trešdiena, 2012. gada 14. marts

Montesori dārziņa "sekas"

Es esmu priecīga, ka mana meita iet bērnudārzā. Es neesmu (vai vismaz pagaidām tā par sevi domāju) tāda mamma, kas labprāt un eleganti viegli izdomā dažādas attīstošas nodarbošanās savām atvasēm, apvienojot to ar priecīgu mājas uzturēšanu un ēdienreižu pagatavošanu. Tāpēc esmu atradusi savam bērnam dārziņu, kur patīk man un patīk viņai, ir mazas grupas un ir Montesori pedagoģija caurcaurēm visās aktivitātēs. Joka pēc gan jāpiemin, ka es maz zinu par Montesori pedagoģiju, bet tas, ko zinu, man liekas pievilcīgs. Un arī realitātē es redzu pozitīvu rezultātu savas meitas dārziņa gaitām. Tā kā lielākoties visas viņas pasaules izzināšanas aktivitātes uztveru mierīgi, tad arī šādas biežas ainas virtuvē mani nesatrauc, bet tikai iepriecē:
Tā ir kūka tētim. Visvairāk "cieš" garšvielu plauktiņš. Šajā reizē acīmredzami ir iztukšots tikai sāls un piparu nodalījums, jo rozmarīnu u.tml. zālītes es pirms pāris dienām biju pamanījusies pārvietot uz augstākiem plauktiem

Taču darbošanās ar ūdeni mani pārsteidza nesagatavotu. Izdzirdējusi ūdens šļakatu skaņu un sapratusi, ka jau labu laiku Amēlija ir bijusi neparasti klusa, es steidzos uz virtuvi, lai ieraudzītu šo:

Atzīstos, es nebiju sagatavota. Es noelsos. Un tik vien spēju kā izteikt visneveiklāko jautājumu: "KO tu dari?!"
Uz ko mana meita vēsā mierā atbildēja, ka pakāpiens esot bijis netīrs un tāpēc jāmazgā. Un tajā brīdī viņa paņēma rokās katliņu, kurā pati rūpīgi bija ielējusi ūdeni, un, man acīs skatīdamās, izgāza tā saturu uz grīdas. Plaukš! Un atkal sparīgi ķērās pie darba.

Tikai tad, kad ieraudzīju, kā viņa koncentrējusies izspiež lieko ūdeni no švammes (lieki teikt, ka tas notika turpat uz grīdas), es sapratu, ka šīs ir vistiešākās Montesori dārziņa sekas, jo tur viens no bērnu ikdienas "darbiņiem" ir ūdens uzsūkšana ar švammi un tad švammes izspiešana citā traukā. To sapratusi es nolēmu paklusēt un uzskatīt to par labu nodarbi :)


Galu galā ļaut, lai bērns atklāj pasauli, darot lietas pats, ir tas, ko es vēlos un uz ko es "parakstos", piedāvājot savam bērnam Montesori pedagoģiju. Veicināt Amēlijas pasaules izzināšanu man joprojām prasa augstu paškontroli, jo automātiski ķeros darīt lietas viņas vietā. Tāpēc tagad, kad mēs jau otro mēnesi (apstākļu sakritības dēļ) dzīvojam pa mājām, es trenējos neuzbāzties. Bieži, pirms kaut ko darīt (piemēram, aizvērt viņas jakas rāvējslēdzēju), es jautāju: "Vai tev palīdzēt?" Uz ko viņa visbiežāk atbild: "Es pati!" Apzināti pie tā piedomājot esmu iemācījusies radīt tādu kā buferzonu, kurā mana pārlieku lielā un automātiskā darīšana viņas vietā tiek apslāpēta, jo, katrreiz atceroties pajautāt, vai palīdzība ir nepieciešama, es sev atgādinu, ka man nav viņas vietā jādara parastas lietas.

Tieši mana treniņa dēļ arī stādīšanas darbus mēs darījām kopā. Daudzkārt ātrāk un tīrāk būtu to visu izdarīt kādā brīdī, kad bērnu nav klāt, bet es nolieku savu ego malā un dodu iespēju savam bērnam attīstīt sevi. Viņai viss tik labi izdodas!


Bērnos ir tik daudz dabas dotu prasmju un talantu. Tāpēc nevis viņi, bet vecāki ir jātrenē stāvēt malā un vienkārši skatīties, būt klusam, klātesošam vērotājam. Ja mēs turēsim acis plaši atvērtas, mēs ieraudzīsim, ka Bērns ir Brīnums.

11 comments:

  1. es pat mazliet apskaužu Tevi - man neizdodas ļaut bērnam pašam, mūždien pietrūkst laika un pacietības un vieglāk ir izdarīt pašai... Nu dikti daudz man jāmācās :), lai gan jāatzīst, ka otrais bērns tomēr ir ieguvējs, jo uz daudz ko skatos mierīgāk.

    AtbildētDzēst
  2. Eh, mācēt neuzbāzties - tā ir māksla, paties'. Ar otro bērnu es jau nedaudz esmu piešāvusies "neuzbāzties", bet man, tāpat kā Inesei, reizēm steigā tik nu tā šis jaukais princips aizmirstās:( Tu esi laimīga, ka Tev ir iespēja meitiņu sūtīt Montesori skoliņā!

    AtbildētDzēst
  3. man sķiet, ka Tu esi lieliska mamma!

    AtbildētDzēst
  4. Jā..tiešām pats grūtākais ir paturēt savas rokas pie sevis, kad tās pašas šaujas palīdzēt izdarīt to, ko bērns jau pats prot un dara..un arī manas rokas reizēm ir pārāk nepacietīgas..cenšos sevi audzināt..

    AtbildētDzēst
  5. Cik jauki! Kurā Montessori dārziņā viņa iet? Viss tik pašsaprotami un ideāli :)

    AtbildētDzēst
  6. Nu tik gaidu kad mana mazā meitene izstrādās līdzīgu joku, tik pagaidām vēl rokas un kājas par īsām, lai tiktu pie ūdens krāna. Bet dārziņā visas ūdenslietas iet uz urrā, un kult bļodā ūdeni ar putiņām jo it īpaši:)
    Un arī man ir dikti, dikti grūti mazajai gandrīz divgadniecei nepiepalīdzēt, lai gan viņa pati vairumu lietu spētu izdarīt pati, ja vien mammai pietiktu pacietības un uzticēšanās

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nav jau teikts, ka viņa mājās to atkārtos, jo varbūt pietiek ar ūdens priekiem dārziņā :)

      Dzēst
  7. Paldies par labajiem vārdiem! Vispār jau man šķiet, ka man vēl bezgala daudz ar sevi jāstrādā, lai es būtu tāda "locker" (kā šis vārds ir latviski?) mamma. Bet. Šodien ar bērniem bijām parkā. Tur gandrīz viss bērnu laukumiņš sniega kušanas rezultātā atrodas milzu peļķē. Kamēr es savam bērnam ļāvu gar maliņu ložņāt gar visām atrakcijām, tikmēr blakus man bija divas omītes, kas burtiski sastingušas kliedza uz saviem mazajiem mazbērniem, kas tuvojās kārdinošajiem slīdkalniņiem u.c. "Tu paliksi slapjš! Paskaties, kādi tev slapji cimdi! Tūlīt iesi mājās! Kāds tu esi netīrs!" utt. Vai. Tas bija diezgan briesmīgi :) Un es sapratu, ka ar mani tomēr viss ir vislabākajā kārtībā, jo es neaizliedzu bērnam kļūt slapjam un pašam saprast, kā pasaule darbojas.

    AtbildētDzēst
  8. Aiiii, cik priecīgi lasīt šo ierakstu :))) Ar Tevi tiešām viss ir vislabākajā kārtībā :))) Nezinu, vai jau lasīji, bet arī mums mājās ūdens ir TOP lieta http://dargumi.blogspot.com/2012/02/viens-vakars.html , arī šovakar tika zupa vārīta un kas tik vēl nē :D
    Kas attiecas uz neiejaukšanos..Emī ir stadijā, kad nemaz vairs neuzdrošinos jautāt, vai palīdzēt..Labāk gaidu, kad palūgs pati..citādi tas var beigties ar skandālu :D Redzu, ka nesanāk kaut kas (viņa pati jau iekšēji dusmojas) un tad mans "Vai palīdzēt!?" izraisa sprādzienu :D Bet vispār, es pie šitā esmu jau pieradusi - varu arī mierīgi, pacietīgi vērot un gaidīt..kundziņam iet pagrūtāk ar to uzbāšanos :))
    Un vēlreiz - Tu tiešām esi super mamma! ;))

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies. Paldies. Drusku jau nosarku, bet tad nospriedu, ka komplimentus jāmāk pieņemt un priecāties par tiem :))

      Ōōō, par sprādzieniem varētu taisīt atsevišķu tēmu; bet labāk tiem nepievērst lieku uzmanību :)

      Dzēst