Kādi vārdi paliks aiz mums?

Pēdējās nedēļas es intensīvi strādāju pie savas korporācijas žurnāla, kas ir izdevums, kas paredzēts lietošanai tikai korporācijas loceklēm un kas atspoguļo tās locekļu dzīvi vesela gada garumā. Es esmu šī žurnāla redaktore un rūpējos par tā satura veidošanu un salikšanu kopā. Tuvojoties rudenim, kad žurnālam jāiznāk, sākas intensīvs darbs, kas paņem visas manas brīvās nomoda stundas - gan dienā, gan vakarā un naktī, rediģējot, šķirojot un kārtojot visus iesūtītos rakstus. Ņemot vērā, ka šajā organizācijā ir biedres no divdesmit līdz simts gadu vecumam ar dzīvesvietām tik dažādās pasaules malās kā Rīga, Adelaida, Melburna, Ņujorka, Čikāga, Mičigana, raksti, ko es saņemu, ir ļoti dažādi un ar dažādām dzīves pieredzēm piesātināti. Bet ir kāda rakstu grupa, kurā gandrīz visi sacerējumi izklausās kā viena gara, gara slavas dziesma, kaut rakstīti par pavisam dažādām sievietēm. Tā ir piemiņas rakstu nodaļa, kurā tiek publicēti mūžībā aizgājušo korporācijas locekļu dzīves apraksti.

Cik skumji tas varbūt arī izklausās, tik pretēji ir šie raksti. Vismaz man kā redaktorei vienmēr ir ļoti patīkami lasīt atmiņas par aizgājušās sievietes mūžu. Varbūt lasītājs, bīstoties nāves elpas, pārlec pāri šiem rakstiem,  nezinu, taču mans pienākums ir tos izrediģēt un sakārtot, tādēļ es tos vienmēr izlasu. Un tie ir pilni prieka un lepnuma. Es nezinu, varbūt tas vienkārši ir aizgājušais gadsimts, kaut kas no pagājušās pasaules, taču šo sieviešu mūžs, kā likums, ir tāds, kurš lasītājam kalpo par iedvesmu labākai dzīvei šeit un tagad. Vēstures pagriezienu rezultātā daudzas no latviešu sievietēm nonāca citās zemēs, ļoti daudzas - ASV, arī Austrālijā, kur atrada savas biedres no pirmskara Latvijas korporācijas rindām un apvienojās trimdas kopās, tā atjaunojot korporāciju darbību ārpus Latvijas, kur šīs organizācijas bija aizliegtas visus padomju gadus. Pat nepieminot korporācijas, ikkatram ieceļotājam svešajā zemē bija jāveido sava dzīve no jauna, jāmeklē jauna mājvieta, darba vieta un draugu loks. Ļoti daudziem nācās pārkvalificēties, studēt no jauna, sākt strādāt pavisam citu darbu, nekā dzimtenē ierasts. Tāds ir ļoti daudzu ārzemju latviešu sieviešu dzīves apraksta sākums.

Grūtības tika pārvarētas. Tika nodibinātas ģimenes un/vai izveidots jauns draugu loks, atrasti domubiedri, dibinātas organizācijas. Sākās ikdienas dzīve. Bet arī tajā šīs brīnišķīgās, drosmīgās sievietes neaprakās un nepagura. O, nē. Viņas organizēja tematiskas draugu tikšanās, ceļoja pa pasauli, piedalījās saviesīgos vakaros, modelēja apģērbus, nodarbojās ar labdarību, gleznoja, atvēra veikalus, izveidoja jaunas izglītības programmas - dzīvoja ar pilnu krūti. Man tas šķiet apbrīnojami, cik daudz prieka, lepnuma un laimes ir atmiņās par visām šīm sievietēm, par kurām es tagad uzzinu tikai tādēļ, ka esmu ar viņām vienā organizācijā. Taču viņas jebkurā gadījumā ir man apkārt, pat, ja es par viņām nezinu. Ne tikai 20. gadsimtā, arī tagad ir tik daudz iedvesmojošu sieviešu mums apkārt.

Un tā nu es par to visu pēdējās nedēļas domāju. Vajag dzīvot ar prieku, pat, ja ikdiena reizēm noved līdz baltām pelītēm, vajag trenēties just prieku. Rīkot svētkus. Cik bieži jūs rīkojat svētkus? Sev par laimi (un prieku :)), es to daru bieži. Nāku ar bērniem no dārziņa un izlemju ieiet kafejnīcā, kur katram mazajam tiek pa ābolkūciņai, par ko ar mirdzošām acīm viņi stāsta man vēl pēc nedēļas. Vakarā uz galda iededzu lielo sveci, Amēlija saklāj salvetes un mēs ēdam it kā parastas, bet tomēr svētku vakariņas. Vai sestdienas rītā aizbraucam visi uz parku. Izrotājam māju ar kļavu lapām. Uzaicinām pēc darba vakariņās draugus. Ar bērniem vakarā klausāmies bērnu dziesmu disku, un visi dejojam. Sarīkojam ar vīru pēkšņu kafijošanu darbdienas vidū. Simtiem sīkumu, kas izkrāso dienu, nedēļu un rada atmiņas par to, ka mums ikdienā bija forši, ka mēs daudz smaidījām un priecājāmies. Un mūža noslēgumā jau nekam citam nebūs nozīmes, kā vien atmiņām. Par to, cik mēs skaisti svinējām dzīvi.