Piedegusi

Šovakar iznācu no biroja un konstatēju, ka līst. Acis lipa ciet no noguruma. Velosipēds pieslēgts turpat lejā, lietus jaka mājās, zamša kurpes kājās. Aizgāju uz blakus esošo bāru iedzert vermutu un nogaidīt lietus beigas. Dzēriens bija garšīgs, bet muļķīga izvēle, jo no alkohola satura tajā miegs sāka nākt vēl vairāk. Taču lietus beidzās, un es varēju prātīgi aizripināt mājās, tikai drusciņ apšļakstot kurpes.
Mājās es nolēmu nokrāsot uzacis, jo ir sajūta, ka mana seja ir kļuvusi tik bāla, ka bez uzkrāsošanas vairs nav redzama. Acis joprojām līp ciet no noguruma. Nokrāsoju ne tikai uzacis, bet arī ādu zem tām. Vismaz mani varēs redzēt.
Šodien paiet mēnesis, kopš es biju slimnīcā. Parastā ceturtdienā pēc parasta skrējiena starp darbu, mājām, sabiedriskām aktivitātēm, drēbju pirkšanu bērniem, veļas mazgāšanu nakts stundās un neticamā kārtā iespiestu kosmetologa apmeklējumu es pamodos ierasti sagurusi, un nekas neliecināja, ka kaut kas jocīgs varētu notikt. Taču notika, un es pavadīju slimnīcā vienu garu nedēļu. Lai arī izgulēties tur nevarēja, jo četrvietīga palāta ar dažāda vecuma kundzēm uzliek zināmus ierobežojumus miega baudīšanai, tomēr savā ziņā atpūtos. Man nekas nebija jādara un nebija nekādu pienākumu, tikai sagremot notikušo un pastiept roku kārtējai asiņu pārbaudei vai sistēmas piekabināšanai. Palaida mani mājās ar sarakstu jaunatklātu kaišu, par kuru esamību līdz tam biju bijusi laimīgā neziņā, un pienākumu tās izārstēt. Ar ko arī godīgi nodarbojos. Taču mans stāsts ir par to, ka, guļot slimnīcā (cik gan šis teiciens ir patiess! Tur patiešām neko citu arī nevar īsti darīt.), es atcerējos, kā pēdējā laikā vairākas reizes biju teikusi kolēģei, cik nogurusi es esmu.
Nedaudz vairāk kā pusgads ir pagājis, kopš atgriezos darbā. Šodien pēkšņi atcerējos iepriekšējo vasaru - biju 24/7 kopā ar bērniem, jo mazo baroju ar krūti un tādēļ bijām vienā sakabē, lielākajiem bija vasaras brīvlaiks, non-stop braukāju no laukiem Latgalē uz laukiem Kurzemē, kārtoju somas, plānoju iepirkumus, veļas mazgāšanu, vadāju bērnus uz vietējo bibliotēku, plānoju mazās gulēšanas laiku ar lielāko peldēm jūrā un ezerā utt. Vīrs tikmēr dzīvoja pa pilsētu, gāja uz darbu, treniņiem, sūtīja mums bučas, divreiz bija kalnos un pie mums atbrauca lielākoties tikai nedēļas nogalēs, kas man likās gaismas gadu attālumā viena no otras. Es jau tad biju piekususi. Vasara beidzās, atgriezāmies pilsētā un aiziet, rudens darba grafiks.
Kad janvāra vidū pēc pusotra gada pārtraukuma sēdēju birojā pie galda, nespēju noticēt tam mieram, kas apkārt. Bet mieriņš bija īslaicīgs. Jau drīz es sapratu, ka vienīgā atšķirība no iepriekšējā režīma ir tā, ka pa dienu es esmu nevis "darbiņā" ar mazāko meitu, kad pie reizes varu apdarīt arī mājas soli, bet ka "darbiņš" tagad man ir divās maiņās. Pirmā maiņa birojā, otrā maiņa mājās. Neskatoties uz to, ka rūpes par ēst gatavošanu man nav jāuzņemas (es nevaru iedomāties, kā es to vēl varētu realizēt), ģimenes dzīves organizēšana (atcerēties, kur, cikos, kuram jābūt, atgādināt par to; atcerēties, ka viens vai otrs jāpieraksta pie ārsta; atgādināšana, ka jāved pie ārsta; maksājumu veikšana; meitas koncerttērpa sakārtošana pirms koncerta; atcerēšanās naktī izmazgāt balto kreklu pirms dārziņa pasākuma; dāvanu izdomāšana un sagādāšana; svinību organizēšana; atcerēšanās pateikt auklei, kur stāv kombinezons un tā tālāk, tālāk, tālu projām) ir tik milzīga emocionāla slodze, ka savienojumā ar pilnas slodzes darbu, kurā arī visu dienu ir jādomā, tikai cita veida risinājumi, tas veido mil-zī-gu slodzi.
Šonedēļ bija pirmās trīs dienas, kopš bērni ir laukos, mēs ejam uz darbu, un nav nekādu citu pienākumu. Bet es joprojām esmu piekususi. Varbūt jāizguļ viss sakrātais nogurums. Tad būs atvaļinājums. Un tad atkal rudens. Skola, dārziņš, pulciņi, grafiks, pienākumi...bams!
Mans darbs man patīk. Mana ģimene man patīk. Man patīk arī visu likt kopā, organizēt un redzēt, kā viss saliekas pa vietām, sanāk. Taču visa ir par daudz, un es nemāku atrast līdzsvaru, lai viss notiek tā viegli, pats no sevis. Visticamāk, tādēļ, ka tas nemaz nav iespējams.

Kā mīlēt savu bērnu

Šovasar mēs ar bērniem bijām bieži viesi mūsu lauku bibliotēkās. Jo vairāk tās apmeklējām, jo biežāk es lūkojos nozaru literatūras jaunumu plauktā un nevis daiļliteratūras virzienā. Tā pa vasaru lēnā garā izčibināju cauri vairākas lieliskas grāmatas. Viena no tām man likās pat savā ziņā revolucionāra, jo tās vēstījums iebrāzās manā pasaulē ar šķietami pašsaprotamu lietu un lika sev vaicāt, kā gan es to nebiju apzinājusies jau agrāk.
Katrs bērns vecāku mīlestību uztver citādāk. Ja vienam vajag, lai viņu sabučo un ik pa laikam paņem klēpī samīļot, tad otram šādas vecāku izpausmes nemaz nešķiet apliecinājums tam, ka vecāki viņu mīl, jo viņš nav "pieskārienu tips".
Gerija Čepmena un Rosa Kempbela grāmata "5 mīlestības valodas bērniem", manuprāt, būtu kaut pa diagonāli jāizlasa katram vecākam. Grāmatas apakšvirsraksts "Mīli bērnu viņam saprotamā veidā!" kodolīgi izsaka visu grāmatas saturu. Proti:
Autoru ieskatā eksistē piecas mīlestības valodas jeb veidi, kādos cilvēks vispilnīgāk uztver sava līdzcilvēka mīlestību (konkrētajā grāmatā - bērns vecāku mīlestību). Grāmatā raksturotas šīs piecas mīlestības valodas un sniegti piemēri un ieteikumi to izpausmēm. Autori uzskata, lai bērns izaugtu par mīlošu, atbildīgu un dāsnu pieaugušo, viņam jāzina, ka viņu mīl. Tātad vecākiem ir svarīgi saprast un izzināt, kā viņu bērns vislabāk uztver mīlestību, nevis vienkārši pieņemt, ka viss, ko darām bērnu labā, automātiski viņiem liecina par mūsu mīlestību. Teiksim, ja tu daudz iedrošini savu bērnu, uzmundrini viņu, uzlieli utt. (t.s. apliecinājuma vārdi), bet bērna galvenā mīlestības valoda ir praktiskā palīdzība, ko tu nesniedz, uzskatot, ka pašam jātiek ar visu galā, tad bērns var secināt, ka vecāks viņu nemīl.

Piecas mīlestības valodas ir:
- pieskārieni,
- apliecinājuma vārdi,
- dāvanas,
- praktiskā palīdzība,
- saturīgi kopā pavadīts laiks.

Man simpatizē autoru viedoklis, ka bērnu audzināšanā svarīga ir mīlestības saikne starp vecākiem un bērnu. Citējot: "Ja bērna vajadzība pēc mīlestības nav apmierināta, viss saiet šķērsām. Tikai bērns, kas jūtas patiesi mīlēts un aprūpēts, var kalnus gāzt. Tu vari patiešām mīlēt savu bērnu, taču viņš nejutīsies mīlēts, kamēr nebūs to izjutis - kamēr tu nerunāsi mīlestības valodā, kas viņam vēsta tavu mīlestību." (19. lpp.)
Saņemtā mīlestība tiekot iepildīta "jūtu krātuvē", kura ir tāds kā bērna emocionālā spēka rezervuārs, kurš pastāvīgi jāpapildina un jāseko, lai nav tukšs. Īsumā - sniedzot bērnam beznosacījuma mīlestību (mīlot viņu par to, ka viņš vienkārši ir, nevis par to, ko un kā izdarījis), bērnus ir vieglāk audzināt un disciplinēt.
Grāmatā ir atsevišķas nodaļas par disciplinēšanu ar mīlestību, savu bērnu mācīšanu atbilstošā veidā un dusmu izrādīšanu un pieņemšanu. Noslēgumā piedāvāts vienkāršs tests, ko spēles veidā veikt kopā ar savu bērnu, lai noskaidrotu viņa dominējošo mīlestības valodu.
Grāmata ir uzrakstīta viegli lasāmā valodā un, manuprāt, ir vērts veltīt pāris stundas tās izlasīšanai un pārdomāšanai. Iepriekš, lai arī intuitīvi zināju, ka katrs no maniem bērniem mīlestības izpausmes no vecākiem sagaida atšķirīgā veidā, nebiju aizdomājusies, cik svarīgi ir pielāgoties katram. Tagad es jūtos drošāk, redzot, ka mīlestības krātuves pildīšana manam bērnam vissaprotamākajā veidā atalgo mani ar labāku bērna uzvedību: viņš jūtas mierīgāks un jūt manu mīlestību, līdz ar to netaisa visādus gājienus, netieši pieprasot izrādīt, apliecināt manu mīlestību.
Protams, grāmata nav universāls līdzeklis vispārējai laimei un bezproblēmu dzīvei, taču var sniegt pāris instrumentus, kā virzīties uz to. Starp citu, no šīs pašas sērijas ir arī grāmata par labāku sapratni pašu vecāku starpā, sniedzot ieteikumus, kā izprast sava partnera galveno mīlestības valodu un padarīt kopdzīvi (vēl) laimīgāku. Domāju, es zinu, ko nākamreiz paņemšu bibliotēkā ;)

Reality check

Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes

Viņdien man izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju [gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.

Faktiski jau katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs. Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.

Realitāte virtuvē pēc brokastīm

Pagājšnedēļ man zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.

Bērni ir tik forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda, ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi, neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.

Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā

Kad dažreiz paskatos bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm, kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz) un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.

Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies

Svētnīca

Vairāk vai mazāk mīlēts, dažādos dzīves posmos lolots, citkārt pieciests - mans ķermenis man līdz šim ir bijis "rīks". Vai "instruments". Pēdējos gados lielākoties priecīgi izmantoju savu ķermeni dzīvošanai, īpaši labi pieņēmu to, kad, atturoties no dažu produktu lietošanas uzturā (lai uzlabotu savu pašsajūtu), atvadījos no dažiem, manā ieskatā, liekajiem kilogramiem. Tad šķita, ka esmu pat gaisīga un tāda arī skrienu pa pasauli, izrotājot savu ķermeni ar drēbēm, kurpēm un krellēm. Pūciņas fiziskais stāvoklis tomēr mani nepaglāba no smagās tuvošanās zemei un tam, kas zem tās. Mans ķermenis bija viegls, bet gars simtiem kilogramu smags. Mēs visi - mans ķermenis, gars un no pasaules atdalījies "es" - ilgi staigājām pa šauru līniju virs bezdibeņa, līdz kritiskajā punktā es pieņēmu lēmumu, ka "mums" ir jāturpina dzīvot. 

Pagāja laiks, un depresija kļuva par pagātni ar sarkanu izsaukuma zīmi kā brīdinājumu nākotnei. Kad es atmodos dzīvei, dzīvība ienāca manī pavisam tiešā veidā. Dzīvības vārds bija "bērns".

Sasniedzot noteiktu briedumu savā dzīvē, es pamazām sāku sadzirdēt savu ķermeni. Izrādījās, ka tas nav rīks. Mans ķermenis ir es. Klausoties sevī un paļaujoties uz sava ķermeņa caur aizlaikiem iegūtām zināšanām par to, kas jādara, es laidu pasaulē savu trešo bērnu. Šī pieredze mani ir pacēlusi debesīs, kur fiziskas sajūtas pārstāj eksistēt un pastāv tikai absolūta labsajūta.

Hormonu trakajām dejām norimstot un pirmajām nedēļām paejot, vēroju, kā mans ķermenis atkal pārvēršas, pārkārtojas, mainās. Šķita, tas atgriežas iepriekšējā formā. Tomēr, izmēģinot vecās drēbes, pārņēma bezspēcība, jo, protams, viss bija par ciešu un apspiestu. Bēdas un asaras, un nelīdz mīļu cilvēku skandētais, ka vēl ir par agru, esmu tikko laidusi pasaulē bērnu. Sajutusi, ka no vienkāršām skumjām līdz baisajam D. ir tikai neliels attālums, pārstāju uzskatīt, ka mēnesi, divus un visus trīs pēc bērna laišanas pasaulē man būtu jāspēj izskatīties, justies un apģērbties tā, kā gadu vai divus atpakaļ. Apstājos un atminējos savu eiforiju pēc bērna piedzimšanas. Tad es dievināju savu ķermeni par to, ko tas bija darījis un paveicis. Paņēmu rokās to, ko tas bija radījis. Un nodibināju jaunas attiecības ar savu ķermeni, ar sevi. No tā brīža es mīlu savu vēderu ar izstaipīto ādu, savas kājas ar grubulīšiem, savas smagās krūtis, kuras neietilpst nevienā mežģīņu krūšturī, bet dod barību, mierinājumu un prieku pašam brīnišķīgākajam - jaunajai dzīvībai. Es pateicos savam ķermenim par to dzīvības spēku, kas tajā mīt un kas ļāvis man darīt augstāko, kas manā dzīvē ir - izauklēt un laist pasaulē bērnus. Es domās apskauju savu ķermeni ik dienas, jo tā es apskauju sevi. Sajūtu savu fizisko un garīgo formu savienošanos ik dienu. Beidzot apzinos sevi kā veselumu. Ne tikai mani bērni, arī es pati esmu perfekta tāda, kāda esmu katrā no dzīves brīžiem.

Un vēl es nedaudz vingroju, kad saņemos, un dzeru ūdeni.

Mīliet sevi.

Tveice Berlīnē