Bez nodoma

Man nebija nācis prātā pārtraukt rakstīt blogu, uzspiest uz stop vai tamlīdzīgi. Tā vienkārši sanāca. Darba laiks ir paredzēts darbam, vakari pēc darba - arvien biežāk - arī darbam, naktis - miegam un rīti pārskrējieniem starp vannas istabu, virtuvi, bērnistabu, skapi utml. Un tad kārtējais bloga ieraksts, kas nepārtraukti maļas pa galvu, tiek pārcelts uz "rīt"; tad nākošo "rīt" un tad uz dienu, kura tā arī nepienāk. Līdz šim :)

Sveiciens no trolejbusa pa ceļam uz darbu! Es rakstīšu. Un ļoti ceru, ka jūs, mīļie, vēl esat tepat.

Darba dzīve

Darba dzīve ir okej, ja man tā īsi jārezumē. Savādi ir tas, ka tās lietas, rituāli un nodarbes, kas iepriekš bija mana ikdiena, nu ir kļuvušas par nerealitāti; atmiņām. Nedēļas ritums tik strauji ir mainījies, ka brīžiem jājautā sev, vai tas, kas bija iepriekš "dzīve parastā", vispār bija pa īstam?

Kamēr blogošanā ieņemu piespiedu pauzi un mēģinu atrast jaunu rāmi dienas darbiem, vēlmēm un iespējām, tikmēr padalos ar pāris bildēm no mana kabineta un dzīves darbā. Lai nepazustu pavisam :)

Gads un astoņi mēneši

Tieši tik daudz (maz?) laika pagājis, kopš pēdējo reizi gāju uz darbu. Tagad šī laika atskaite ir pārtraukta, jo nupat esmu atsākusi strādāt. Atkal kļūstu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, tā teikt. Daudzuprāt, dzīvot mājās, būt kopā ar bērniem un audzināt tos un rūpēties par mājsaimniecību nav nopietni, tas jau nav nekāds darbs un vispār - bērni ātri izaugs un tu, ja upurēsi karjeru bērnu dēļ, tad attapsies pie sasistas siles... Cik viegli ir iedomāties, ka zini labāk cita vietā. Cik viegli ir dzīvot stereotipu gūstā un vērtēt citus.. Dzīve mājās ar maniem brīnišķīgajiem bērniem mani ir pildījusi ar laimi, man tas tiešām patīk. Bet šobrīd man jāmācās atrast piepildījumu arī citur, un tad jau laiks rādīs, pa kuru ceļu iet tālāk.

Kā (blog)pasaule sadodas rokās

Banāls jau tas ir - šis teiciens par sadošanos rokās. Bet ko padarīt, ja tas patiešām vislabāk raksturo dažādas dzīves situācijas?

Pēdējā ierakstā es sūdzējos par nedienām kleitas šūšanas gaitā. Atārdījusi pārāk vaļīgi iešūto rāvējslēdzēju, plkst. 23:30 es sapratu, ka šī kleita tiešām nav prioritāte, jo man jāķeras pie eglītes tērpa šūšanas meitai uz nākamās dienas koncertu. Ironiski, ka jau pirms divām nedēļām biju atradusi kleitas modeli, piemeklējusi audumu un pat speciāli aizbraukusi uz veikalu nopirkt piemērotu mežģīņu maliņu. Viss bija sagatavots, vajadzēja tikai šūt. Bet kaut kā tapu pavisam apmāta ar to puķaino kleitu, un meitas kleitai pat vēl nebiju izņēmusi piegrieztni.

Pusdivpadsmitos naktī ar pēdējām skaidrā saprāta atliekām es sapratu, ka nekādi nespēšu īstenot sākotnēji iecerēto eglītes kleitu, tādēļ pat neķēros tai klāt un tā vietā sāku domāt par plānu B. Ar pamatīgu nolemtības sajūtu sirdī (jo es taču zinu, ka manās atvilktnēs nekā tāda nav) es atvēru savu audumu kumodi un sāku pārcilāt audumus. Pilnīgi bezcerīgi. Bet tad kaut kas notika! Sarkanā Biete man pastiepa pretī roku un ielika manās rokās sari auduma gabala zaļo daļu. Labi, pavisam reāli es viņas roku, protams, neredzēju :), BET sajutu, fiziski sajutu, kā viņa man tajā brīdī noņem no pleciem smaguma sajūtu par to, ka es pievilšu meitu un viņai netaps eglītes tērps. Sarkanā Biete vasarā Laines Blogballē bija tik laipna, ka iemainīja uz krīta ne tikai brīnišķo blūzītes audumu, bet arī četrus metrus sari auduma, kuram 3 metri ir sarkanā krāsā, bet 1 metrs tumši zaļā krāsā. Lūk, šo zaļu daļu es biju nogriezusi nost, kad šuvu sev svārkus, atlikusi malā un aizmirsusi. Bet nu tas gabaliņš cēlās jaunai dzīvei reizē ar manu n-tos gadus nevilktu, bet mīļu zelta krāsas ballīšu krekliņu!

Aleluja! Sašuvu kopā svārku daļu, ātri nodragāju ar overloku un skrēju gulēt, lai nākamajā dienā celtos un tiktu galā ar augšdaļu.

Laikam kādas četras reizes pāršuvu to augšu, kamēr derēja :) Tad vēl kosmiskā ātrumā aizdevos uz Vecrīgas H&M, nopirku zelta krāsas bolero jaciņu un lidoju atpakaļ mājās pie šujmašīnas. Divdesmit minūtes pirms došanās uz koncertu, vēl sakņupusi pie šujmašīnas mājas tērpā un ar karstajiem ruļļiem matos, es pabeidzu kleitu - eglītes tērpu. Vēlreiz "aleluja!" un varam skriet uz koncertu. Koncerta sākums kavējās, un varēja kārtīgi apskatīt visas "eglītes". Es noelsos par to, cik daudz talanta ir šīm mammām - tērpu darinātājām! Kleitas un aksesuāri viens par otru sarežģītāks, kārtu kārtās, pārdomāti, nostrādāti... pa kuru laiku viņas to visu dara?!

Un, kad bija laiks manam priekam un acuraugam ar grupiņu doties uz skatuves dziedāt, es pamanīju arī Zizi (atvaino, es nevarēju Tev pieiet klāt, jo visu laiku bija jāvalda mūsu ģimenes pats jaunākais mākslinieks, kuru kāda nepārvarama dziņa trakoti velk uz skatuves dēļiem!). Līdz ar pirmajiem akordiem sākās jauno skatuves mākslinieču klusā cīņa par to, kura tiks tuvāk mikrofonam.

Bez uzkrītošas grūstīšanās šoreiz gan iztika, bet mana Amēlija, kuru pagājušajā koncertā viens garāks puisītis nemaz nepalaida pie mikrofona, tik ļoti bija apņēmusies šoreiz dziedāt iekšā mikrofonā, ka lielāko daļu dziesmu pavadīja ar mugurpusi pret skatītājiem, toties ar seju pret svarīgo ierīci :) Beigās pirms noiešanas no skatuves pat bija iespēja vienai pastāvēt pie mikrofona, un bērns laimīgs. Un mamma arī, jo pašas acīm dikti tīk izlolotais Ziemassvētku eglītes tērpa ansamblis. Vislabāk man patīk radīt apģērbu, kas atbilst pasākuma tēmai, bet nav tikai "maska" un ir valkājams un izmantojams arī pēc tam ikdienā vai svētkos.

Beigas labas, viss labs. Cik labi ir dzīvot Blogzemē, kur vajadzīgā brīdī viens otram palīdz un kur apkārt ir visi savējie!

Pilnīgs pīīīīī...!

Es šuju sev kleitu Ziemassvētku vakaram. No Daugavpils Abakhanā iegādāta it kā Kenzo auduma. Šuju, protams, pa naktīm un uz dārgā miega rēķina. Esmu diezgan piekususi un ne pārāk priecīga, bet kleitu gribu gatavu jau rīt, jo meitai rīt koncerts Biedrības namā un vēlāk vakarā vēl darba rīkotās svētku vakariņas darbiniekiem ar otrajām pusēm - šķita labs iemesls izmēģināt kleitu jau pirms Ziemassvētku vakara.

Tikko piešuvu augšdaļu pie sakrokotās svārku daļas. Priecīga uzmērīju. 

Un KO es pamanīju?! Nodevīgu caurumu audumā!!!!!!

Tas atrodas tieši vidū zem krūtīm. Ārprāts, cik es esmu frustrēta (vai tāds vārds vispār ir latviešu valodā?)! Tik daudz darba ieguldīts, esmu tikai pusē un šitāda katastrofa.. Teikšu godīgi - roka neceļas ārdīt ārā, piegriezt jaunu detaļu un visu šūt vēlreiz kopā... tam arī nav vairs laika. Tāpēc nodomāju, ka varbūt jūs man varat ieteikt ko prātīgu. Kādu labu risinājumu...