Montesori dārziņa "sekas"

Es esmu priecīga, ka mana meita iet bērnudārzā. Es neesmu (vai vismaz pagaidām tā par sevi domāju) tāda mamma, kas labprāt un eleganti viegli izdomā dažādas attīstošas nodarbošanās savām atvasēm, apvienojot to ar priecīgu mājas uzturēšanu un ēdienreižu pagatavošanu. Tāpēc esmu atradusi savam bērnam dārziņu, kur patīk man un patīk viņai, ir mazas grupas un ir Montesori pedagoģija caurcaurēm visās aktivitātēs. Joka pēc gan jāpiemin, ka es maz zinu par Montesori pedagoģiju, bet tas, ko zinu, man liekas pievilcīgs. Un arī realitātē es redzu pozitīvu rezultātu savas meitas dārziņa gaitām. Tā kā lielākoties visas viņas pasaules izzināšanas aktivitātes uztveru mierīgi, tad arī šādas biežas ainas virtuvē mani nesatrauc, bet tikai iepriecē:

Tā ir kūka tētim. Visvairāk "cieš" garšvielu plauktiņš. Šajā reizē acīmredzami ir iztukšots tikai sāls un piparu nodalījums, jo rozmarīnu u.tml. zālītes es pirms pāris dienām biju pamanījusies pārvietot uz augstākiem plauktiem

Taču darbošanās ar ūdeni mani pārsteidza nesagatavotu. Izdzirdējusi ūdens šļakatu skaņu un sapratusi, ka jau labu laiku Amēlija ir bijusi neparasti klusa, es steidzos uz virtuvi, lai ieraudzītu šo:

Atzīstos, es nebiju sagatavota. Es noelsos. Un tik vien spēju kā izteikt visneveiklāko jautājumu: "KO tu dari?!"

Uz ko mana meita vēsā mierā atbildēja, ka pakāpiens esot bijis netīrs un tāpēc jāmazgā. Un tajā brīdī viņa paņēma rokās katliņu, kurā pati rūpīgi bija ielējusi ūdeni, un, man acīs skatīdamās, izgāza tā saturu uz grīdas. Plaukš! Un atkal sparīgi ķērās pie darba.

Tikai tad, kad ieraudzīju, kā viņa koncentrējusies izspiež lieko ūdeni no švammes (lieki teikt, ka tas notika turpat uz grīdas), es sapratu, ka šīs ir vistiešākās Montesori dārziņa sekas, jo tur viens no bērnu ikdienas "darbiņiem" ir ūdens uzsūkšana ar švammi un tad švammes izspiešana citā traukā. To sapratusi es nolēmu paklusēt un uzskatīt to par labu nodarbi :)

Galu galā ļaut, lai bērns atklāj pasauli, darot lietas pats, ir tas, ko es vēlos un uz ko es "parakstos", piedāvājot savam bērnam Montesori pedagoģiju. Veicināt Amēlijas pasaules izzināšanu man joprojām prasa augstu paškontroli, jo automātiski ķeros darīt lietas viņas vietā. Tāpēc tagad, kad mēs jau otro mēnesi (apstākļu sakritības dēļ) dzīvojam pa mājām, es trenējos neuzbāzties. Bieži, pirms kaut ko darīt (piemēram, aizvērt viņas jakas rāvējslēdzēju), es jautāju: "Vai tev palīdzēt?" Uz ko viņa visbiežāk atbild: "Es pati!" Apzināti pie tā piedomājot esmu iemācījusies radīt tādu kā buferzonu, kurā mana pārlieku lielā un automātiskā darīšana viņas vietā tiek apslāpēta, jo, katrreiz atceroties pajautāt, vai palīdzība ir nepieciešama, es sev atgādinu, ka man nav viņas vietā jādara parastas lietas.

Tieši mana treniņa dēļ arī stādīšanas darbus mēs darījām kopā. Daudzkārt ātrāk un tīrāk būtu to visu izdarīt kādā brīdī, kad bērnu nav klāt, bet es nolieku savu ego malā un dodu iespēju savam bērnam attīstīt sevi. Viņai viss tik labi izdodas!

Bērnos ir tik daudz dabas dotu prasmju un talantu. Tāpēc nevis viņi, bet vecāki ir jātrenē stāvēt malā un vienkārši skatīties, būt klusam, klātesošam vērotājam. Ja mēs turēsim acis plaši atvērtas, mēs ieraudzīsim, ka Bērns ir Brīnums.