ceturtdiena, 2012. gada 24. maijs

Otrā bērna faktors

Vasaras elpa pakausī ir labs iemesls doties uz veikalu, lai iegādātos jaunu apģērbu kārtu saviem bērniem. Ja Amēlijai skapī jau ir laika gaitā sagādātas un no pagājušā gada vēl labi derošas drēbes, tad Filipam nav nekā ļoti siltam laikam. Tā nu puisis tika pie pāris priecīgām drēbēm (tikai pēc tam ievēroju, cik visas ir zilas, bet ko padarīsi? :)). Un tad man atnāca kāda atklāsme.

Kad man piedzima pirmais bērniņš, dzīve pēkšņi tik ļoti mainījās - visas tās emocijas, jūtu kāpumi un kritumi. Jaunu drēbju pirkšana drīzāk sagādāja galvassāpes, jo īsti nevarēju saprast, kas ir tas, kas vajadzīgs, cik daudz, cik liels vai mazs, cik kārtas jāvelk mugurā utt. Tāpēc es mierīgu prātu vilku meitiņai mugurā draudzenes iedotos bodīšus un rāpulīšus, priecīga, ka man tie ir iedoti un ka man nav jāpērk jauni. Jo bērni taču tik ātri izaug. Jāpiezīmē, ka draudzenes bērniņš ir puika, līdz ar to visas viņa bēbju drēbes bija baltas, maigi zilas un bēšas. Lielā daļā sava pirmā pusgada bilžu mana meita ir zilās un bēšās drēbēs :) Arī šobrīd man tā neliekas problēma. Bet. Savam otrajam bērnam es visas pirmās un otrās drēbītes iegādājos jaunas. Šis tas unisex krāsās tika pārmantots no māsas, bet lielākā daļa tomēr - jaunas. Es sev pagaidām nemāku īsti atbildēt, kādēļ tā. Zinu tikai to, ka tas noteikti nav naudas jautājums, jo pabalsts tajos gados bija daudz pieklājīgāks. Drīzāk varbūt esmu iemācījusies vairāk izbaudīt mirkli, nedomājot par to, ka pēc mēneša taču tās drēbes būs jau par mazām. 

Arī citās lietās mans otrais bērns bauda citu pieredzi. Filips nav (pie)barots ar biezeņiem, es viņam nebāžos virsū ar īpaši pagatavotām biezeņēdienreizēm noteiktos attīstības periodos. Viņš dabū to, ko ēdam mēs pārējā ģimene - tvaicētus dārzeņus, svaigus augļus, kādu sautētas gaļas šķēlīti, makaronu. Un viņš labprāt to visu saspaida rociņās, sasmalcina ar smaganām un tad nemainīgi izgrūž no mutes un saka: Dodiet pupu! Un pupu viņš dabon, savos gandrīz 10 mēnešos viņš ir vēl tik ļoti pupadikts :)

Jā, bet no zāles gan abi mani bērni vienādi baidījās un izturējās ar Lielu Piesardzību, kamēr pierada pie pārmaiņām dabā, lai pēc tam ziemā atkal izturētos ar lielām aizdomām pret pirmo sniegu.

Otrais bērns ir mierīgāks. Pirmajās nedēļās izmēģinājies iepazīties ar knupi, vēlāk atmeta to kā nevajadzīgu priekšmetu un vienmēr ir smaidīgs un draudzīgs. Jo mamma ir smaidīga un draudzīga. Mana otrā bērna mamma ir daudzkārt par sevi pārliecinātāka, nekā mana pirmā bērna mamma. Tāpēc Filips arī tagad, savā desmitajā mēnesī, knupi negrib un nepakļaujas manai pierunāšanai, ka karāšanos pupa galā varētu aizvietot ar jaunu, foršu knupīti. Mammīt, tu ko? Joko, vai? Tā zaļā spēļmanta mani nemaz neinteresē.

Visbeidzot, otrais bērns bieži aizmieg un paliek guļot uz grīdas, kamēr es viņu baroju. Mīlot savu muguru, nemēģinu bērnu vienmēr iemidzināt uz bumbas un tad likt gultiņā, lai to atkal un atkal atkārtotu, jo mazais pie pārcelšanas pamostas un raud. Tā vietā mēs abi nometamies slīpi uz grīdas tā, lai abiem ērti. Filips labi iemieg un pačuč savu mazo miegu netraucēts, nepārvietots un mierīgs. Dzīve ir skaista un vienkārša ne tikai viņam, bet arī man.

Nez, vai visas šīs (un vēl citas) lietas mainās vēl arī ar trešo, ceturto un piekto bērnu? :)

8 komentāri:

  1. Es domāju, ka ar katru bērnu ir citādāk, bet pirmais vienmēr ir emocionālāk, nedrošāk un līdz ar to īpašāk. Man ir 3 bērni - jau lieli - un noteikti ar pirmo dēlu es dzīvi izdzīvoju kā pirmo reizi....

    AtbildētDzēst
  2. man arī ar otru bērnu viss ir mierīgāk, vienkāršāk... Zināmā mērā tas saistīts ar to, ka ļoti daudz laika bija jāvelta arī otram bērnam un tāpēc meitiņai netika 100% uzmanība, kā kādreiz dēliņam :)
    Otrs bērniņš ir patstāvīgāks, komunikablāks, sabiedriskāks - pieļauju, ka tas arī saistīts ar to, ka nav visu laiku ievīstīts mammas brunčos, kā pirmais, kurš vēl 3 gadu vecumā nebija atraujams no mīlošās un pārlieku gādīgās mammītes :)
    Viss ir savādāk, tāpēc, ka mēs pašas esam savādākas - līdz ar to arī 3., 4., 5. u.t.t. bērns atkal ir savādāk...

    AtbildētDzēst
  3. Vienu gan esmu novērojusi - ar otro meitu laiks skrien ātrāk.. :)

    AtbildētDzēst
  4. Man pašai ir meita 10 mēnešus veca, pirmais bērns. Drēbes lietojam atdotās, bet ceru tās atdot tālāk, lai otrajam nav jānēsā māsas drēbes, bet var dabūt kaut atdotās, bet savas. Es nezinu kā ies man ar otro (kas kādreiz jau būs), bet ar pirmo man ir pavisam mierīgi. Labi pakļaujas režīmam, ir sabiedriska un smaidīga, visi ir sajūsmā. Guļ labi, pa nakti mani netraucē. Arī savu 10 mēnešos vēl 4x dienā baroju ar pupu.

    Par to gulēšanu uz grīdas. Kad mana bija mazāka un miega periodi bija biežāki, tad arī ļāvu pagulēt turpat kur spēlējās. Bet diendusu gan nesu gulēt gultiņā.

    AtbildētDzēst
  5. Ja man būtu tikai 2, es par visiem 100 piekristu - pirmais riktīgs brēkulis, nemierīgs un prasīgs, kamēr otra ir pašpietiekama omulīg aun ļoti ērts bērns jau no pirmā sdienas. Bet nu man ir 3. šobrīd klēpī pie pupa :) , un es jūto stāpat kā ar pirmo. Nu pilnīg akopija. Visas manas teorijas par , nu es māku nu es zinu, esmu mierīga un bērn ar ir metamas pagalde'> Mūsmājā sjauna teorija - puikas ir emocionāli un ucināmi , kamēr meitenes pilnīgi pretējas. Bet varbūt tas tāpēc, ka tā vecuma starpība tik liela - 7 gadi tomēr. Un atkal viss ir kā pirmoreiz, jo jau pavisam aizmirsies.

    AtbildētDzēst
  6. Mana Šarlote arī miga kur pagadās - nereti pat viesistabā, vidū, kur cilvēku apkārt daudz, čalas, bet viņa - šņāc :);) Es parasti nometos viņas spēļlaukumiņā blakus, pabaroju, atrullējos nost, kad viņa iemiga un kad izgulējās - spēlējās, dzīvojās tālāk. ap gada vecumu, kad retākas diendusas sākās, tad gan gultiņā migt mācījāmies.

    AtbildētDzēst
  7. :) jā... pie otrā bērna viss ir savādāks un ar katru nākošo bērnu stresi aizvien mazāk un mazāk. Neskatoties, ka trešā atvase izdomāja šajā pasaulē ierasties 2 mēnešus ātrāk un šī ierašānās bija diezgan stresaina, tomēr kaut kur sirds dziļumos kāda balss mierīgi čukstēja - viss ok. Grūtāk ir samnedžet laiku tā, lai visiem trim tiek gana daudz veltīta uzmanība. Jāsaka... tur gan jāiespringst.

    AtbildētDzēst
  8. es, savukārt, tieši nesen aizdomājos par pirmo un otro bērnu un sapratu, ka viss ir atkarīgs no berna rakstura. vismaz pie mums pirmais bija mierīgāks, mazāk prasīgs (salīdzinājumā ar otro).
    es, protams, pati ar otro jutos jau drošāk, mierīgāk un vieglāk... tomēr otrais bērns man prasa vairāk uzmanības, klēpja, mīlestības un visa pārējā, viņš vienkārši ir daudz prasīgāks par vecāko brāli.
    Līdz ar to, man tomēr liekas, ka vairāk vai mazāk nozīme tomēr ir bērna raksturam.
    Ja man abi bēŗni būtu otrādākā secībā, tad droši vien piekristu, jo domātu, ka redz - otrais ir mierīgāks par pirmo, jo es ar mierīgāka.. bet nē... :)

    AtbildētDzēst