ceturtdiena, 2012. gada 17. maijs

Skriet vai neskriet?

Šī ir varenu pārdomu nedēļa. Patiesību sakot, visas šīs domas, kas veļas caur manu prātu un sirdi šonedēļ, ir diezgan nomācošas un man grūtas, un es nezinu, vai es vispār gribu kaut ko teikt. Bet pieredze rāda, ka runāšana palīdz sakārtot domas un prātu, un nonākt pie kādiem [prātīgiem] secinājumiem. Tāpēc esmu saņēmusies runāt ar sevi skaļi. Tikai tēmu izvēlējos to vieglāko, jo par to otru, kas nodarbina manu prātu, man vēl nav spēka un gudrības runāt.

Skriet vai neskriet? Es sev uzdodu šo jautājumu jau vairākas nedēļas. Un domāju to pavisam burtiski - skriet vai neskriet svētdien pusmaratonu. Varētu jau domāt, kas tur liels - tāda izšķiršanās par piedalīšanos skrējienā. Bet es izturos pret savu ķermeni un līdzcilvēkiem ar lielu atbildību, tādēļ mēģinu būt prātīga un izsvērt visus par un pret. Jo problēma ir tajā, ka es nejūtos šim lielajam skrējienam tik gatava, kā vēlētos būt. Pēc otrā bērniņa piedzimšanas ilgi sevi saudzēju un nedarīju neko, nekādas fiziskās aktivitātes. Ziemā tad sāku šļūkāt pa Uzvaras parku ar distanču slēpēm, bet cik nu apļus es tur spēju nošļūkāt - ar tādu mazkustīgumu, kādā veselu gadu biju nodzīvojusi, neko daudz nevar paveikt.

Sapnis par Rīgas pusmaratona noskriešanu manī mīt jau četrus gadus. Pirms četriem gadiem biju ļoti motivēta to skriet un noskriet, bet paliku stāvoklī ar meitiņu un uzreiz atmetu jebkādas domas par lielām slodzēm. Tad nāca nākošais gads, bet mans mazais bērniņš vēl bija mazs, es baroju ar krūti un tik ilgi nebiju neko darījusi, ka jebkādas distances skriešana nebija man reāla. Tad pagāja vēl viens gads, vairs neatceros, kādēļ neskrēju togad, bet nākošajā gadā es atkal biju stāvoklī un pat neprātoju par skriešanu. Tā nu sanācis, ka visus šos gadus esmu bijusi trases malā, uzmundrinot savu skrienošo vīru un mūsu draugus, esmu dzīvojusi līdzi visām sajūtām, bet pati tā pa īstam neesmu piedalījusies. Taču vienmēr turējusi prātā domu, ka arī es kādreiz skriešu un pamāšu saviem atbalstītājiem.

Un tā nu mēs esam 2012. gadā, ir maijs, es neesmu stāvoklī, bet joprojām baroju savu otro bērnu ar krūti, taču nu tas man nav šķērslis, jo kopš viņa piedzimšanas pagājuši jau vairāk kā deviņi mēneši. Ziemā esmu drusku slēpojusi un sākusi trenēt sirdi slodzei, bet tā pa īstam regulārus skriešanas treniņus esmu uzsākusi tikai pusotru mēnesi pirms Lielās dienas. Es zinu, ka jebkurš speciālists šajā vietā noelstos un aizsūtītu mani uz 10 km starta līniju, jo šādu distanci es noteikti varu veikt :) Bet es zinu, ka es varu vairāk, jo esmu skrējusi vairāk. Diemžēl nezinu, vai varu visus divdesmit ar astīti. Un šajā vietā man iestājas satraukums, neziņa un sirdsklauves. Vīrs un citi saka, ka vajag tik skriet un tad apstāties tad, kad kļūst grūti, ka nav svarīgi noskriet līdz galam. Bet man savukārt liekas jocīgi sākt skriet ar domu, ka līdz galam neaizskriešu. Taču, protams, ka tas ir pareizi.

Ja es pagājušajā gadā nebūtu stāvējusi 100 metrus pirms finiša līnijas un nebūtu redzējusi, kā manu un daudzu citu acu priekšā saļimst cilvēks un iekrīt bezsamaņā no pārslodzes, tad, ļoti iespējams, es par šo visu nemaz nedomātu. Bet varbūt tomēr, tāpat kā šodien, man tomēr liktu aizdomāties raksts šodienas "Ir", kurā sīki izskaidrots, kādi procesi notiek organismā pārslodzes gadījumā un cik liktenīgi šie procesi var būt. Un es baidos nonākt līdz pārslodzei, jo man arī pēc svētdienas ir mazs bērniņš, kurš jābaro ar krūti, un esmu es pati, kurai ir jāstaigā, jādomā, jāsmaida. Mani biedē, ka es nepratīšu atšķirt nogurumu no pārguruma un pārkāpšu savu spēku robežu. Tik daudz nezināmā.

Visi tikai runā par skriešanu un piedalīšanos, bet reti kurš (patiesībā nezinu nevienu. Pirmā vieta, kur lasu par atbildīgu skriešanu, ir šodienas "Ir" numurs) - par to, ka pret savu ķermeni jāizturas atbildīgi. Ka nav jāskrien līdzi pūlim, neklausoties savā ritmā un pārāk ātri. Labi, ar to man nav problēmu, jo savu ritmu zinu un tas ir būtiski lēnāks par vidējo. Man sāk šķist, ka mana galvenā problēma ir bailes no nezināmā, bet tās pārvarēt var tikai dodoties nezināmajā iekšā. Ak, es nezinu. Man vēl ir divas dienas laika, lai izlemtu.

27 komentāri:

  1. Ja būtu Tavā vietā, tad šogad skrietu tikai 10 km, bet nākamgad, cītīgi gatavojoties maratonam krietni laikus, skrietu jau sen izsapņoto pusmaratona distanci.. (par prātīgu skriešanu gan katru gadu tiek rakstīts gan VESELĪBĀ, gan 36,6`...un tieši tāpēc, ka mājās esoša skrējēja atbalstīšanas nolūkā cenšos sekot tam visam līdzi, to pamanu..).. :)
    domāju, ka tieši to pašu Tev teiktu gan mana kolēģīte, kas skrien katru brīvo brīdi un nopietniem skrējieniem gatavojoties cenšas izmantot treneru individuālos padomus, gan arī prātīgs dakteris, ja tādam jautātu padomu..
    ..Esmu bijusi krietni slinkāka par Tevi (arī man ir mazā meita ar krūti barojama) un arī šogad diemžēl būšu tikai trases malā stāvošo atbalstītāju pulkā..bet ar lielu apņemšanos nākamgad skriet un piedalīties..

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ilze, Tev noteikti izdosies nākamgad!!

      Par informācijas apriti runājot - taisnība, ir taču arī žurnāli veselīgam dzīvesveidam, nebiju par tiem iedomājusies! Taču, manuprāt, problēma ir tajā, ka liela daļa cilvēku, kas izlemj skriet kādu no distancēm, šādus žurnālus nemaz nelasa. Tie, kas apzinīgi sporto, lielākoties jau paši zina un interesējas, kā pareizi gatavoties un skriet. Taču šī specifiskā informācija (un tieši par to kā nepārforsēt un nenodarīt sev pāri) būtu vajadzīga tieši tādiem svētdienu skrējējiem. Par to vairāk vajadzētu rakstīt "parastajā" presē, vortālos. Tā man šķiet.

      Dzēst
  2. Nu..es skriešu 5.. Kaut arī pagājušājā gadā ar punci līdzi jūtot pie starta domāju, ka nu noteikti mēģināšu 10. Bet nu realitāte ir tā, ka nesanāca pie tā piestrādāt. Es no tā visa gribu tikai pozitīvās emocijas. Tev iesaku klausīt tik pašai sevi (bet saprotu, nav viegli). Bet vispār, bērnu piedzemdēšanu es vienādoju ar maratona pilno distanci, tā ka uz Tevi skatoties, redzu jau divus noskrietus:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Par to, ka bērnu piedzemdēšana ir līdzvērtīga maratona noskriešanai es Tev pilnīgi piekrītu! Arī es tā teicu pēc abām dzemdībām un joprojām tā domāju. Un varbūt tā arī jādomā - ja es to varēju, tad noskriet jau arī varu, saglabājot vēsu prātu. :)

      Lai labi rit Tava 5 km distance!

      Dzēst
  3. kamēr neizmēģina, tikmēr jau nezin.. kaut šķiet - noskriet divdesmit vienu km tīri garīgi grūtāk kā fiziski.. un ja vien tajā dienā nav milzu saules un karstuma, tad es riskētu un skrietu.. un pēc pusmaratõna dabiski, ka Tu būsi nogurusi, tāpēc labāk - vienu vakaru būt pozitīvi apgaroti nogurušai:) un ļaut sev to..., bet cilvēks jau neiemācas sevī ieklausīties, ja vien viņam nav dota iespēja attiecīgajā situācijā nonākt. Pirms Tur neesi, tā ir tikai žurnālos rakstīta teõrija. Kaut protams nezinu- cik km Tu skrien, cik minūtes dienā, pa kādu segumu.., jo skaidri zinu, ka es varu noskriet pa mežu,zemi,smiltīm/kalniem visu maratõnu, bet cietais segums ir iemesls, kas man ir iemesls atturēties. + ja Tu pat sev uzdod jautājumu, ka varbūt skriet pusmaratõnu, tas jau nozīmē, ka Tu tici, ka vari, jo ja zinātu, ka nevari, tad nebūtu jāšaubas:) Bet par ģībšanu nedomā:) sievietes jau ir prātīgākas.. Vai tad neģīpst tikai vīrieši?:) Nu tur sacensībās:)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Hihi, es sasmējos par ģībšanu. Varbūt tiešām ģībst tikai vīrieši? :))) Jo nemāk laikus apstāties.

      Dzēst
    2. Un paldies par pārējo, ko saki!

      Dzēst
  4. es domāju, ka ir jāklausa savām sajūtām un jāiepilda savas vēlmes...ja esi morāli gatava tad vajag mēģināt. Protams, ir ļoti nopietni jāpārdomā, vai Tu tiešām vari šo ceļa gabalu noskriet..cik bieži tu to esi darījusi? Kādas sajūtas ir bijušas pēc tam. Es, ja godīgi, noteikti neskrietu, ja pirms tam vairākas reizes nebūtu to jau izdarījusi treniņu laikā.
    Es, piemēram, vēlējos skriet tikai šos 5 km un tāpēc aprīlī sāku intensīvi ( respektīvi katru rītu ) skriet 5 km, tagad esmu aizskrējusi jau līdz 6 km. Tāpēc esmu pārliecināta, ka noskriešu bez problēmām. Uz nākamo gadu man plānos ir pieveikt 10km. Pačukstēšu, ka mans sapnis ir maratons...tikai līdz tam man vēl būs vairāki gadi jātrenējās.
    Varbūt šogad skrien 10km, tos tu noskriesi ar smaidu un izbaudīsi šo skrējienu. Un tad pirms nākamā maratona noteikti izmēģini, nopietnāk parenējies, lai arī šis skrējiens tev sagādātu baudu un uzvaras prieku.
    Novēlu Tev atrast savu pareizo sajūtu šim skējienam!
    Lai veicas!!!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. orhiDej, ja Tu jau tagad vari noskriet 6 km, tad Tev drīzāk jāmēģina 10 km distance! Spriežot pēc visa lasītā, ja skrējējs var pieveikt nedaudz zem vēlamās distances garuma, viņš sacensībās var noskriet visu vēlamo kilometrāžu.

      Liels paldies par vēlēto! Pareizās sajūtas atrašana laikam arī ir atslēgas vārdi.

      Dzēst
    2. Labrīt,
      šorīt skrienot savus kilometrus es domāju par šo skriešanu vairāk vai skriešanu mazāk..
      Njā, es arī varbūt varētu noskriet 10km, bet es izvēlos laimīgos 5km, jo zinu, ka finišā jutīšos laimīga, sajūsmināta un ne pavisam ne nogurusi, bet gan būšu noķērusi kopības sajūtu, būšu piedalījusies, nebūšu sevi mocījusi un lauzusi...kā tas varētu būt, ja mēģinātu sasniegt vairāk, nekā šobrīd esmu gatava.
      Ceru, ka arī Tu nepārspīlēsi un tomēr piedalīsies ar mazāku km pievarēšanu, tas sniegs tikpat lielu baudījumu un pēc tam vēl varēsi mierīgi smaidīt ( nevis pārgrieztām acīm elsot :D).

      Lai Tev saulaina un iedvesmas pilna šī diena!

      Dzēst
    3. Oho, tikai 7:52 no rīta, bet Tu jau esi paspējusi izskriet savus 5-6 kilometrus un ierakstīt te - brīnišķīgs (un agrs) dienas sākums! :)

      Dzēst
    4. jā, neskatoties uz to, ka man patīk vēlie vakari, es ceļos ap pieciem un baudu to rīta svaigumu, spirgtumu, rīta putnu dziesmas...es mīlu šos rītus, kādi ir tikai pavasarī un vasarā, agrā rudenī. Lai pēc tam visu ziemu gulētu :D
      Man šī manis lutināšana jeb skriešana aizņem apmēram ( kopā ar mazo pavingrošanu) 50 minūtes. Un tad jau jāskrien mājās,jāsāk visi rīta darbiņi. Un, tici vai nē, bet parasti manos agrajos rītos nelīst..lietus, ja paredzējis līt, gandrīz vienmēr sākas pēc tam, kad esmu veiksmīgi izvingrinājusi savu ķermeni un garu.

      Dzēst
  5. Lasot rodas sajūta, ka patiesībā zemapziņā lēmumu esi pieņēmusi, un tas ir NĒ pusmaratonam šogad :) Man šķiet, pareizāk ir darīt tik daudz, cik esi pārliecināta, ka vari. Un kad būsi pārliecināta, ka vari pieveikt 21 km, tad būs īstais laiks. Galu galā, Tev nav nevienam (ne vīram, ne draugiem) nekas jāpierāda. Un bērniņiem vajag veselu, nenomocītu mammu. Bet, nu - Tev ir vēl divas dienas laika :) Jebkurā gadījumā - veiksmi!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man pašai gan vēl nav nekādas skaidrības, bet varbūt es vēl maldos. Redzēsim! :)

      Dzēst
  6. Šogad skriešu pusmaratonu trešo reizi. Atceros, ka tā neziņa, vai tiešām es to varu, vai nepārvērtēju sevi, bija ar mani pirmajā gadā. Kamēr neieraugi finiša zīmi pirmajā gadā, tikmēr laikam tās šaubas saglabājas.
    Tavā gadījumā mani dara šaubīgu tas pusotrs mēnesis treniņu. Man šķiet, ka tas ir pārāk īss laiks. Savukārt skriet tik tālu, cik spēj, un tad iet malā, tas man neliekas variants. Tāpēc laikam arī drīzāk ietektu skriet 10 km svētdien. Bet 21 km vari vēl skriet, piemēram, Valmierā septembrī, kad būs vēsāks un, manuprāt, daudz piemērotāks laiks skriešanai.
    Un par "Ir" rakstu šodien - man arī pēkšņi viss vairs nelikās tik vienkārši kā iepriekšējos gados.
    Jebkurā gadījumā - veiksmi svētdien, tiekamies uz ceļa! :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Ō, cik labi lasīt Tavu pieredzi un saprast, ka neesmu viena tāda :)
      Laikam jāprecizē par tiem treniņiem. Nav jau tik traki, ka tikai pusotru mēnesi trenējos, arī pirms tam skrēju, bet nu tikai aprīlī ļāvu Adidas MiCoach sastādīt sev plānu, pēc kura skriet.

      Dzēst
    2. Tad laikam jāzina, cik ir maksimālais, cik esi skrējusi. Man šķiet, ja tie ir vismaz 16-17 km, tad pusmaratons ir Tavs. :)

      Dzēst
    3. Šajā vietā es šķelmīgi smaidu :)

      Dzēst
  7. Neesmu blodere, bet diemžēl tikai tāda blogu lasītāja. :) Man arī ir divi bērniņi Evelīna 6 un Kārlis 2,5. Bet tā kā strādāju pilnu slodzi, tad laika atliek tikai lasīšanai. :)
    Man radās pilnīgi nepārvarama vēlme iekomentēt par to skriešanu. Lieta tāda, ka mans vīrs ir nesen beidzis karjeru bijis profesionāls sportists, tagad viņam kopā ar draugiem pieder firma, kur cita starpā strādā arī fizioterapeiti un plus vēl man blakus sēž kolēģe, kura arī gatavojās pusmaratonam. Viņa noskrēja pusmaratonu pagājušajā gadā, un šī gada pusmaratonam sāka gatavoties pamazām jau ziemā. Bet tā kā pusotru mēnesi atpakaļ paslimoja, un sāka sāpēt arī kāja (tagad viss ir kārtībā), tad pat viņa nomainīja distanci uz 10 km. Tā kā esam ar vīru daudz par šo tēmu runājuši, tai skaitā arī par pagājušajā gadā notikušo, jautāju viņam par situāciju kādā esi tu. Un viņš viennozīmīgi teica 10 km. Un kam nu es piekrītu pilnībā, daudziem cilvēkiem ir daudz par maz informācijas kā pareizi gatavoties skriešanai, un vispār kādas var būt sekas darot to nepareizi. Bet lai ko arī izlemtu vēlu veiksmi. :) Hedija

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Hedij, mīļš paldies, ka uzrakstīji savas pārdomas! Ņemšu vērā! :)

      Dzēst
  8. Skrien, skrien, bet nedari kā Ušakovs. Par katru cenu finišēt nedrīkst. Ja sajūties slikti, stājies ārā. Mēs tev neko nepārmetīsim ;)
    Es tikai 2 pusmaratonus esmu noskrējusi, biju morāli gatava padoties arī pēc kilometra......nevajadzēja, noskrēju viegli.

    AtbildētDzēst
  9. Skriešana, mana mīļākā tēma! Biju pilnīgi pārliecināta, ka šogad skriešu pusmaratonu. Tagad 100% droši zinu, ka neskriešu vis un pat nebūšu Rīgā tai dienā. Skriešu 10 km Meņģelē, un lielu daļu droši vien nostaigāšu. Precīzi to iemeslu dēļ, ko minēja Bia - es gribu, lai man skriešana saistās tikai ar baudu un prieku, nevis mocībām un bailēm no traumām, jo skriet taisos visu atlikušo mūžu, nevis tikai šai maijā. Kad pārāk centīgos treniņos traumēju pēdas saites tā, ka trīs nedēļas pat iešana sagādāja sāpes, tad sapratu, ka būtībā jau nevienam citam visā pasaulē nevajag, lai es noskrienu tieši šogad, tieši tik un tieši tur. To vajag tikai man, un man vēl visa dzīve priekšā.
    Es diemžēl noteikti nevaru parakstīties zem teksta, ka dzemdēt bērnu ir kā maratons, man tas bija sprints, labi ja 5 km, tāpēc šobrīd noteikti nejūtos kā maratoniste. (Teorētiski vēl seši bērni jādzemdē, lai sevi pie maratonistēm pieskaitītu :D ) Bet teiciens man ļoti iepatikās.
    Un piekrītot g, šis nav vienīgais maratons, septembrī būs arī Baltic Miles pusmaratons. Vēl daudz iespēju.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Diān! Es biju pilnīgi pārliecināta, ka satikšu Tevi trasē un pamāšu. Un ko nu? Būs jāsamājas domās :)
      Runājot par citiem maratoniem - rudenim man ir citi plāni un neesmu droša, ka tajos būs iespēja iespraukties arī pusmaratonam. Tāpēc es joprojām domāju.

      Dzēst
  10. Man šogad tieši ši pati dilēma :). Izlasīju tavu rakstu un komentārus , tāpat ie lēmuma nenonācu.
    Tāpēc ļoti interesant uzzināt vai pagājušajā gadā tu slrēji vai neskēji pusmaratonu ? Vai tas (lai vai kāds tas bija) bija, pēc tavām domām , pareiz lēmums ?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. p.s.
      atvainojos par gramatikas kļūdām :)

      Dzēst
  11. Tiešām agrs cēliens un vel skriet, apsveicami!

    AtbildētDzēst