piektdiena, 2017. gada 27. oktobris

Kā mīlēt savu bērnu

Šovasar mēs ar bērniem bijām bieži viesi mūsu lauku bibliotēkās. Jo vairāk tās apmeklējām, jo biežāk es lūkojos nozaru literatūras jaunumu plauktā un nevis daiļliteratūras virzienā. Tā pa vasaru lēnā garā izčibināju cauri vairākas lieliskas grāmatas. Viena no tām man likās pat savā ziņā revolucionāra, jo tās vēstījums iebrāzās manā pasaulē ar šķietami pašsaprotamu lietu un lika sev vaicāt, kā gan es to nebiju apzinājusies jau agrāk.
Katrs bērns vecāku mīlestību uztver citādāk. Ja vienam vajag, lai viņu sabučo un ik pa laikam paņem klēpī samīļot, tad otram šādas vecāku izpausmes nemaz nešķiet apliecinājums tam, ka vecāki viņu mīl, jo viņš nav "pieskārienu tips".
Gerija Čepmena un Rosa Kempbela grāmata "5 mīlestības valodas bērniem", manuprāt, būtu kaut pa diagonāli jāizlasa katram vecākam. Grāmatas apakšvirsraksts "Mīli bērnu viņam saprotamā veidā!" kodolīgi izsaka visu grāmatas saturu. Proti:
Autoru ieskatā eksistē piecas mīlestības valodas jeb veidi, kādos cilvēks vispilnīgāk uztver sava līdzcilvēka mīlestību (konkrētajā grāmatā - bērns vecāku mīlestību). Grāmatā raksturotas šīs piecas mīlestības valodas un sniegti piemēri un ieteikumi to izpausmēm. Autori uzskata, lai bērns izaugtu par mīlošu, atbildīgu un dāsnu pieaugušo, viņam jāzina, ka viņu mīl. Tātad vecākiem ir svarīgi saprast un izzināt, kā viņu bērns vislabāk uztver mīlestību, nevis vienkārši pieņemt, ka viss, ko darām bērnu labā, automātiski viņiem liecina par mūsu mīlestību. Teiksim, ja tu daudz iedrošini savu bērnu, uzmundrini viņu, uzlieli utt. (t.s. apliecinājuma vārdi), bet bērna galvenā mīlestības valoda ir praktiskā palīdzība, ko tu nesniedz, uzskatot, ka pašam jātiek ar visu galā, tad bērns var secināt, ka vecāks viņu nemīl.

Piecas mīlestības valodas ir:
- pieskārieni,
- apliecinājuma vārdi,
- dāvanas,
- praktiskā palīdzība,
- saturīgi kopā pavadīts laiks.

Man simpatizē autoru viedoklis, ka bērnu audzināšanā svarīga ir mīlestības saikne starp vecākiem un bērnu. Citējot: "Ja bērna vajadzība pēc mīlestības nav apmierināta, viss saiet šķērsām. Tikai bērns, kas jūtas patiesi mīlēts un aprūpēts, var kalnus gāzt. Tu vari patiešām mīlēt savu bērnu, taču viņš nejutīsies mīlēts, kamēr nebūs to izjutis - kamēr tu nerunāsi mīlestības valodā, kas viņam vēsta tavu mīlestību." (19. lpp.)
Saņemtā mīlestība tiekot iepildīta "jūtu krātuvē", kura ir tāds kā bērna emocionālā spēka rezervuārs, kurš pastāvīgi jāpapildina un jāseko, lai nav tukšs. Īsumā - sniedzot bērnam beznosacījuma mīlestību (mīlot viņu par to, ka viņš vienkārši ir, nevis par to, ko un kā izdarījis), bērnus ir vieglāk audzināt un disciplinēt.
Grāmatā ir atsevišķas nodaļas par disciplinēšanu ar mīlestību, savu bērnu mācīšanu atbilstošā veidā un dusmu izrādīšanu un pieņemšanu. Noslēgumā piedāvāts vienkāršs tests, ko spēles veidā veikt kopā ar savu bērnu, lai noskaidrotu viņa dominējošo mīlestības valodu.
Grāmata ir uzrakstīta viegli lasāmā valodā un, manuprāt, ir vērts veltīt pāris stundas tās izlasīšanai un pārdomāšanai. Iepriekš, lai arī intuitīvi zināju, ka katrs no maniem bērniem mīlestības izpausmes no vecākiem sagaida atšķirīgā veidā, nebiju aizdomājusies, cik svarīgi ir pielāgoties katram. Tagad es jūtos drošāk, redzot, ka mīlestības krātuves pildīšana manam bērnam vissaprotamākajā veidā atalgo mani ar labāku bērna uzvedību: viņš jūtas mierīgāks un jūt manu mīlestību, līdz ar to netaisa visādus gājienus, netieši pieprasot izrādīt, apliecināt manu mīlestību.
Protams, grāmata nav universāls līdzeklis vispārējai laimei un bezproblēmu dzīvei, taču var sniegt pāris instrumentus, kā virzīties uz to. Starp citu, no šīs pašas sērijas ir arī grāmata par labāku sapratni pašu vecāku starpā, sniedzot ieteikumus, kā izprast sava partnera galveno mīlestības valodu un padarīt kopdzīvi (vēl) laimīgāku. Domāju, es zinu, ko nākamreiz paņemšu bibliotēkā ;)

ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

Reality check

Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes
Viņdien man izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju [gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.
Faktiski jau katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs. Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.
Realitāte virtuvē pēc brokastīm
Pagājšnedēļ man zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.

Bērni ir tik forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda, ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi, neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.
Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā
Kad dažreiz paskatos bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm, kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz) un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.
Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies

svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Svētnīca

Vairāk vai mazāk mīlēts, dažādos dzīves posmos lolots, citkārt pieciests - mans ķermenis man līdz šim ir bijis "rīks". Vai "instruments". Pēdējos gados lielākoties priecīgi izmantoju savu ķermeni dzīvošanai, īpaši labi pieņēmu to, kad, atturoties no dažu produktu lietošanas uzturā (lai uzlabotu savu pašsajūtu), atvadījos no dažiem, manā ieskatā, liekajiem kilogramiem. Tad šķita, ka esmu pat gaisīga un tāda arī skrienu pa pasauli, izrotājot savu ķermeni ar drēbēm, kurpēm un krellēm. Pūciņas fiziskais stāvoklis tomēr mani nepaglāba no smagās tuvošanās zemei un tam, kas zem tās. Mans ķermenis bija viegls, bet gars simtiem kilogramu smags. Mēs visi - mans ķermenis, gars un no pasaules atdalījies "es" - ilgi staigājām pa šauru līniju virs bezdibeņa, līdz kritiskajā punktā es pieņēmu lēmumu, ka "mums" ir jāturpina dzīvot. 
Pagāja laiks, un depresija kļuva par pagātni ar sarkanu izsaukuma zīmi kā brīdinājumu nākotnei. Kad es atmodos dzīvei, dzīvība ienāca manī pavisam tiešā veidā. Dzīvības vārds bija "bērns".
Sasniedzot noteiktu briedumu savā dzīvē, es pamazām sāku sadzirdēt savu ķermeni. Izrādījās, ka tas nav rīks. Mans ķermenis ir es. Klausoties sevī un paļaujoties uz sava ķermeņa caur aizlaikiem iegūtām zināšanām par to, kas jādara, es laidu pasaulē savu trešo bērnu. Šī pieredze mani ir pacēlusi debesīs, kur fiziskas sajūtas pārstāj eksistēt un pastāv tikai absolūta labsajūta.
Hormonu trakajām dejām norimstot un pirmajām nedēļām paejot, vēroju, kā mans ķermenis atkal pārvēršas, pārkārtojas, mainās. Šķita, tas atgriežas iepriekšējā formā. Tomēr, izmēģinot vecās drēbes, pārņēma bezspēcība, jo, protams, viss bija par ciešu un apspiestu. Bēdas un asaras, un nelīdz mīļu cilvēku skandētais, ka vēl ir par agru, esmu tikko laidusi pasaulē bērnu. Sajutusi, ka no vienkāršām skumjām līdz baisajam D. ir tikai neliels attālums, pārstāju uzskatīt, ka mēnesi, divus un visus trīs pēc bērna laišanas pasaulē man būtu jāspēj izskatīties, justies un apģērbties tā, kā gadu vai divus atpakaļ. Apstājos un atminējos savu eiforiju pēc bērna piedzimšanas. Tad es dievināju savu ķermeni par to, ko tas bija darījis un paveicis. Paņēmu rokās to, ko tas bija radījis. Un nodibināju jaunas attiecības ar savu ķermeni, ar sevi. No tā brīža es mīlu savu vēderu ar izstaipīto ādu, savas kājas ar grubulīšiem, savas smagās krūtis, kuras neietilpst nevienā mežģīņu krūšturī, bet dod barību, mierinājumu un prieku pašam brīnišķīgākajam - jaunajai dzīvībai. Es pateicos savam ķermenim par to dzīvības spēku, kas tajā mīt un kas ļāvis man darīt augstāko, kas manā dzīvē ir - izauklēt un laist pasaulē bērnus. Es domās apskauju savu ķermeni ik dienas, jo tā es apskauju sevi. Sajūtu savu fizisko un garīgo formu savienošanos ik dienu. Beidzot apzinos sevi kā veselumu. Ne tikai mani bērni, arī es pati esmu perfekta tāda, kāda esmu katrā no dzīves brīžiem.
Un vēl es nedaudz vingroju, kad saņemos, un dzeru ūdeni.
Mīliet sevi.

sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

piektdiena, 2013. gada 20. decembris

Handmade trifeļu "noslēpums"

Nesen biju Gemosa organizētā seminārā par šokolādes trifelēm, ko vadīja "Kūkotavas" ražošanas direktore Maija Kaire. Gāju turp ar nolūku uzzināt, kā mājas apstākļos var dabūt gatavu apaļu trifeli un vēl viņā iekšā pildījumu. Uzzināju. Biju pārsteigta, jo kaut kā tas man šķita kā krāpšanās. Respektīvi, - tiek izmantotas šokolādes "kapsulas", kas tiek iegādātas jau gatavas.
(visas bildes ar telefonu, tāpēc kā ir, tā ir)
Konditore gatavo klasisko trifeļu pildījumu: saldais krējums, šokolāde, muskatrieksts, zeltainais sīrups

Kapsulas no baltās, piena un tumšās šokolādes. Vienas kapsulas aptuvenā cena Gemosā ir trīs santīmi
Citas nodarbības dalībnieces gan neuztvēra to kā krāpšanos, bet mani gan šī jaunā atklāsme par kapsulām rosināja uz pārdomām. Kāpēc tad mēs vispār kaut ko gatavojam mājās, jo īpaši - kāpēc ņemties ar tik laikietilpīgu lietu kā trifeļu pagatavošana, ja tās jau gatavas var nopirkt veikalā? Tāpēc, ka mājās gatavotam ēdienam/ saldumiem es zinu katru tā sastāvdaļu un ar savu izvēli tieši ietekmēju to, cik daudz vai maz "ķīmijas" es apēdu. Tad kāda jēga tērēt naudu, taisīt advancētus pildījumus no eko vistu olām, ja pēc tam tas viss tiek sapildīts šokolādes izstrādājumā (ar pietiekoši biezām malām), kura sastāvs pat nav nodrukāts uz iepakojuma? Un otrs iemesls manam klusajam sašutumam bija tas, ka šādā nodarbībā es cerēju uzzināt kādus knifus, kā mājas apstākļos dabūt skaistu šokolādes trifeli, izmantojot savas rokas un darbu, nevis nopērkot to veikalā jau pusgatavu.

Bet nu labi. Bez visa tā bija arī labas lietas. Piemēram, šī trifele, kuras sastāvs ir veidojams pēc paša izvēles:
Samaļ dažādus žāvētos augļus, tad masu samīca kopā ar šļuku alkohola (brendijs vai rums), vai arī apelsīnu sulu.
Tālāk veido bumbiņas.
Bumbiņas apviļā pareizi izkausētā šokolādē (kopā ar saldo krējumu un zeltaino sīrupu) un liek uz folijas un tad ledusskapī sastingt. Gatavas.
Atgriežoties pie kapsulām.. Kad tās sapildītas un pildījums padzisis, vaļējos galiņus pārklāj ar šokolādes masu un vēlreiz liek ledusskapī dzesēties.
Šajās bumbiņās ir iepildīts smiltsērkšķu olu krēms.

Kad šokolāde, ar ko aizpildīti galiņi , ir sacietējusi, bumbiņas apviļā kausētā šokolādes masā un pēc tam var likt bļodā, kurā sagatavoti saberzti rieksti, krokanti (no Gemosa krājumiem, vai pašgatavoti), sakapāti žāvētie augļi (zemenes, dzērvenes), vai varbūt pat rupjmaizes drupačas, un apviļā. Liek sacietēt.

Vēl kāda vienkārša, bet ļoti garšīga šokolādes konfekšu recepte, ir baltā šokolāde + saldais krējums + zeltainais sīrups (tas nodrošina masai viskozitāti), kurā iemaisa sakapātas aprikozes, dzērvenes, pistācijas riekstus vai jebkādu citu augļu un riekstu maisījumu, tad izklāj uz pārtikas plēves, atdzesē istabas temperatūrā, tad liek ledusskapī atdzist un pēc tam sagriež gabaliņos. Tiešām garšīgi un pēc idejas un izpildījuma jau tie paši saldumi, ko pagājšgad blogā gatavoju, vien ir. 

Iespēju daudz, katrs var izvēlēties to, kas viņa pārliecībai ir vispieņemamākais.