Čaklie mammas pirkstiņi

Savādi, bet, paskatoties pēdējo divu trīs mēnešu laikā sašūto, jāsecina, ka esmu bijusi diezgan darbīga. Protams, svarīgi ir, kādā mērogā šo ražīgumu skata. Es teiktu, ka 7-10 stundas dienā [birojā] strādājošai mammai tas ir tīri labs rādītājs! :) Mēģināju arī pieradināt slaveno Picasu, bet mums abām diez kā nevedas tā draudzība. Lai vai kā, ja uzklikšķināsiet uz katras bildes atsevišķi, tā atvērsies lielāka un skaidrāka. Un jā, ir ziemas sezona, vakaros ir tumšs, līdz ar to bildes nav tik garšīgas. Bet labi, pie lietas. Mans nesenākais veikums, ko pašuvu pirms nedēļas otrdienas pusnaktī un ar ko joprojām ļoti lepojos kā ar oriģinālāko ideju :) Dažas bildes jūs jau redzējāt šeit, bet te tādas statiskākas:

Augustā, tuvojoties rudenim, uzadīju meitai vestīti. Ilgi nevarēju pabeigt maliņu apdari un gandrīz nokavēju valkājamo sezonu (jo uz ziemas pusi jau jānēsā vilnas drēbes). Cukuriņam patīk, jo īpaši, ka galva labi lien cauri un neiesprūst kakla izgriezumā. Par to arī visvairāk priecājos :)

Ōō, te divi it kā līdzīgi, bet tomēr ļoti atšķirīgi darbi. Pa kreisi ir mīkstās bikses, kā meitiņa tās sauc. Uzšuvu tās no flīsa vai plīša vai kaut kā tamlīdzīga :) draugu dēlam, bet viņam kā jau puisim raženāks stāvs un bikses bija pārāk šauras. Tā nu tika manai meitai. Pat necerēju, ka viņa tās nēsās, bet viņai patīk, jo mīkstas. (Tā ir aizmugure ar to laivinieku.)
Savukārt pa labi ir šīs svētdienas vakara darbs - manas pirmās bikses ar oderi! Kaut gan varbūt to pat nevar saukt par oderi, drīzāk tās ir dubultās bikses.

Mana mamma bija izgriezusi no silta vilnas auduma un sadiegusi meitiņai bikšu sagatavi. Kādu brīdi tā nostāvēja "to do" kaudzē, nevarēju īsti saprast, vai derēs, vai nebūs par platu manai slaidajai meitenei, vai nebūs par plānu aukstajiem vējiem. Un tad pēkšņi man radās brīnišķīga doma iešūt tām oderi. Izvilku oranžo trikotāžas audumu, ko vasarā nopirku neticamā daudzumā, un nepilnās divās stundās bikses bija gatavas. Tās ir siltas, mīkstas un ļoti patīkamas taustei. Jostas daļā ir gumija, tā ir paslēpta flīsa jostiņā. Līdz lielajiem lietiem un sniegiem, kad viss būs slapjš, mēs vēl paspēsim izstaigāties foršās biksēs.

Atgriežoties pie sievišķīgākiem piegriezumiem...

Tāpat kā oranžo trikotāžas audumu, arī tumši zilo flīsu biju nopirkusi padaudz, jo plānoju no tā šūt pleda apakšdaļu. Tomēr pārdomāju un no tā laika man šis audums ļoti labi noder dažādos mazos projektos, kā piemēram šis sarafāns. Ar flīsu ir prieks strādāt, jo tam neirst malas un nav jātērē daudz laika to apstrādei (gluži tāpat kā ar trikotāžu). Šis ir sarafāns, ko uzšuvu kādās brīvdienās laukos, kad biju paņēmusi līdzi šujamašīnu. Piegrieztni radīju uz vietas, izmantojot kādu jau esošu kleitu. Priekšpusē ir priecīga kabata un vēl priecīgāka apakšējā mala, savukārt aizmugurē piešuvu putniņu, lai košāk. Sarafāns labi noder tagad, kad meitiņa uzsāka bērnudārza gaitas. Diemžēl ar to atgadījās bēdīgais gludekļa stāsts...es piededzināju audumu :( Tagad izskatās, ka sarafāna priekša ir nosmērēta ar  miltiem, bet īstenībā tās ir piedegušas auduma šķiedras. Gan jau vēl pāris reizes uzvilksim, jo ceru, ka dārziņā to nepamanīs :))

Visbeidzot - mans prieks un lepnums - dāvana meitai vārda dienā. Šuvu to vēlēšanu naktī lēni un rūpīgi, īpaši piedomājot pie tā, lai vīles taisnas un glītas, lai visas maliņas taisni apstrādātas. Rezultāts mani pašu iepriecina, un meita arī to priecīga lieto, kad kopā cepam cepumus.

Hmm, izrādās, esmu gandrīz īsta rokdarbniece!! :) Un ar kādiem saviem darbiem lepojaties jūs?