ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

Reality check

Idillisku brokastu potenciāls uz paplātes
Viņdien man izdevās izdzert puskrūzi kafijas karstu, tādu, kā man patīk. Vēl vairāk – man izdevās izlasīt četrus vai piecus dzejoļus; tiesa gan, tikai vienu no tiem es uztvēru, jo lielākā daļa prāta bija aizņemta, virpinot trešo aci pa labi un kreisi, mēģinot sekot līdzi visiem trīs bērniem, vai tie ir drošā situācijā sev un pārējiem diviem. Tas bija laimīgs rīts. Ar tām desmit minūtēm, ko veltīju [gandrīz] tikai sev, pietika, lai šis rīts iesēstos manā atmiņā kā laimīgs.
Faktiski jau katrs rīts, kad pamostos un mēs visi esam izgulējušies un veseli, ir laimīgs. Bet reti kurš ir tāds, kurā pēc acu atvēršanas momentā netieku ierauta dienas virpulī, kurš norimst tikai vakarā, kad es sev jautāju: vai šodien es kaut mirkli pasēdēju tikai pati ar sevi? Visbiežākā pozitīvā atbilde ir: jā, es no rīta dažas minūtes biju dušā klusumā.
Realitāte virtuvē pēc brokastīm
Pagājšnedēļ man zvanīja kāds draugs un pa pusei jokojot vaicāja, kad tad būs ceturtais. Ja pirmajos mēnešos pēc Ziediņa piedzimšanas es entuziastiski būtu ļāvusies apspriest šo tematu, tad tagad, kad bērnam jau 9 mēneši un viņa alkst atklāt pasauli, ne vien silti gulēt manā azotē un murrāt, es varu vien savilkt seju un teikt: kad tev pašam būs trīs, tad atgriezīsimies pie šīs sarunas.

Bērni ir tik forši, bērni ir svētība. Es viņus mīlu. Vienlaikus ikdienas realitāte ir tāda, ka bērni ir arī rūpes un uzvilkti nervi, patukšoti pacietības krājumi, neepilētas kājas, remdena kafija, veļas kalni un atlikta dalība vecāko bērnu mazajos ikdienas priekos (“pagaidi, es tūlīt, vēl drusciņ un es nākšu”). Es nezinu, kā būs, kad arī Ziediņš būs jau “liels”, varbūt tad visas pirmo gadu uzmanīšanas rūpes būs aizmirsušās, bet šobrīd – šobrīd es noliecu galvu visu daudzbērnu mammu priekšā. Trīs jau ir daudz, četri+ man pat ir grūti aptvert.
Pidžamās aizskriet uz jūru. Aizkadrā es ar trešo bērnu somā un vēl miega aizlipinātām acīm. Priecājos par viņu prieku, bet arī godīgi gaidu, kad varēsim iet uz māju un varēšu uz dažām minūtēm paslēpties dušā
Kad dažreiz paskatos bildes dažu trīs bērnu mammu Instagram profilos, man gribas sāji pasmaidīt. Tie smuki pasteļtoņos un dabiskajos materiālos saģērbtie bērni, skaistās mammu-meitu fotogrāfijas saules apspīdētās pļavās, brīnišķīgie viesistabu kafijas galdiņi ar izplaukušām pojenēm un svaigām kūciņām utt. – es nezinu, kā viņas to dabon gatavu. Es šaubos, ka tā vispār ir īstenība, kas ilgst vairāk par tām sekundēm, kas nepieciešamas fotogrāfijas uzņemšanai. Varbūt man vienkārši žēl, ka es tā nemāku, bet es sliecos domāt, ka drīzāk es protestēju pret nerealitātes tirgošanu, kas parastai sievietei-mātei kaut kur zemapziņā liek justies mazāk spējīgai. Kaut īstenībā es esmu Powerfrau. Tu esi Powerfrau. Mēs visas, kuras kaut kā dabū gatavu pārtikas iegādi, silta ēdiena pagatavošanu, tīru drēbju uzģērbšanu, veiksmīgu strīdu izšķiršanu (bieži), bērnu pakutināšanu (dažreiz) un kopīgu grāmatas lasīšanu (vēl retāk, bet tomēr), mēs visas tādas esam. Āmen.
Visu nevar apvienot. Kamēr es uzmanīju jaunākā bērna miegu, vecākie darbojās savā vaļā. Cukurs ir beidzies

svētdiena, 2017. gada 26. februāris

Svētnīca

Vairāk vai mazāk mīlēts, dažādos dzīves posmos lolots, citkārt pieciests - mans ķermenis man līdz šim ir bijis "rīks". Vai "instruments". Pēdējos gados lielākoties priecīgi izmantoju savu ķermeni dzīvošanai, īpaši labi pieņēmu to, kad, atturoties no dažu produktu lietošanas uzturā (lai uzlabotu savu pašsajūtu), atvadījos no dažiem, manā ieskatā, liekajiem kilogramiem. Tad šķita, ka esmu pat gaisīga un tāda arī skrienu pa pasauli, izrotājot savu ķermeni ar drēbēm, kurpēm un krellēm. Pūciņas fiziskais stāvoklis tomēr mani nepaglāba no smagās tuvošanās zemei un tam, kas zem tās. Mans ķermenis bija viegls, bet gars simtiem kilogramu smags. Mēs visi - mans ķermenis, gars un no pasaules atdalījies "es" - ilgi staigājām pa šauru līniju virs bezdibeņa, līdz kritiskajā punktā es pieņēmu lēmumu, ka "mums" ir jāturpina dzīvot. 
Pagāja laiks, un depresija kļuva par pagātni ar sarkanu izsaukuma zīmi kā brīdinājumu nākotnei. Kad es atmodos dzīvei, dzīvība ienāca manī pavisam tiešā veidā. Dzīvības vārds bija "bērns".
Sasniedzot noteiktu briedumu savā dzīvē, es pamazām sāku sadzirdēt savu ķermeni. Izrādījās, ka tas nav rīks. Mans ķermenis ir es. Klausoties sevī un paļaujoties uz sava ķermeņa caur aizlaikiem iegūtām zināšanām par to, kas jādara, es laidu pasaulē savu trešo bērnu. Šī pieredze mani ir pacēlusi debesīs, kur fiziskas sajūtas pārstāj eksistēt un pastāv tikai absolūta labsajūta.
Hormonu trakajām dejām norimstot un pirmajām nedēļām paejot, vēroju, kā mans ķermenis atkal pārvēršas, pārkārtojas, mainās. Šķita, tas atgriežas iepriekšējā formā. Tomēr, izmēģinot vecās drēbes, pārņēma bezspēcība, jo, protams, viss bija par ciešu un apspiestu. Bēdas un asaras, un nelīdz mīļu cilvēku skandētais, ka vēl ir par agru, esmu tikko laidusi pasaulē bērnu. Sajutusi, ka no vienkāršām skumjām līdz baisajam D. ir tikai neliels attālums, pārstāju uzskatīt, ka mēnesi, divus un visus trīs pēc bērna laišanas pasaulē man būtu jāspēj izskatīties, justies un apģērbties tā, kā gadu vai divus atpakaļ. Apstājos un atminējos savu eiforiju pēc bērna piedzimšanas. Tad es dievināju savu ķermeni par to, ko tas bija darījis un paveicis. Paņēmu rokās to, ko tas bija radījis. Un nodibināju jaunas attiecības ar savu ķermeni, ar sevi. No tā brīža es mīlu savu vēderu ar izstaipīto ādu, savas kājas ar grubulīšiem, savas smagās krūtis, kuras neietilpst nevienā mežģīņu krūšturī, bet dod barību, mierinājumu un prieku pašam brīnišķīgākajam - jaunajai dzīvībai. Es pateicos savam ķermenim par to dzīvības spēku, kas tajā mīt un kas ļāvis man darīt augstāko, kas manā dzīvē ir - izauklēt un laist pasaulē bērnus. Es domās apskauju savu ķermeni ik dienas, jo tā es apskauju sevi. Sajūtu savu fizisko un garīgo formu savienošanos ik dienu. Beidzot apzinos sevi kā veselumu. Ne tikai mani bērni, arī es pati esmu perfekta tāda, kāda esmu katrā no dzīves brīžiem.
Un vēl es nedaudz vingroju, kad saņemos, un dzeru ūdeni.
Mīliet sevi.