Draudzeņu iedvesma

Vakar bija sen neredzētu īstu draudzeņu satikšanas diena. Pa dienu satiku Ievu ar visu viņas kuplo, brīnišķīgo ģimeni; viņi bija atbraukuši ciemos uz Rīgu no tālās Norvēģijas ar savām trīs meitām. Vakar pusdienas laikā mēs satikāmies parkā un, kamēr meitenes skraidīja, lēkāja, braukāja ar mašīnām, mēs ar Ievu forši parunājāmies. Protams, lielākoties par bērniem ;) Kurš gan labāk sapratīs lepnos stāstus par tava bērna sasniegumiem, ja ne otra mamma? Kurš gan labāk sapratīs tavas vēlmes sasniegt un darīt vēl kaut ko ārpus mammas dzīves, ja ne otra mamma? Vārdusakot, bija ļoti, ļoti labi parunāt ar tevi, Ieva.

Pēc darba beigām vakars turpinājās draudzeņu zīmē. Protams, nedaudz absurdi, bet ar Agniju, kura dzīvo tepat Rīgā, mums reti izdodas satikties. Vajag biežāk, tā es secināju pēc vakardienas. Viss vakars divatā pie garšīga Prosecco pudeles Tinto Vīna telpā Elizabetes ielā bija ļoti svētīgs. Sapratu, ka esmu šo savu vajadzību pēc garas, patiesas draudzeņu sarunas pilnībā atstājusi novārtā. Tas bija tik atbrīvojoši un vienkārši labi.

Mājās biju pavēlu, bet gribējās vēl kaut ko izdarīt. Jutos tik iedvesmota, ka nevarēju ļauties skaistuma miegam. Neizlēmīgi pārcilāju savu audumu kaudzīti, līdz apstājos pie t-krekla. Kāda iepriekšējā Itālijas ceļojuma laikā prāta apmulsumā biju iegādājusies veselu čupu ar vienkrāsainiem krekliņiem, kuri, protams, reālajā dzīvē lielāko daļu savas dzīves pavadīja, neizmantoti stāvot skapī. Vakardienas pacilājumā nolēmu dot pirmajam no tiem otro elpu, un tapa sievišķīga dāvana!

Krekliņš sākumā izskatījās šādi:

Brīdi palauzīju galvu, kamēr atradu piemērotu audumu, ar ko veidot akcentus. Izvēlējos caurspīdīgu, bet stingru aizkaraudumu, kas nespurojas, un nogriezu joslu, kas ir nedaudz garāka nekā krekliņa apakšmala:

No tā paša auduma izgriezu šaurākas lentas piedurkņu apstrādei un šņik-šņak garlaicīgās piedurknes nost:

Tālāk filigrāns darbs, kārtīgi nogludinot gaišo audumu. Gludināju uz pusēm un tad vēlreiz katru ārmalu ielocīju uz iekšu un nogludināju. Ja kārtīgi ieskatās bildēs, var saprast :):

Ar kniepadatām apspraudu apkārt apakšmalai nogludināto auduma joslu, bet vienu sānu atstāju vaļā, tur vēlāk būs "šķēlumiņš". Šķēlums nepieciešams tādēļ, lai elastīgo trikotāžas krekliņu var uzvilkt arī pēc tā pāršūšanas - piešujot stingru audumu, apakšmala vairs nestiepjas līdz ar to kreklu var būt grūti uzvilkt.

Tāpat dara ar piedurknēm - piešuj nogludināto audumu visapkārt piedurknei, nesavienojot to pie paduses:

Laiks rotāšanai! No sākotnēji nogrieztās piedurknes izgriezu garu strēmeli, kuru pa vidu nošuvu ar platiem dūrieniem. Pēc tam ņem gala diegus un velk kopā, līdz veidojas krokojums:

Izveidoto krokojumu piešuvu ar šujmašīnu un tad ar roku - trīs perlamutra pērles (šeit var labi redzēt, kā izskatās piešūtā piedurkne, kurai padusē audums ir atstāts nesavienots):

Kad viss it kā bija pabeigts, kaut kas tomēr likās, ka trūkst. Noārdīju veco birku un paniekojos ar šujmašīnu, mēģinot izšūt PP jeb Plūmītes Pasaule. Pirmajai reizei izdevās gana fifīgi un es nolēmu, ka vajag jau arī ko robustu tik sievišķīgam krekliņam ;) :

Voila! Pusotras stundas darbs, un dāvana gatava!

Mana šīrīta atziņa ir, ka īsti draugi tevi ceļ spārnos un iedvesmo. Tie, kas tevi velk pie zemes un liek slikti justies, tie nav tavi draugi. Ko jūs par to sakāt?