trešdiena, 2010. gada 24. novembris

Trešdienas grāmata. Bērnu audzināšana: kādēļ brāļi un māsas ķildojas

Hūū, sagaidīsim ar aplausiem grāmatas Nurture Schock autoru Po Bronsonu, kurš pēc ilgākas klusēšanas perioda atkal ir iegriezies mūsu rubrikā Trešdienas grāmata!! (fonā tiešām skaļi aplausi)

Šodienas tēma, cerams, ieinteresēs vairāku bērnu mammas, jo runa ir par ģimenēm ar vairākiem bērniem. Šo tēmu bija visvieglāk lasīt no visām līdz šim lasītajām arī tādēļ, ka tai ir ancīgs ievads. Tad nu sākam lasīt! (atgādinu, ka kā parasti tālāk seko mans brīvs tulkojums autora tekstam pašas izvēlētiem fragmentiem)

"Nesen Brazīlijā kāda zinātnieku komanda pētīja ātrās palīdzības pacientu kartes, pievēršot uzmanību visiem gadījumiem, kad ātrā palīdzība ir atvedusi uz slimnīcu bērnus pēc monētu norīšanas. Zinātniekus interesēja, vai monētu rīšana ir tipiskāka bērniem, kam nav brāļu vai māsu. Beigās viņi nosprieda, ka šādu gadījumu skaits bija pārāk mazs, lai izdarītu jebkādus secinājumus.
Tā nebija pirmā reize, kad zinātnieki mēģināja atrast savādas blaknes, kas rodas, esot vienīgajam bērnam ģimenē. Itālijā pāris gadus atpakaļ pētnieki mēģināja noteikt, vai vienīgajiem bērniem, kas ir sieviešu dzimtes, ir lielāka varbūtība saslimt ar ēšanas traucējumiem vidusskolā (nē, nav). Izraēlā kāds zinātnieks norādīja, ka vienīgajiem bērniem ir biežāk sastopama astma - vismaz salīdzinājumā ar bērniem, kuriem ir 15 vai 20 māsas/brāļi. Taču salīdzinājumā ar bērniem ar normālu skaitu brāļu vai māsu astmas rādītājiem gan nav atšķirības. Vienīgo bērnu vecāki varēja beigt uztraukties.
Tā vien šķiet, ka vienīgo bērnu pētīšana ir aptrakusi. Nav arī pārsteigums, kādēļ tā. Pēdējo divu gadu desmitu laikā sieviešu skaits, kurām ir tikai viens bērns, Amerikas Savienotajās valstīs ir dubultojies, un vienbērna ģimenes tagad ir izplatītākas kā divu bērnu. Neviens nezina, kāda tam ir nozīme attiecībā uz pašu bērnu, bet šķiet pašsaprotami, ka kaut kādai nozīmei ir jābūt.

Tas, par ko uztraucas sabiedrība, ir: "vai viņi zina, kā sadzīvot?" Nekur citur atbilde uz šo jautājumu netiek tik cieši novērota kā Ķīnā, kur kopš 1976. gada ir ierobežots atļauto bērnu skaits pilsētās dzīvojošajās ģimenēs. (Neskatoties uz to, 42.7% Ķīnas ģimenēs šodien ir divi vai vairāk bērni.) Kad šī nostādne tika ieviesta, daudzi satraucās, ka valsts, kas sastāv no vienīgajiem bērniem (onlies - ang.v.), sabojās visas nācijas raksturu. Neskatoties uz trīsdesmit gadu ilgiem intensīviem pētījumiem, joprojām nav īsti skaidrs, vai tas tā ir. Vienā ziņojumā teikts, ka vienīgie bērni pamatskolā ir mazāk bailīgi un ka tiem ir labākas sociālās prasmes. Savukārt citā ziņojumā minēts, ka vidusskolā ir tieši pretēji rādītāji. Pētījums par sociālajām prasmēm Ķīnā ir tikpat "nozīmīgs" kā monētu rīšanas pētījums Brazīlijā.
Kādēļ nav skaidras atbildes [uz augstāk minēto jautājumu]? Tas ir pārsteidzoši, jo teorijai par to, ka vienīgajam bērnam nav sociālo prasmju, šķiet tik daudz loģisku izskaidrojumu. Augot kopā ar brāļiem vai māsām bērnam ir tūkstošiem saskarsmes situāciju, kurās apgūt sadzīvošanas mākslu. Saskaņā ar šo teoriju bērniem ar brāļiem/māsām ir jābūt izteikti prasmīgākiem sadzīvošanā ar citiem bērniem, nekā vienīgajiem bērniem.
Taču viņi nav.
Varbūt ka kļūda ir pieļauta, pieņemot, ka šīs neskaitāmās saskarsmes ar brāļiem vai māsām rada pozitīvu efektu. Iespējams, ka ir tieši pretēji - ka šajās saskarsmes reizēs viņi vienlīdz apgūst gan sliktas, gan labas sociālās prasmes.

Pētījumā, ko vairāku gadu garumā, apsekojot vairākas ģimenes ik pēc noteikta perioda, veikusi Dr. Kramere, viņa secināja, ka brāļu un māsu attiecību kvalitāte ir ievērojami stabila ilgstošā laika posmā. Ja vien ģimenē nebija noticis kas satricinošs - slimība, nāve, šķiršanās - attiecību raksturs nemainījās līdz brīdim, kamēr vecākais nepameta vecāku māju. Lielākajā daļā ģimeņu tas attiecību tonis, kas bija radies bērniem esot vēl maziem, vienalga, vai kontrolējošs un komandējošs, vai mīļš un taktisks, saglabājās tāds pats.

[Pētot, kas ietekmē brāļu un māsu attiecību veidošanos, Dr. Kramere nonāca pie secinājuma, ka liela daļa bērnu un jauniešu grāmatu, lai arī ar laimīgām beigām, stāsta sākumā izgaismoja visās detaļās veidus, kādos bērni var kauties, apvainot un noniecināt savus brāļus/māsas.] No grāmatām bērni apgūst tādus jaunus veidus, kā būt nejaukiem un ļauniem pret saviem jaunākajiem brāļiem/māsām, kādus viņi paši nekad neiedomātos. Eksperimentā, kur divģimeņu bērni sešas nedēļas katru dienuu lasīja īpaši izmeklētas grāmatas ar augstāk minēto, bērnu attiecību kvalitāte strauji kritās.
Pēc šiem rezultātiem Dr. Kramere analizēja 261 parastu bērnu grāmatu, kas ataino brāļu un māsu attiecības. Tās bija gan bilžu grāmatas pirmsskolas vecuma bērniem, gan grāmatas trešās klases skolniekiem. Viņa novērtēja šīs grāmatas pēc noteiktas skalas un atzīmēja visas reizes, kad kāds no brāļiem/māsām strīdējās, draudēja, izslēdza un ķircināja otru, kā arī pozitīvos brīžus, kuros bērni grāmatā dalījās, izrādīja pieķeršanos, risināja problēmas. Vidējā grāmata atainoja vienlīdz daudz negatīvu uzvedību un pozitīvu. Neskatoties, ka gandrīz visas grāmatas bija radītas ar laimīgām beigām, taču līdz tām grāmatas varoņi pastāvīgi izsmēja un noniecināja viens otru.

Izrādās, ka Šekspīram bija taisnība un Freids kļūdījās. Gandrīz gadsimta garumā Freida argumentam - ka no dzimšanas brīža brāļi/māsas ir nolemti mūžīgai cīņai par vecāku mīlestību - bija milzīga ietekme uz zinātniekiem un vecākiem. Taču Freida teorija izrādās nepilnīga. Brāļu un māsu sāncensība ir daudz mazāk Edipa stāsts par vecāku mīlestību un daudz vairāk Karaļa Līra stāsts.
Komanda vadošo Lielbritānijas un Amerikas zinātnieku aptaujāja 108 brāļu/māsu pārus Kolorado par to, par ko tieši viņi cīnās savā starpā. Vecāku mīlestība bija pati retākā atbilde. Tikai 9% bērnu teica, ka tas ir iemesls viņu strīdiem vai sacensībai. Savukārt 80% vecāko bērnu un 75% jaunāka vecuma bērnu atzina, ka fizisku lietu dalīšana (vai cīņa par īpašumtiesībām uz kādu lietu) izraisa visvairāk strīdu. It neviens cits iemesls nebija tik biežs. Lai gan jāpiezīmē, ka 39% jaunāko bērnu sūdzējās, ka viņu kaušanās ir... kaušanās dēļ. Lielākoties viņi uzsākuši kaušanos, lai panāktu, ka vecākie brāļi/māsas beidz viņus sist. Tātad cenšanās iegūt lielāku vecāku mīlestības daļu var būt faktors, taču bērni pamatskolā nedomā par to un neapzinās to.
Dr. Kramere uzskata, ka koncentrēšanās uz vecāku mīlestības faktoru novērš uzmanību no daudz svarīgākas patiesības: pat ģimenēs, kur visi bērni saņem daudz vecāku uzmanības, jaunākie bērni var neattīstīt prosociālas attiecības ar saviem brāļiem/māsām, ja neviens viņiem to nemāca. Mazāks uzsvars ir jāliek uz psiholoģiju, daudz lielāks uz prasmju attīstīšanu.

Kas vēl ir pārvērtēts? Vecāki iedomājas, ka bērnu vecuma atšķirība ir svarīgs faktors. Daži domā, ka labāk ir, ja bērniem ir mazāk kā divu gadu starpība, lai viņi varētu kopā spēlēties. Citi uzskata, ka ir jāpagaida trīs vai četri gadi, lai atļautu katram bērnam attīstīt savu neatkarību. Taču pētījumi ir pavisam neskaidri - katram pētījumam, kas apskata vecuma atšķirību, pretī ir cits pētījums, kas saka, ka tam nav nozīmes. Krameresprāt ne vecuma atšķirībai, ne vecumam ir liela nozīme; ir daudz citu lietu, kurām jāpievērš uzmanība. Proti, brāļu/māsu attiecību iepriekšparedzošs faktors ir bērna attiecības ar viņa labāko draugu.

Ilgi ir uzskatīts, ka brāļi un māsas mācās viens no otra un tad pielieto iegūtās prasmes attiecībās ar saviem vienaudžiem ārpus ģimenes. Kramere saka, ka ir tieši pretēji: vecākie brāļi/māsas trenējas uz saviem draugiem un tad piemēro to, ko iemācījušies, attiecībās ar saviem mazajiem brāļiem/māsām. Ja bērns nav attīstījis šīs labās prasmes ar draugiem, tad viņam ir ļoti neliels stimuls tās apgūt, kad mājās ierodas jaunākais bērns. Stimula nav tādēļ, ka brālis/māsa šeit būs arī rīt, lai vai kas. Brāļi un māsas ir kā cietumnieki, kas ģenētiski ir notiesāti dzīvot kopā. Vienkārši nav motivācijas mainīties.
Šajā sakarā Dr. Kramere arī novēroja bērnus pirmsskolās. Fakts, ka bērns spēj sadarboties klasē vai nodarboties grupā, nenozīmē uzlabotas attiecības ar brāli/māsu. Katalizators ir attiecības starp draugiem - tieši tās lika bērnam rūpēties par savu uzvedību attiecībās ar kādu, kurš viņam patīk.

Citiem vārdiem sakot, saņemt no vecāka to, ko tu vēlies, ir viegli. Tas, kas bērnu spiež attīstīt saskarsmes prasmes, ir vēlme saņemt kaut ko no drauga. Nav tā, ka vecāki ir nesvarīgi. Bet viņi ir svarīgi pilnīgi citā veidā. Ja bērnam patīk cita bērna klātbūtne, tad ķīviņiem ir cita cena. Tādā gadījumā sods par strīdēšanos un kaušanos vairs nav tikai time-out, bet gan vērtīga oponenta zaudējums."


Un ko saka jūsu pieredze - vai piekrītat autoram? Varbūt jums ir sava teorija par to, kādēļ brāļi un māsas ķīvējas?

3 komentāri:

  1. "Brāļi un māsas ir kā cietumnieki, kas ģenētiski ir notiesāti dzīvot kopā." Man ārkārtīgi patika šitas teikums!

    Man ir gan māsa, gan brālis un jāteic, ka bērnībā vienlīdz aizrautīgi gan spēlējāmis,gan kāvāmies! Domāju, ka tā kaušanās vispār ir tāda lieta, ko piekopj nenobriedušas personības, tostarp bērni. Tas ir tāds instinktīvs agresijas izpausmes veids. Personībai nobriestot, cilvēks iemācās kontrolēt agresiju, risināt konfliktus sarunu ceļā, utt. Bet! Noteikti nebiju kausle skolā un nekāvos ar draugiem pat tad, ja kaut ko nācās ļoti dalīt. Varbūt tāpēc, ka īstenībā jau ar draugiem neko tā īsti nenācās dalīt - nedz rotaļlietas, nedz saldumu tūtu, nedz TV laiku, utt! Iespējams, ja ar draugiem nāktos pavadīt tik daudz laika, kā ar māsām un brāļiem, līdzīgi kašķi būtu neizbēgami?...
    TOTIES! Šobrīd neviens draugs ne pie kādiem apstākļiem man nespēj aizstāt tās attiecības, kas man ir ar māsu un brāli - kā karavīriem, kas kopā izcīnījuši vienu karu! Apmēram tā...

    AtbildētDzēst
  2. Jā, vai ne? Tāds trāpīgs teikums autoram izdevies. Man ir līdzīgi kā tev - ar brāli kāvāmies un spēlējāmies ar, bet toties tagad pieaugušajā dzīvē šīs attiecības ir tik īpašas, ka tam nemaz nav izgudrots vārds.

    AtbildētDzēst
  3. Tieši tāpēc jau nevienā no pētījumiem nav vienprātības, visi rezultāti ir atšķirīgi utt., ka būtībā tie ir diezgan nekorekti (pareizāk sakot, no statistikas viedokļa nenoderīgi) veikti pētījumi, kuros analizēti kaut kādi atsevišķi faktori, neizslēdzot blakus faktorus. Katrs gadījums ir absolūti individuāls. Katrā ģimenē ir atšķirīga nostāja kaut vai attiecībā uz dalīšanu. Ir ģimenes, kur tā baidās no bērnu strīdiem, ka visas mantas, saldumus, utt. pērk identiskus, lai tikai nebūtu iemesla salīdzināt. Manuprāt, tā ir nosacīti vieglākā izeja - vienkārši ignorēt bērnu individuālās atšķirības. Tāpat kā dvīņiem pirkt vienādas drēbes.
    Sev pašai jau labu laiku esmu definējusi, ka brāļi un māsas (cietumnieki) nav spiesti viens otru mīlēt. Man ir labas attiecības ar brāli, protams, ka mēs viens otram ļoti palīdzam, atbalstām utt., bet tāpēc, ka esam izpelnījušies viens otra cieņu kā personības, nevis tāpēc, ka esam vienā cietumā sēdējuši. Tās cietumu/slimnīcu/pionieru nometņu attiecības parasti nav ilgas, ja tas ir vienīgais, kas cilvēkus saista.
    Labs materiāls, paldies, ka padalījies.

    AtbildētDzēst