Pārkrāsošana un ar to saistītās grūtības

Pirms laba laika mana vecāmamma man iedeva vairākus no vienkrāsainas vilnas dzijas adītus gabaliņus un teica, ka varbūt es kaut kur varot tos izmantot. Man īsti nebija ideju, bet ticēju, ka kādreiz tāda radīsies, un noliku tos maliņā. Vien noliku pie loga un tā tie adījumi man sadzeltēja un izskatījās nesmuki. Atnāca pavasaris, ieraudzīju savus dzeltējumus un man pēkšņi radās ideja, ko ar tiem iesākt, taču pirmais uzdevums bija atdot tiem krāsu. Tā kā man jau sen niezēja pirksti atkal kaut ko pārkrāsot ar auduma krāsām, jo pirmajā reizē tik labi viss izdevās, tad es iepirku krāsas un ķēros klāt.

Un tad, kad audumu pārkrāsošanas process bija pabeigts un es skaidri redzēju, ka iecerētais rezultāts neatbilst reālajam, man tas pēkšņi salikās kopā ar pilnīgi cita līmeņa aktualitāti manā dzīvē. Proti, izmaiņas attiecībās ar draugiem pēc ģimenes rašanās. Jo savā ziņā ar laulībām un bērna ienākšanu manā dzīvē es pārkrāsoju savas līdz tam vestās dzīves audumu citā krāsā. Un, lai arī visu darīju pēc instrukcijas, cik nu tāda vispār tiek izdalīta, uzsākot jaunu dzīves cēlienu, starprezultāts tomēr ir cits, nekā sagaidīts un cerēts.

Sākumā katru audumiņu/dzīves jomu veiksmīgi saliec pa attiecīgiem plauktiņiem (bļodām) un nemaisi oranžu kopā ar violetu, draudzeņu tikšanās reizes ar bērna izklaidēšanu. Viss izskatās un rit labi.

Paiet laiks, jauno krāsu temperatūra atdziest, satraukums par jauno situāciju pāriet, ritot minūtēm, stundām, dienām un tu pēkšņi saproti, ka tie draugi, kuriem nav savu bērnu un ģimenes, nemaz tā neraujas ar tevi tikties, zvana arvien retāk un retāk atsaucas tavam aicinājumam satikties. Tu sāc sevi drusku analizēt un vērtēt no malas, saprotot, ka arī pati vairs tik bieži nezvani, jo vakarā vienīgā doma ir par mierīgu atpūtu un to, ko vilkt bērnam rīt mugurā. Tajā pašā laikā tavi draugi vakarus aizpilda, pilnveidojot sevi, dodoties uz kino, varbūt iepērkoties, meklējot internetā jaunu automašīnu vai varbūt plānojot ceļojumu. Un tas ir brīdis, kurā tu noņem no radiatora izžuvušo pārkrāsoto auduma gabaliņu, izklāj to zem spožas lampas un redzi - tas nemaz nav viendabīgs. Tam ir pleķi, citi gaišāki, citi tumšāki, bet tie ir.

Un šajā vietā es varētu likt punktu, jo man īsti nav atbildes uz to, kā risināt šo situāciju. Dzīves laikā attiecības ar draugiem mainās, tas ir neizbēgami, tas pats notiek arī ģimenes attiecībās, bet pēdējās lielākoties griežas ap vienām interesēm un mērķi, līdz ar to tās nevar salīdzināt ar attiecībām ar draugiem. Vismaz man kontakts ar draugiem ir vajadzīgs, jo mana dzīve un intereses griežas ne tikai ap ģimeni, un es vēlos satikties ar cilvēkiem arī no citām "galaktikām", ne tikai bērnkopības planētas. Bet pēdējā laikā man tas vairs diez ko labi neizdodas, mani centieni nenoved līdz rezultātam. Pārkrāsot dzīves audumus, lai tie būtu vienkrāsaini un skaisti, ir vēl grūtāk kā panākt to ar vienkāršiem adījumiem.

Visu vēl vairāk sarežģī tas, ka pēdējo gadu laikā lielākā daļa manu draudzeņu ir aizceļojušas no Latvijas un apmetušās uz dzīvi ārzemēs, laiž tur savas saknes un pārredzamā nākotnē Latvijā neatgriezīsies. Reizēm šī apziņa ļoti, ļoti apbēdina. Bet kā tur bija tas franču teiciens? C'est la vie, un jāiet uz priekšu.