Jau pagājušajā gadā mūsu meitas bērnudārzā vecākiem bija jāatvēl viens vakars, kad bez bērniem sanākt kopā dārziņā un kopīgi radīt saviem mīļumiem dāvanas pašu rokām no dažādiem materiāliem. Šogad varēja izvēlēties starp divām dienām, kad nākt, taču bija stingri noteikts, kas jātaisa - zeķ- vai cimdzvērs. Pie kam praktiski visi materiāli jau bija sarūpēti, līdzi bija jāņem tikai zeķe vai cimds. Bērnudārza vadītāja bija iedvesmojusies no Irēnas Re-darbu bloga un ne tikai ar Irēnas laipnu gādību sadabūjusi pamācību grāmatu zvēriņu radīšanai, bet arī sarunājusi pašu Irēnu, kas ieradās un visu ierādīja čaklajām mammām. Par to Irēna jau rakstīja savā blogā. Es nācu nākamajā dienā, kad nācās pašai visu "izpīpēt" no grāmatiņas. Apskatījusi iepriekšējās dienas mammu darinājumus klusībā nopūtos. Neesmu nekāds rotaļlietu speciālists. :/
 |
| Mammu lieliskie darinājumi |
 |
| Izvēlējos gatavot zeķuzaķi pēc pamācības |
 |
| Kreisajā pusē iedvesmai noliku jau gatavu, cita darinātu zvēru, pa vidu radošais haoss |
Ņēmos un būros, līdz brīdī, kad detaļas bija sašūtas un gatavas pildīšanai, izrādījās, ka ir beidzies sintapons. Tā nu mana "zaķa" galvas dobums tika pildīts ar sarullētu zeķi. Tāds skumīgs man tas dzīvnieks sanāca :) Bet neko darīt, nevarēju palikt ilgi, jo mājās uz pieniņu gaidīja mazulis. Tā nu pēc divarpus stundu darba biju radījusi tikai ko šādu:
Bet tad izrādījās, ka būtu pavisam labi, ja mamma varētu sašūt arī maisiņu, kur ievietot dāvināmo zvēru un saldumus. Jā, to gan es māku un varu izdarīt jau mājās! Tā nu paķēru savu zvēru un steidzos pie bērniem. Kad Amēlija bija devusies uz dārziņu, es izvilku savu nabaga zaķi un gatavojos tam šūt maisiņu, kad pēkšņi atcerējos, ka man taču ir mājās sintapons. Urā!!! Tā nu dzīvnieks tika pie jaunas, daudz apjomīgākas un, jādomā, arī gudrākas galvas!
Bet līdz ar galvas "izplešanos" uzradās nākamā problēma - dzīvnieka seja vairs nebija proporcionāla. Nācās šūt muti, ar kuru pirms tam nabaga radību nebiju apveltījusi. Tomēr rezultātā pūles bija tā vērtas, jo mazais zaķēns nu bija smaidīgs un priecīgs! Jācer, ka arī meitiņa būs tāda pati, kad izsaiņos savu dāvaniņu.
Morāle? Vieglāk un ātrāk dāvanu bērnam ir nopirkt. Bet dvēseli mantai piešķir tikai mammas roku darbs.
Vai jūs esat šuvušas saviem bērniem rotaļlietas? Viegli gāja? Un vai bērni pēc tam rotaļlietu novērtēja un izmantoja?
man prieks par tik mīļu zaķēnu! protams, ka pilnīgi nekas nevar sacensties ar mammas roku darinātu dāvanu...
AtbildētDzēstman mazajiem ļoti patīk ad redz ka mamma darina kādu rotaļlietu. tad jau marita skraida apkārt, pēta procesu, un visu laiku tik kladzina - man ar vaig, man ar vaig. un tad kad gatavs, ir liels prieks, labprāt spēlējas.
AtbildētDzēstman jau gan tas negudrais tukšgalvītis arī ļoti patika, tāds mīļojams un čubināms :)))
AtbildētDzēstMammas darinātais nevar neizdoties, jo tur tak tik daudz mīļuma... Manai Peciņai to mantu tik daudz, ka grūti noteikt, vai manis gatavotās rotaļlietas ir mīļākas vai labākas :) Bet zinu, ka no pašgatavotajām rotaļlietām prieks ir mums abām, tātad plusu noteikti vairāk, nekā no pirktajām :)
nevajag arī aizmirst tēvus! Arī viņiem tak ir 2 rokas un kājas un viņi ar šo to bērniem var pagatavot!
AtbildētDzēstMan ir paveicies ka manam vecākajam bērnam nekad nav bijusi viena favorīt manta. Līdz ar to viņš ir kādu laiku aizrāvies ar manis gatavotajām mantām, pēc tam atkal ar citādi iegūtajām tad atkal ar manām utt.
Dace, jā, tēvi var gan! Bet šajā reizē viss bija vairāk saistīts ar šūšanu, līdz ar to dominēja mammas. Bet tavs komentārs lika man aizdomāties, ka jāierosina, lai nākamgad bērnudārzā dāvanas bērniem gatavo tēvi!
AtbildētDzēstMan atkal šķiet, ka vieglāk pašai uztaisīt spēļmantiņu nekā atrast ko tieši atbilstoši interesēm :D kaut gan esmu nopirkusi (tšššš....) - kaleidoskopu, tādu, kādi mums bērnībā bija, kad grozot, mainās ornamentiņi trubas galā... un tā kā pārliecības nav, vai patiks līdz tam ārprātam kā man, tad jau sapirku visādus slēdžus, kurus man kaut kādai spēlītei jāsadabū klāt :D - tie ilgu laiku ir topā!
AtbildētDzēstesmu saveidojusi gana daudz spēlīšu savām lēdijām, lai ar pilnu pārliecību teikt, ka tādām mantiņām ir sevišķa vērtība, jo tiek radīta atbilstoši vajadzībām, interesēm, ar mīlestību (un kā rakstīja Madara, darba skubinātājs rotaļājas jau ar detaļām, kuras nav tik brīv' sadabūt atpakaļ, lai pabeigt darbiņu).
Mīļš dzīvnieciņš sanācis un jauka ideja par dāvaniņu radīšanu!
Daiga, varbūt, ja "piesit roku" rotaļlietu gatavošanā, tad aiziet tā lieta. Bet man pagaidām šī ir pirmā manta, un es nezinu, vai turpināšu vēl ar citām :) Man vieglāk uzšūt kleitu meitai, nekā zvēru :)
AtbildētDzēstBet jebkurā gadījumā, ir tik patīkami un pacilājoši redzēt, ka bērns priecājas par to, ko esi viņam speciāli radījusi!
Gribu paslavēt bērnudārza vadību - kolosāla ideja likt vecākiem taisīt pašiem dāvanas bērniem - kāpēc tikai bērniem dārziņā ko meistarot, vai ne?
AtbildētDzēstEs saviem esmu taisījusi daudz rotaļlietas un arī ne tikai savējiem bērniem. Ar maniem ir grūtāk - viņi ir puikas, un piem. mīkstās mantas, it sevišķi vecākajam galīgi nav topā. Bet neskatoties uz to, un man par pārsteigumu tās tomēr ir mīļas un nenod dievs pazūd, vai otrs brālis paņem. Bet jo īpaši jūtu, ka rodas greizsirdība, ja es kādam citam taisu mantiņu. Tad gan skābs ģīmītis nodod to, ka "mammas rokām darinātais tomēr ir mīļāks".
Eniine - mūsu dārziņā tā jau vairākus gadus stipra tradīcija, ka vecāki gatavo bērniem dāvanas. Montesori dārziņā vispār vecāku līdzdalība, šķiet, ir lielāka kā parastā bd. Man tas patīk :)
AtbildētDzēstBet par mantām zēniem esmu aizdomājusies. Kaut mans puika vēl maziņš, jau prātoju, ar kādām paššūtām mantiņām varēšu viņu iepriecināt, kad paaugsies. Meitenēm laikam ir vieglāk ko pagatavot. Bet laiks rādīs :)
Cik skaisti!
AtbildētDzēst