otrdiena, 2012. gada 16. oktobris

KCWC 6. un 7. diena

Bērnu apģērbu šūšanas nedēļas noslēgumā mēs ar ģimeni braucām uz laukiem, kur notika pagraba pamatu betonēšanas talka. 

Vīratēvs bija salīdzis kaimiņus par palīgiem, arī dēls un znots tika pielikti pie darba (aizkadrā), un visas nedēļas nogales garumā pagalmu pieskandināja javas maisīšanas mašīnas. Viss pa nopietno.

Es nebiju iedalīta pie reālā darbaspēka (jocīgi!), pie kam man bija uzdevums (mans iekšējais uzdevums :)) novest šūšanas nedēļu līdz pieklājīgam galam, tāpēc es iemetu mašīnā līdzi šujmašīnu. Bez īpašām cerībām, ka noderēs. Un tā nu es priecīgi dzīvojos pa istabu, līdz saģērbu bērnos, devos pastaigā un sapratu, ka IR AUKSTI!

Nesaprotamā kārtā (nevar būt, ka pie manas aizmāršības bija vainojams vakars pirms izbraukšanas, kurā ar draudzenēm skatījāmies NY bildes un dzērām šampanieti!) nebiju paņēmusi līdzi Filipam silto vesti, līdz ar to puika drusku nosala. Kamēr viņš gulēja diendusu, es intensīvi domāju, ko lai dara, jo laukos visu laiku sēdēt istabā ir muļķīgi. Un tad es ieraudzīju savu līdzpaņemto šujmašīnu. Jā! Uzšūšu ka viņam vestīti! Urā!
Nākamajā brīdī sapratu, ka mana sajūsma ir pāragra, jo man ir līdzi tikai plāna trikotāža. Rūpīgi pārskatīju visus skapī esošos apģērba gabalsu - varbūt kaut ko var reciklēt? Nevar. Un tad es ieraudzīju savu veco, labo flīsa segu, kas pirms septiņiem gadiem mani sildīja un mierināja, kad Berlīnē ilgojos pēc Latvijas.

Ir laiks, mīļā, tev pārtapt jaunā kvalitātē, - es viņai teicu. Tas nekas, ka esi novēlusies un bumbuļaina! Filips uz to pievērs acis, galvenais, lai viņam būtu silti! Un tā sega pārtapa mazā džemperītī, kuru tajā pat vakarā, braucot uz baznīcu (par tā iemesliem kādā citā ierakstā), puikam jau uzvilku mugurā. Un tajā pat brīdī, kad stūķējot viņa rociņu džempera piedurknē, nobrīnījos, ka neesmu aprēķinājusi flīsa ne-elasticitāti, tas notika. Diegi nošņirkstēja, un pa caurumam katrā piedurknē bija klāt.

Siltuma uzturēšanai zem kombinezona tas, protams, netraucēja, bet tā nu man tika darbiņš arī septītajai KCWC dienai :) Dubultā nošuvu visas vīles un uztaisīju ielaidumus piedurknēs, kas neplānoti izskatās kā no seniem laikiem. Tagad manam dēlam ir īsts lauku muižas prinča džemperis.

Novēlies jau pirms valkāšanas, nomūrēts jau pirmajā nēsāšanas reizē, tomēr silts un ar mātes mīlestību šūts. Kas var būt labāks par šo!

1 komentārs: