā viens, tagad jau divi :))! Mani pārsteidz apkārtējo jautājumi - kā, jūs brauksiet ar bērniem? Man jocīgi liktos braukt bez bērniem. Jo mēs taču esam ģimene! Kamēr bērni ir mazi, mēs braucam visi kopā, vai nebraucam nemaz. Izņēmums ir darba, sporta braucieni vienam no laulātajiem, kad otrs paliek mājās. Mazuļus vienus pašus mājās neatstājam.

Kā reiz man rakstīja viena paziņa - ceļot ar bērniem ir forši! Šī frāze nu jau vairākus gadus ir mans karogs, mana bākuguns, pie kuras pieturos gatavošanās brīžos, kad uznāk šaubas. Lai ceļojums izdotos patīkams, protams, ir labi jāsagatavojas, īpaši padomājot par katra bērna vajadzībām.

Kā jau noprotat, tūlīt dosimies ceļojumā. Pavisam nelielā t.s. garajā nedēļas nogalē no piektdienas līdz pirmdienai uz vienu no Eiropas galvaspilsētām (par to tad sīkāk, kad atgriezīsimies). Lidojums ilgs nepilnas divas stundas, pie kam izlidošana ir vakarā deviņos - rēķinos, ka bērni būs noguruši un ne tajā labākajā omā. Amēlijai vispār nepatīk lidot, vismaz tā viņa man bieži stāsta.

Tādēļ es esmu sagatavojusi "izdzīvošanas komplektu", kam jānovērš bērnu garlaikošanās un attiecīgi niķošanās. Līdz šim tas vienmēr ir strādājis.

Vienmēr ņemu līdzi:

- mazu sedziņu, kas bērnam ir mīļa un vienlaikus silta, asociējas ar mājām. Tajā var ieritināties, kad nāk miedziņš un kad apkārtējo iespaidu par daudz. Šis ir pirmais ceļojums ar abiem bērniem, tāpēc sedziņas šoreiz divas :)

- nelielu grāmatu no mājām, ko bērns jau pazīst

- divas jaunas grāmatas, ko bērns vēl nav redzējis

- pildspalvu, zīmuļus vai flomasterus

- blociņu, kurā zīmēt

- mazākajam bērnam nedēļu pirms ceļojuma noslēpju dažas no viņa mīļākajām rotaļlietām, kuras tad velku laukā lidmašīnā vai uzgaidāmajās zālēs, muzejos u.tml., kā arī paņemu līdzi dažus mājsaimniecības priekšmetus - burku vāciņu, silikona otiņu u.c., ko patīkami zelēt

- enerģiju atjaunojošus našķus - žāvētas aprikozes, rozīnes, plūmes un riekstus + želejlācīšus, kurus sadalu mazās porcijās vairākās papīra tūtiņās un noslēpju tās somā, lai pa vienai paciņai vilktu ārā pēc vajadzības

Šoreiz papildus vēl esmu iesaiņojusi līdzi:

- saliekamo podiņu Pipin, jo mums ilgāku laiku būs jābrauc ar autobusu + daudz staigāsim pa pilsētu, līdz ar to nevar paredzēt, kur būs pieejamas labierīcības. Bet, kad trīsgadnieks izsaucas "Man vajag čurāt!", tad to vajag uzreiz un uz vietas :)

- mūzikas atskaņotāju, kurā ierakstīti meitas mīļākie bērnu mūzikas albumi. Mums tāds nav, tādēļ aizņēmos un ierakstīju tur Amēlijas mūziku

Grāmatas izvēlējos par mums aktuālajām tēmām - burtiņmācībai I.Zanderes "Dieguburti", ceļojuma saprašanai G.Narnickas un L.Zariņas "Ceļojuma dienasgrāmata" un vienkārši izklaidei - uzlīmju/krāsojamā grāmata par kaķiem (redzama fotogrāfijā augstāk)

Zīmēšanas pauzēm - mazs, viegls blociņš un flomasteri

Nevarēju izdomāt, kurus rakstāmrīkus labāk ņemt līdzi un kā tos sapakot, lai tie neizbirst pa somu un lidmašīnu, kad tieši laikā pamanīju Dabasmammas blogā zīmuļsomu un iedvesmojoties uzšuvu arī mums!

Svarīgi visas īpaši sagatavotās mantas turēt noslēpumā no bērna un vilkt tās laukā tikai tad, kad jau veiksmīgi sēžat lidmašīnā, citādi izpaliks pārsteiguma un aizrautības efekts.

Lai novērstu domas no tā, ka nepatīk lidot, es mudinu meitu pašai sakārtot savu no Ziemassvētku rūķa saņemto mugursomu ar tām mantām, ko viņa vēlas ņemt līdzi. Kopā izraudzījāmies mīļmantiņu (mazāko :)), kas dosies līdzi ceļojumā, kā arī drēbītes un matu sprādzes. Amēlija pati sapakoja somu.

Tagad sapucējusies staigā pa māju ar mugursomu plecos un ik pa brīdim vaicā, kad būs vakars, kad dosimies ceļā.
- Drīz, bērniņ, drīz jau!

Montesori dārziņa "sekas"

Es esmu priecīga, ka mana meita iet bērnudārzā. Es neesmu (vai vismaz pagaidām tā par sevi domāju) tāda mamma, kas labprāt un eleganti viegli izdomā dažādas attīstošas nodarbošanās savām atvasēm, apvienojot to ar priecīgu mājas uzturēšanu un ēdienreižu pagatavošanu. Tāpēc esmu atradusi savam bērnam dārziņu, kur patīk man un patīk viņai, ir mazas grupas un ir Montesori pedagoģija caurcaurēm visās aktivitātēs. Joka pēc gan jāpiemin, ka es maz zinu par Montesori pedagoģiju, bet tas, ko zinu, man liekas pievilcīgs. Un arī realitātē es redzu pozitīvu rezultātu savas meitas dārziņa gaitām. Tā kā lielākoties visas viņas pasaules izzināšanas aktivitātes uztveru mierīgi, tad arī šādas biežas ainas virtuvē mani nesatrauc, bet tikai iepriecē:

Tā ir kūka tētim. Visvairāk "cieš" garšvielu plauktiņš. Šajā reizē acīmredzami ir iztukšots tikai sāls un piparu nodalījums, jo rozmarīnu u.tml. zālītes es pirms pāris dienām biju pamanījusies pārvietot uz augstākiem plauktiem

Taču darbošanās ar ūdeni mani pārsteidza nesagatavotu. Izdzirdējusi ūdens šļakatu skaņu un sapratusi, ka jau labu laiku Amēlija ir bijusi neparasti klusa, es steidzos uz virtuvi, lai ieraudzītu šo:

Atzīstos, es nebiju sagatavota. Es noelsos. Un tik vien spēju kā izteikt visneveiklāko jautājumu: "KO tu dari?!"

Uz ko mana meita vēsā mierā atbildēja, ka pakāpiens esot bijis netīrs un tāpēc jāmazgā. Un tajā brīdī viņa paņēma rokās katliņu, kurā pati rūpīgi bija ielējusi ūdeni, un, man acīs skatīdamās, izgāza tā saturu uz grīdas. Plaukš! Un atkal sparīgi ķērās pie darba.

Tikai tad, kad ieraudzīju, kā viņa koncentrējusies izspiež lieko ūdeni no švammes (lieki teikt, ka tas notika turpat uz grīdas), es sapratu, ka šīs ir vistiešākās Montesori dārziņa sekas, jo tur viens no bērnu ikdienas "darbiņiem" ir ūdens uzsūkšana ar švammi un tad švammes izspiešana citā traukā. To sapratusi es nolēmu paklusēt un uzskatīt to par labu nodarbi :)

Galu galā ļaut, lai bērns atklāj pasauli, darot lietas pats, ir tas, ko es vēlos un uz ko es "parakstos", piedāvājot savam bērnam Montesori pedagoģiju. Veicināt Amēlijas pasaules izzināšanu man joprojām prasa augstu paškontroli, jo automātiski ķeros darīt lietas viņas vietā. Tāpēc tagad, kad mēs jau otro mēnesi (apstākļu sakritības dēļ) dzīvojam pa mājām, es trenējos neuzbāzties. Bieži, pirms kaut ko darīt (piemēram, aizvērt viņas jakas rāvējslēdzēju), es jautāju: "Vai tev palīdzēt?" Uz ko viņa visbiežāk atbild: "Es pati!" Apzināti pie tā piedomājot esmu iemācījusies radīt tādu kā buferzonu, kurā mana pārlieku lielā un automātiskā darīšana viņas vietā tiek apslāpēta, jo, katrreiz atceroties pajautāt, vai palīdzība ir nepieciešama, es sev atgādinu, ka man nav viņas vietā jādara parastas lietas.

Tieši mana treniņa dēļ arī stādīšanas darbus mēs darījām kopā. Daudzkārt ātrāk un tīrāk būtu to visu izdarīt kādā brīdī, kad bērnu nav klāt, bet es nolieku savu ego malā un dodu iespēju savam bērnam attīstīt sevi. Viņai viss tik labi izdodas!

Bērnos ir tik daudz dabas dotu prasmju un talantu. Tāpēc nevis viņi, bet vecāki ir jātrenē stāvēt malā un vienkārši skatīties, būt klusam, klātesošam vērotājam. Ja mēs turēsim acis plaši atvērtas, mēs ieraudzīsim, ka Bērns ir Brīnums.

Trīsdesmit astoņi grādi

Tāds kā apburtais loks pēdējo nedēļu. Dzīve un temperatūra lēkā starp trīsdesmit astoņiem grādiem abiem mazajiem - te zem, te virs, te pazūd pavisam un atkal parādās. Kaut kur tam visam pa vidu es pamanījos sašūt abiem bērniem "partner look" drēbes. Lai izvēdinātu galvu no viņu cīniņa ar vīrusu. Kleitai un biksēm pati izveidoju piegrieztni - vēl viens iemesls justies labi; labāk.

Šūt trikotāžas audumus man sagādā baudu, jo overloks... kā lai to pasaka... overloks ir superīgs :) Triukš, traukš un bikses gatavas!

Šujmašīnu izmantoju tikai piedurkņu, apkakles un apakšmalas atšūšanai. Un vēl atļāvos apzinātu neprecizitāti - atļekušas kabatas. Amēlija vienmēr nēsā līdzi dažādus sīkizmēra "dārgumus" - matu sprādzes, ķēdītes, gumijas, mini kaķīti vai nagu laku - un šiem dārgumiem ir tendence visu laiku zust. Tā nu izdomāju piešūt kabatas. Man pašai ļoti patīk to a la nevērīgais izskats. Bet uzminiet, ko par to saka Amēlija! Viņa saviebj seju un īd: Ka-ba-tas-nēēē-pa-tīk!!

Taisnības labad gan jāatzīmē, ka kopumā bērni ar visu slimību jūtas labi. Filips gan pāris dienas bija tikai roku bērniņš, taču arī tajās dienās man tika savi "starpbrīži". Un tad mēs ar Amēliju rīkojām "modes". Sākam gatavoties tam karstajam laikam, kas mūs drīzumā sagaida aiz loga, vienlaikus dzenot prom tos augstos grādus, kas ieperinājušies mazajos ķermenīšos.

Kurpes uz papēžiem, saprotams, izpelnījās daudz lielāku piekrišanu kā plakanās. Savukārt zempapēžu kurpes ideāli der ritma sišanai, dziedot jauno himnu: "Ļoti smukas kurpītes! Ļoti smukas kurpīīītees!" (atkārto 6 x)

Bet vēl labāk, ja kurpēm ir gan papēži, gan spīdumi! Jē!

Lai jums un mums spīdošas un zemas temperatūras pilnas brīvdienas!

Jautājumi par adīšanu

Man ļoti patīk adīt! Tikai es neko daudz nemāku adīt. Bet gribētu iemācīties adīt sarežģītākus izstrādājumus. Ik pa laikam apsveru domu, ka tāpat kā šūšanas prasmju uzlabošanai, arī adīšanas iemaņu izkopšanai noderētu kādi kursi. Bet kur gan lai es tam tagad atrodu laiku un degsmi? Nē, tagad kursiem nav īstais laiks. Taču ar zināmu regularitāti šī doma pie manis atgriežas, līdz es attapos - blogzemē taču ir pilns ar ļo-oti prasmīgām adītājām un tamborētājām! Vajag prasīt padomu viņām! Pēdējais grūdiens bija sen atlikta un beidzot izdarīta darbiņa rezultāts - vienkopus savākts, sašķirots un sakārtots viss, kas man pieder ar nosaukumu Adīšanai. Izrādījās, ka man pat ir nelieli dziju un adāmadatu krājumi.

Tā visa iespaidā es esmu nobriedusi beidzot kļūt gudrāka adīšanas jautājumos un tādēļ vēršos pie jums - zinošajām, pacietīgajām un brīnišķīgajām adītājām - pēc padomiem!

Tātad. Mans mērķis ir uzadīt meitai vienkāršu kleitu labiskajā adījumā, kuras modelis ir kaut kas līdzīgs šim:

Foto avots

Gribēšana liela, varēšana drusku mazāka :) Toties jautājumu - vesela kaudze!

1. jautājums

Man ir nopirkta dzija, dzijai piemeklētas adāmadatas, izvēlēts modelis. Taču kā lai es zinu, cik valdziņi man ir jāuzmet? 

Vai tiešām pirms katra lielāka adījuma ir jāizmet laiks :) un jāizada 10x10 cm liels laukums izvēlētajā rakstā? 

Ko tas dod?

2. jautājums

Kā pareizi "jāmet nost" valdziņi, adot rokriņķi (jeb piedurknes caurumu) - vai es saadu valdziņus kopā tikai adot turp, vai saadu arī adot atpakaļ, respektīvi, adījuma kreisajā pusē?

Cik strauji jārauc nost paduses (jeb apakšējā piedurknes cauruma) daļa? T.i., kā zināt, cik katrā rindiņā jāsaada kopā valdziņi, lai veidotos pareizs un gaumīgs rokriņķis kā šeit:

3. jautājums

Ko iesākt, ja, noadot izstrādājuma priekšējo daļu un piemērot to potenciālajam valkātājam, es pēkšņi saprotu, ka tā ir par šauru?

Man tā nereti gadās, jo adu vienu pusi kādus divus mēnešus un pa to laiku bērns jau ir paaudzies... :)

Uzskatāms problēmas piemērs. Šajā gadījumā es izvēlējos adīt aizmuguri par pāris valdziņiem platāku, bet ar rezultātu neesmu īsti apmierināta

4. jautājums

Kā vislabāk sastiprināt visas noadītās daļas kopā? Sašūt ar lielo lāpāmadatu? Ar šujmašīnu? Satamborēt?

Kā panākt, lai veidojas skaista sānu/plecu vīle?

Neatceros vairs, kā sastiprināju abas puses, bet šāda pīnīte man izveidojās džempera ārpusē...

...bet šāda - iekšpusē, kaut būtu vēlējusies, lai ir otrādi. Pēc lielā darba pieveikšanas vairs nebija spēka pārtaisīt.

5. jautājums

Kā jānobeidz adījums, t.i. kā norauc pēdējo rindiņu? Esmu dzirdējusi vairākus variantus, pati māku tikai vienu, tāpēc gribu uzzināt, kāds ir ātrākais un skaistākais :)

Ar lielu nepacietību gaidīšu jūsu atbildes, ieteikumus, komentārus, jo pavasaris nāk un pirksti niez uzadīt savu pirmo kleitu meitai! Dzijas un krāsas jau izvēlētas, saule pasūtīta, atlicis vien uzzināt - kā lai pareizi sāk! Ļoti ceru uz jums! :)

Mana ideālā diena

Šo nedēļu pavadīju, katru dienu sev uzdodot vienus un tos pašus jautājumus: 

Kad lai guļ?

Kad lai šuj?

Kad lai blogo?

Un katru nākamo reizi, jautājot sev atkal to pašu, es aiz jautājuma zīmes pievienoju pa vienai izsaukuma zīmei. Trešdienas vakarā mani jautājumu nobeigumi pašai sev izskatījās apmēram šādi:

?!!!?

Bez nevienas pašas atbildes.

Tādēļ nav brīnums, ka ceturtdienas rītā es pamodos ar ciet degunu un sāpošu galvu. Ja pati nemāki atrast sev atbildes, tavs ķermenis tevi apstādinās. Ceturtdienu izglāba ne tikai tas, ka Amēlija aizgāja uz dārziņu, bet arī fakts, ka 1.marts ir mana un vīra kāzu diena. Lai arī mūsu abu veselības sašķobījuma dēļ svētku pusdienas pārcēlām, tomēr pacilājums bija gan. Un dāvanas :)

Šorīt pamodos gandrīz vai laimīga, jo neticamā kārtā un neskatoties uz abu bērnu biežo mošanos (vai šonakt tās bija četras vai mazāk reizes?) es biju izgulējusies. Un galva nesāpēja! Un tad vēl vienu mazu brīdi uzspīdēja saule! Esmu gandrīz vai atguvusies :) Gatava šūt un gatava blogot. Protams, kad vien izdosies tam atrast brīvāku stundu :P

Bet izturēt visu šo nedēļu līdz pat svētajai piektdienai man palīdzēja sapņošana. Katru dienu es savā prātā domāju par to, kāda būtu mana ideālā diena un ko es tajā darītu. Vai nedarītu. Beigu galā es izsapņoju sev tik foršu dienu, ka tagad tā vien gribas to piedzīvot. Un, jā, es atzīstos - šajā vienā dienā esmu tikai es pati, bez vīra un bērnu klātbūtnes. Jo pretējā gadījumā tā būtu ideālā ģimenes diena, nevis vairs Mana diena.

Tātad. 

Manā ideālajā dienā es būšu mājās viena pati. Brīnišķīgi, ja spīdēs saule, bet tas nav tik svarīgi. Brokastīs būs piparmētru tēja un plānās pankūkas ar svaigi rīvētām zemenēm.

Pēc brokastīm es līgani pāriešu pie savas šībrīža kaislības - šūšanas. Un tad, sākot no tā brīža, kad es pieeju pie sava darbagalda, līdz brīdim, kad jau tumst vakars, mana diena sastāv tikai no šī:

un šī:

vai es jau teicu, ka tikai un vienīgi no šī?

Neko padarīt, šobrīd šūšana ir mana reliģija.

Manas brīnišķīgās ideālās dienas noslēgumā es ērti iekārtošos dīvānā, atkal uzvārīšu sev piparmētru tēju ar medu un lasīšu kādu fantastisku grāmatu. Līdz vēlai naktij. Tad es laimīgi nopūtīšos, izslēgšu gaismu un gulēšu saldā, spirdzinošā miegā.

Par ko sapņojat jūs, kad liekas, ka nekam vairs nav spēka?