Māte, meita, kleita, kleita un lapsene

Šis rīts ir sācies kā sāpīgs vakardienas turpinājums. Bet vakarvakars nemaz nebija slikts, nē, tas bija ļoti labs un patīkams vakars, līdz brīdim, kad mēs ar vīru braucām mājās. Es sēdēju rollera aizmugurē un baudīju vasaras vēju, līdz pēkšņi man potītes iekšpusē kaut kas au! asi iesāpējās. Paskatījusies lejup, es ar šausmām ieraudzīju, ka tur, ieāķējusies ar savu snuķi, lepni sēž un vējam līdzi plīvo lapsene! Es pakratīju kāju, bet tā nekur nepazuda, un tad es laikam šausmās sāku klaigāt. Jo kas gan var būt briesmīgāks kā pieāķējusies lapsene brīdī, kad tu sēdi uz mokika, ātri traucies uz priekšu un tev nav neviena brīva locekļa, lai to aizgaiņātu!? Strauji piestājām malā, bet L. jau bija prom. Ļoti nobrīnījāmies, kā lapsene ir spējusi turēt līdzi rollerim, bet pēc tam aizmirsām par to visu. Bet nekā nebija! Šorīt, tipinot uz darbu, es nejauši paskatījos lejup un sastingu šausmās. Oioioi, kāds uztūkums! Un ja to tā pēkšņi ierauga, tad, protams, uzreiz sāku just sāpi, kaut gan pirms tam par to pat nenojautu :D

Bet gana par L. kundzi. Es gribu jums pastāstīt par kaut ko daudz jaukāku un iedvesmojošāku - kā es vakar pusotrā stundā uzšuvu kleitu savai meitai. Rītvakar mums ir paredzētas nelielas svinības pie jūras un par godu tam es vilkšu savu pasšūto kleitu. Jau kopš es to uzšuvu, visu laiku klusībā domāju, ka varbūt vajadzētu arī ko līdzīgu uzcakot meitiņai. Kaut kādu iemeslu dēļ man patīk tā sauktais "partner look", kaut es zinu, ka daudzi par to šausminās. Nolēmu izmēģināt. Tā kā bija jau vēls, un es negribēju visu nakti pavadīt šujot, nolēmu keep it simple. Paraugam paņēmu citu Žubītes kleitiņu, uzliku uz auduma un griezu pa kontūru, atstājot vietu vīlēm. Es pat biju tik slinka, ka nolēmu augšā vīles vispār nešūt, izgriežot audumu tā, lai plecu daļā ir auduma locījuma vieta [es nesaprotu, kāpēc tā bilde ir šķība. Ja kāds zina, kā pagriezt, pasakiet man, es jau visu ko izmēģināju un nesanāk!]:

Izgrieztā veidā tas izskatās tā:

Un tagad tikai šūšanas vaina. Sašuvu sānus līdz piedurkņu vietai (tur, kur sākas paplatinājums), atšuvu kakla izgriezumu un piedurkņu malas, bet apakšmalu apstrādāju ar smalku zigzagu, lai viļņojas. Viens, divi, kleita gatava! Bet kaut kā tas viss likās par vienmuļu. Tai taču jābūt mazas meitenes kleitai, nevis pieaugušā kleitas atlējumam. Nolēmu izmēģināt uzšūt kabatu. Paņēmu kontrastējošu trikotāžas audumu (lai nav jāapstrādā vīles, jo trikotāža neirst), izgriezu nelielu taisnstūri un izvēlējos trīs dekoratīvās sirsniņas, kuras ar asajiem galiem iebakstīju auduma apakšējā daļā:

Tad pārlocīju augšējo kabatas daļiņu pāri tā, lai skavas nevar sataustīt un lai tās nesaskrāpē mazo rociņu, kad tā tur slēps savus dārgumus, un piefiksēju vēlamajā vietā uz kleitas:

Piešuvu. Vēl tikai atlika no garas auduma strēmeles sašūt jostiņu, izvērst uz otru pusi un - heisā, hopsā, mēs esam gatavas ballītei!!