svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Svētnīca

Vairāk vai mazāk mīlēts, dažādos dzīves posmos lolots, citkārt pieciests - mans ķermenis man līdz šim ir bijis "rīks". Vai "instruments". Pēdējos gados lielākoties priecīgi izmantoju savu ķermeni dzīvošanai, īpaši labi pieņēmu to, kad, atturoties no dažu produktu lietošanas uzturā (lai uzlabotu savu pašsajūtu), atvadījos no dažiem, manā ieskatā, liekajiem kilogramiem. Tad šķita, ka esmu pat gaisīga un tāda arī skrienu pa pasauli, izrotājot savu ķermeni ar drēbēm, kurpēm un krellēm. Pūciņas fiziskais stāvoklis tomēr mani nepaglāba no smagās tuvošanās zemei un tam, kas zem tās. Mans ķermenis bija viegls, bet gars simtiem kilogramu smags. Mēs visi - mans ķermenis, gars un no pasaules atdalījies "es" - ilgi staigājām pa šauru līniju virs bezdibeņa, līdz kritiskajā punktā es pieņēmu lēmumu, ka "mums" ir jāturpina dzīvot. 
Pagāja laiks, un depresija kļuva par pagātni ar sarkanu izsaukuma zīmi kā brīdinājumu nākotnei. Kad es atmodos dzīvei, dzīvība ienāca manī pavisam tiešā veidā. Dzīvības vārds bija "bērns".
Sasniedzot noteiktu briedumu savā dzīvē, es pamazām sāku sadzirdēt savu ķermeni. Izrādījās, ka tas nav rīks. Mans ķermenis ir es. Klausoties sevī un paļaujoties uz sava ķermeņa caur aizlaikiem iegūtām zināšanām par to, kas jādara, es laidu pasaulē savu trešo bērnu. Šī pieredze mani ir pacēlusi debesīs, kur fiziskas sajūtas pārstāj eksistēt un pastāv tikai absolūta labsajūta.
Hormonu trakajām dejām norimstot un pirmajām nedēļām paejot, vēroju, kā mans ķermenis atkal pārvēršas, pārkārtojas, mainās. Šķita, tas atgriežas iepriekšējā formā. Tomēr, izmēģinot vecās drēbes, pārņēma bezspēcība, jo, protams, viss bija par ciešu un apspiestu. Bēdas un asaras, un nelīdz mīļu cilvēku skandētais, ka vēl ir par agru, esmu tikko laidusi pasaulē bērnu. Sajutusi, ka no vienkāršām skumjām līdz baisajam D. ir tikai neliels attālums, pārstāju uzskatīt, ka mēnesi, divus un visus trīs pēc bērna laišanas pasaulē man būtu jāspēj izskatīties, justies un apģērbties tā, kā gadu vai divus atpakaļ. Apstājos un atminējos savu eiforiju pēc bērna piedzimšanas. Tad es dievināju savu ķermeni par to, ko tas bija darījis un paveicis. Paņēmu rokās to, ko tas bija radījis. Un nodibināju jaunas attiecības ar savu ķermeni, ar sevi. No tā brīža es mīlu savu vēderu ar izstaipīto ādu, savas kājas ar grubulīšiem, savas smagās krūtis, kuras neietilpst nevienā mežģīņu krūšturī, bet dod barību, mierinājumu un prieku pašam brīnišķīgākajam - jaunajai dzīvībai. Es pateicos savam ķermenim par to dzīvības spēku, kas tajā mīt un kas ļāvis man darīt augstāko, kas manā dzīvē ir - izauklēt un laist pasaulē bērnus. Es domās apskauju savu ķermeni ik dienas, jo tā es apskauju sevi. Sajūtu savu fizisko un garīgo formu savienošanos ik dienu. Beidzot apzinos sevi kā veselumu. Ne tikai mani bērni, arī es pati esmu perfekta tāda, kāda esmu katrā no dzīves brīžiem.
Un vēl es nedaudz vingroju, kad saņemos, un dzeru ūdeni.
Mīliet sevi.

sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

piektdiena, 2013. gada 20. decembris

Handmade trifeļu "noslēpums"

Nesen biju Gemosa organizētā seminārā par šokolādes trifelēm, ko vadīja "Kūkotavas" ražošanas direktore Maija Kaire. Gāju turp ar nolūku uzzināt, kā mājas apstākļos var dabūt gatavu apaļu trifeli un vēl viņā iekšā pildījumu. Uzzināju. Biju pārsteigta, jo kaut kā tas man šķita kā krāpšanās. Respektīvi, - tiek izmantotas šokolādes "kapsulas", kas tiek iegādātas jau gatavas.
(visas bildes ar telefonu, tāpēc kā ir, tā ir)
Konditore gatavo klasisko trifeļu pildījumu: saldais krējums, šokolāde, muskatrieksts, zeltainais sīrups

Kapsulas no baltās, piena un tumšās šokolādes. Vienas kapsulas aptuvenā cena Gemosā ir trīs santīmi
Citas nodarbības dalībnieces gan neuztvēra to kā krāpšanos, bet mani gan šī jaunā atklāsme par kapsulām rosināja uz pārdomām. Kāpēc tad mēs vispār kaut ko gatavojam mājās, jo īpaši - kāpēc ņemties ar tik laikietilpīgu lietu kā trifeļu pagatavošana, ja tās jau gatavas var nopirkt veikalā? Tāpēc, ka mājās gatavotam ēdienam/ saldumiem es zinu katru tā sastāvdaļu un ar savu izvēli tieši ietekmēju to, cik daudz vai maz "ķīmijas" es apēdu. Tad kāda jēga tērēt naudu, taisīt advancētus pildījumus no eko vistu olām, ja pēc tam tas viss tiek sapildīts šokolādes izstrādājumā (ar pietiekoši biezām malām), kura sastāvs pat nav nodrukāts uz iepakojuma? Un otrs iemesls manam klusajam sašutumam bija tas, ka šādā nodarbībā es cerēju uzzināt kādus knifus, kā mājas apstākļos dabūt skaistu šokolādes trifeli, izmantojot savas rokas un darbu, nevis nopērkot to veikalā jau pusgatavu.

Bet nu labi. Bez visa tā bija arī labas lietas. Piemēram, šī trifele, kuras sastāvs ir veidojams pēc paša izvēles:
Samaļ dažādus žāvētos augļus, tad masu samīca kopā ar šļuku alkohola (brendijs vai rums), vai arī apelsīnu sulu.
Tālāk veido bumbiņas.
Bumbiņas apviļā pareizi izkausētā šokolādē (kopā ar saldo krējumu un zeltaino sīrupu) un liek uz folijas un tad ledusskapī sastingt. Gatavas.
Atgriežoties pie kapsulām.. Kad tās sapildītas un pildījums padzisis, vaļējos galiņus pārklāj ar šokolādes masu un vēlreiz liek ledusskapī dzesēties.
Šajās bumbiņās ir iepildīts smiltsērkšķu olu krēms.

Kad šokolāde, ar ko aizpildīti galiņi , ir sacietējusi, bumbiņas apviļā kausētā šokolādes masā un pēc tam var likt bļodā, kurā sagatavoti saberzti rieksti, krokanti (no Gemosa krājumiem, vai pašgatavoti), sakapāti žāvētie augļi (zemenes, dzērvenes), vai varbūt pat rupjmaizes drupačas, un apviļā. Liek sacietēt.

Vēl kāda vienkārša, bet ļoti garšīga šokolādes konfekšu recepte, ir baltā šokolāde + saldais krējums + zeltainais sīrups (tas nodrošina masai viskozitāti), kurā iemaisa sakapātas aprikozes, dzērvenes, pistācijas riekstus vai jebkādu citu augļu un riekstu maisījumu, tad izklāj uz pārtikas plēves, atdzesē istabas temperatūrā, tad liek ledusskapī atdzist un pēc tam sagriež gabaliņos. Tiešām garšīgi un pēc idejas un izpildījuma jau tie paši saldumi, ko pagājšgad blogā gatavoju, vien ir. 

Iespēju daudz, katrs var izvēlēties to, kas viņa pārliecībai ir vispieņemamākais.











ceturtdiena, 2013. gada 19. decembris

Prieks

Pa vidu nu jau nesaskaitāmām darba stundām man ir izdevies ar sevi sarunāt uzšūt nepieciešamākās lietas bērniem. Vēl tikko svaigs no gludekļa apskāvieniem pasaules [meitas] atzinību ir gatavs iekarot zilzīlītes tērps rītdienas bērnudārza izrādei. Par tērpu tagad nē, bet ļoti sagribējās izkliegt savu milzu gandarījumu par pašas gatavoto, rūpīgi rēķināto un pareizi piešūto slīpā diega lentu. Parasti apkakļu apstrāde man sagādā raizes, bet šoreiz viss izdevās tuvu perfekti. Nu ar prieku sirdī jāiet gulēt, citādi tas miega bads kļūst arvien grūtāk apklusināms.



ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris

Es

Mans mīļais blog!

Man tevis ļoti pietrūkst. Es bieži domāju par tevi. Tikpat bieži es tev rakstu - stāvot pieturā, ejot pusdienās, ēdot pusdienas, skatoties pa logu, nogurumā berzējot acis, braucot mašīnā, laižoties miegā - es tev rakstu. Veicu ierakstus. Prātā atjauninu tos. Tad dzēšu. Bet pa īstam nekad neko neuzrakstu. Jo - ... es strādāju. Nezinu, mīļais, vai tas tev izklausās pēc laba iemesla (jo attaisnojumus es vairs nemeklēju; sākumā meklēju, tagad vairs neattaisnojos pat ne savā priekšā. Es vispār esmu beigusi justies vainīga, un tā ir laba sajūta. Bet ne par to šoreiz.), taču tas ir vienīgais patiesais iemesls, kādēļ mēs tik reti satiekamies - mans darbs.

Šoreiz viss ir citādāk, nekā bija tad, kad atgriezos darbā pēc Amēlijas piedzimšanas. Tad es šeit nebiju laimīga - man īsti nebija, ko darīt, daudz nīkšanas, attiecīgi vēlme atrasties mājās un neskaidrība par to, vai es šeit tiešām esmu vajadzīga un kur es vispār pati vēlos būt. Vēlreiz atgriežoties darbā pēc Filipa piedzimšanas un paaugšanās es jau biju gatava tām sajūtām, kas pār mani varētu nākt. Janvāris, kad atsāku strādāt, nemaz nebija priecīgs. Sāpes par to, ka dzīve mani lauž un liek iet to ceļu, ko sirdī nevēlos, jau vilkās līdzi no iepriekšējiem mēnešiem, kad prieks par jauna cilvēka aizmešanos pārvērtās par izmisumu par viņa aiziešanu dvēselītes ceļu. Šī bija smaga ziema, un es gandrīz neko no tās neatceros.

Gadam uzņemot apgriezienus, mans darba apjoms ar katru mēnesi kļuva arvien lielāks dažādu biroja izmaiņu dēļ. Un pēkšņi vienā brīdī es secināju, ka man šeit patīk. Man patīk būt darbā, tas man liek justies labāk, es varu augt un attīstīties profesionāli, jo ir daudz dažādu darba uzdevumu, un tā visa rezultātā arī mana sirds dzīst. Kļuva vieglāk smaidīt. Bija prieks gatavoties katrai jaunai darba dienai. Šogad es sev esmu uzšuvusi piecas kleitas un nopirkusi trīs pārus augstpapēžu kurpes, pēkšņi man ir ērti tajās staigāt. Zaudējusi trīs kilogramus. Ar lielu piespiešanos velku bikses, jo tās mani nomāc. Nopirku vēl vienu sarkanu lūpu krāsu un krāsoju lūpas. Amēlija aizvakar netīšām nometa jauno tūbiņu zemē, un pomāde krītot saspiedās. Labi, ka man ir otra.

Darbā es pavadu lielāko daļu savas darbdienas, vakari bieži ir vēli un reizēm bērni jau guļ, man atnākot mājās. Reizēm ir darbs brīvdienās. Bet es to daru tikai tādēļ, ka man patīk. Es gribu izdarīt vairāk un labāk, jo jūtu, ka tieši šeit un tagad ir tas brīdis, kad visas manas šūnas ir gribošas un gatavas uztvert visu jauno, apgūt jaunas jomas, kas mani līdz šim nemaz nebija interesējušas. Divus gadus es nonstopā biju mamma un sieva, un mans prāts pa to laiku atpūtās. Tagad esmu izslāpusi pēc jaunām zināšanām un savas slāpes remdēju, metoties darbos. Man ir konkrēts mērķis, ko pārskatāmā nākotnē vēlos sasniegt savā profesionālajā karjerā, un tā sasniegšanā ir jāiegulda pamatīgs darbs - ne tikai ikdienas darbs, bet arī mācīšanās, prakses uzkrāšana, eksāmenu kārtošana. Tā ir brīnišķīga sajūta beidzot zināt, ko es vēlos sasniegt profesionāli. Un ka tie seši studiju gadi un raušanās pa skolu un dažādiem darbiem tomēr nav bijuši pa tukšo. Acīmredzot agrāk vienkārši nebija vēl īstais laiks man apjaust, ka šī joma tomēr ir manējā.

Pa vidu darbam es viļņveidīgos enerģijas uzplūdos kaut ko šuju. Šogad (atšķirībā no iepriekšējiem gadiem) pamatā sev. Līdz ar nakts iestāšanos pabeidzu pēdējās vīles, atšuju diegus un no rīta aiziet - uz darbu, lepni mugurā nesot savu veikumu. Bez lielajiem kleitu darbiem ir arī mazāki. Mūsu puika agri sāka iet uz podiņa, un pamperus bija jāaizstāj ar apakšbiksītēm. Neatradusi biksītes tik maziem dibentiņiem veselu vakaru veltīju guglēšanai un pēc tam uztapināju savu piegrieztni un uzšuvu piecus pārus bikšuku. Un tad vēl klāt pidžamu. Nakts melnumā jutos tik lepna par sevi, ka steidzu bildēt un sūtīt draudzenei, tā nu man vismaz ir kāda bilde.


Neskatoties uz mammas personības izaugsmes procesiem, bērni turpina augt. Filipam tikko palika divi gadi, un viņš sāka iet bērnudārzā kopā ar māsu. Tā kā dārziņš mums ir neliels un brīnišķīgs, un durvis starp mazo un lielo grupu ir vaļā, tad puikam nav grūti iedzīvoties - brīžos, kad bērns sagurst, viņš dodas pie māsas uz blakus istabu un samīļojas. Man ir kluss prieks un sirdsmiers, ka viņi ir viens otram.

Šogad pamatīgi pievērsos sava ķermeņa savešanai kārtībā. Par to man tev, mīļais, droši vien jāstāsta atsevišķs stāsts, bet īsumā par šībrīža aktualitāti - šobrīd radinu kājas un dibenu pie riteņa, lai svētdien startētu gadskārtējā Tartu velobraucienā. Esmu pirmo reizi pati uzlikusi atpakaļ nokritušu ķēdi (un jutos par to lepna) un dabūjusi mīkstu riepu (par to mazāk lepna).

Jā, šogad bija vēl arī vairāki nelieli atvaļinājumi. Viens no tiem tepat Latvijā pie jūras. Es mīlu Latvijas vasaras.

Vēlreiz biju Berlīnē un piedzīvoju to tieši tādu, kādu atceros no studiju gada - svelmainu, līpošu, prātu jaucošu un svētīgu. Par to varbūt citā reizē.

Ō, un es pirmo reizi biju mūzikas festivālā. Viena pati. Draugi arī kaut kur apkārt bija, bet pamatā - viena pati. Brīnišķīga pieredze.

Vēl viena jauna pieredze - intervija Latvijas Radio Ģimenes studijā. Neticami, bet mani uzaicināja kā blogeri. Jutos mazliet kā viltvārde, bet bija interesanti.

Vēl es arī turpinu cept. Šad un tad. Mans personīgais virsuzdevums virtuvē ir pieradināt macarons. Piecos dažādos mēģinājumos tas vēl nav izdevies. Kad būs nedaudz mazāk darba (hm?), es mēģināšu atkal. Tam pa vidu pārbaudītas un vienkāršas receptes.

Un tā gads rit. Vēl tik daudz kas priekšā. Skatos atvērtām acīm uz rudeni un gaidu, ko tas man nesīs. Būs riktīgi labi.

Tagad tu par mani visu zini, mīļais blog. Es ceru tevi drīz atkal satikt.