Būt sev

Kad es pēc ilgākām pārdomām beidzot saņēmos un izveidoju savu blogu, es joprojām nebiju pārliecināta, vai spēšu kaut attāli līdzināties visām tām mammām, kurām ir brīnišķīgie rokdarbu blogi. Es nerunāju par spēju radīt (šūt, gatavot utt) ko līdzīgu, bet gan veidot regulārus un aizraujošus ierakstus ar skaistām, kvalitatīvām bildēm. Tad es nolēmu nelikt sev tik augstu latiņu un vienkārši rakstīt par sev aktuālo vismaz divas reizes nedēļā ar domu, ka, ja man labi veiksies un es mācēšu atrast tam laiku, pēc kāda laika es varētu pāriet arī uz biežākiem ierakstiem.

Šobrīd ir pagājuši četri mēneši, kopš esmu atsākusi strādāt pēc vairāk kā gada mājās ar meitiņu, un divi mēneši, kopš sāku savu blogu. Attiecībā uz šīm abām lietām man jāatzīst, ka sākums bija apņēmīgāks un cerīgāks, nekā viss ir izvērties šobrīd. Būt pilnu laiku strādājošai mammai un sievai un vēl pie kam kreatīvai, ir sarežģītāk, nekā man sākumā likās. Varbūt arī pie vainas ir vasara, kad nevienas brīvdienas netiek pavadītas savās mājās, mēs nepārtraukti kaut kur esam prom, un tādēļ nav īsti brīža, kad pieķerties saviem hobijiem. Darbdienu vakari ir pilni ar žāvāšanos un mierpilnu zvilnēšanu uz vēsās koka grīdas. Savukārt darbdienu rīti - steidzīgi, mēģinot izfēnot frizūru, izvēlēties kostīmu un paralēli salikt Zemenītes drēbes, izstāstīt auklītei ēdienreizes un citas svarīgas lietas, un censties pārāk daudz nekavēt darba sākumu. Jāsaka, ka apmēram ar tādu dienas kārtību es arī biju rēķinājusies, sākot strādāt, tādēļ šobrīd neesmu pārlieku pārsteigta. Un tomēr. Cerēju, ka būs...vieglāk? labāk?

Darbdienu brīvajos brīžos lasu gan latviešu, gan ārzemju mammu blogus, kuros ir tik daudz labu ideju dienai kopā ar bērniem, ka man iesāpas sirds un es gribu mājās. Labais darbā ir tas, ka pa vidu klientu lietu risināšanai, ir laiks arī sev, tikai sev un es zinu daudzas māmiņas, kas to ļoti izbauda un novērtē. Es arī novērtēju, taču tagad man šķiet, ka būt sev - tas nav tikai sēdēt vienai pašai kafejnīcā un lasīt grāmatu. Būt sev, tas ir arī sēdēt smilškastes malā un skatīties, kā tavs bērns ber sev uz kājām smiltis un laimīgi smaida, būt sev, tas ir arī klusi piezagties pie mazā gultas un skatīties, kā viņš elpo mierpilnā miegā, vai priecāties kopā ar viņu par to, cik labi var nokrāsot mazo punci ar jauno flomasteru, vai... tūkstošiem lietu kopā ar savu bērnu ir būt sev pašai. Jo mans mazais ir daļa no manis, tā ir mana dzīve, mana elpa, mana sirds. Kaut es būtu vairāk pati ar sevi.