Spožā, aukstā gaisma

Iepriekšējās brīvdienās es kaut ko uzšuvu un gribēju par to uzrakstīt. Bet tad nedēļas sākumā es nokļuvu slimnīcā, un šī pieredze mani tik ļoti ietekmēja, ka tās pārstrādāšanai man vajag par to izrunāt skaļi. Darbdienas pēcpusdienā mani sagrāba asas vēdera sāpes, un es nevarēju ne pakustēties, ne paelpot; ai, kā nobijos. Ārste pa telefonu teica, ka labāk ir doties uz slimnīcu un tur uzreiz visu pārbaudīs. Tā nu es nokļuvu slimnīcā ar ātro palīdzību pa tiešo uzņemšanas rokās. Tur mani sagaidīja vīrs, bet iekšā iet viņam neļāva. Jāpiebilst, ka uz to brīdi sāpes jau bija sen beigušās, tikai palicis stress par neziņu. Un tā atvērās durvis ar uzrakstu "Ieeja aizliegta" un es nokļuvu citā pasaulē. Vairs neatceros, kā sauca, bet aiz tām lielajām durvīm ir vairāki gaiteņi un telpa ar apmēram šādu uzrakstu "Pacientu aprūpes zāle", kurā tad visi atvestie potenciālie slimnieki tiek novietoti. Tie, kas veselāki, tie tiek sasēdināti krēslos gar sienām, bet tie, kas vecāki vai kam jāatrodas guļus (tai skaitā man) tiek pie kušetēm, kas viena no otras nodalītas ar aizkariem.

Kad beidzot esi nokļuvis pie vietas, sākas lielā gaidīšana. Tu vienkārši sēdi, gaidi ārstu un (visticamāk) uztraucies. Pēc aptuveni 15 minūtēm pie manis atnāca ārste, kura mani apskatīja un nozīmēja uz vairākām sonogrāfijām, kur izpētīja manu vēdera dobumu un neatrada neko, kas liecinātu par kādām problēmām. Tad mani pavadīja atpakaļ uz kušeti nr.14, kur es dabūju vēnā katetru, man noņēma asins analīzes un pēc tam tiku pievienota pie sistēmas ar magnija šķīdumu, kam laikam bija jāatbrīvo mans vēdera saspringums. Un no šī brīža darbības ap un ar mani beidzās, un es paliku viena savā nodalījumā ar vēl apmēram 20 cilvēkiem apkārt aiz šiem aizkariem. Sākās ilga gaidīšana, kuras laikā nevarēja ne atpūsties, ne gulēt, jo spožās, aukstās gaismas neļāva aizmirst kur tu esi un pat nogurums nespēja stāties pretī to spilgtajam spīdējumam.

Katetras ievietošana man bija viens no emocionāli smagākajiem brīžiem, jo tad es sajutos pa īstam "slima", tāda, ar kuru kaut kas tiešām nav kārtībā, tāda, kurai kaut kas draud, kaut kas nezināms un tādēļ biedējošs. Tu guli viena, sistēma pil, kaut kur tālāk pīkst sirdsdarbības aparāts, atved, aizved cilvēkus uz kušetēm, citi staigā paši, sistēmu rokā nesdami, vēl daļa cilvēku guļ koridorā uz kušetēm, jo Pacientu aprūpes zālē ir vieta tikai sešpadsmit gultām... Un visi šie cilvēki ir vieni. Pirmā skaudrā apziņa, ka šajā pārbaudījumā es esmu tikai es ar sevi, bija ātrās palīdzības mašīnā, kad man lika gulēt automašīnas aizmugurē uz kušetes, lai es būtu slīpā stāvoklī, bet ārste un šoferis sēdēja priekšā. Nākošā reize, kad to tik stipri apjautu, bija brīdī, kad man lika rokā katetru un nebija neviena, kas man noglaudītu galvu.

Cilvēks piedzimst viens un nomirst viens, šī apziņa manā prātā ir jau ļoti sen. Taču par to ikdienā mēs nedomājam, jo apkārt mums ir ģimene, draugi, kolēģi. Pietiek ar pāris stundām ātrās palīdzības nodaļā, lai saprastu, ka šis pūļa efekts ap mums, pasargātība no vientulības ir mānīga.

Bija jau gandrīz pusnakts, kad ar ārstes svētību un diagnozi "viss kārtībā" es tiku mājās. Vīrs un meita saldi gulēja lielajā gultā. Es ilgi stāvēju zem karstas dušas, mēģinot noskalot no sevis nost savas skumjas, kas it kā ieēdušās manos plecos spiež mani pie zemes. Tad iekāpu gultā, piespiedos pie sava maigi smaržojošā bērna, un pasaule bija gandrīz atkal kārtībā.