Nē, tas nav tas, ko jūs domājat! Nē. Tas ir kas daudz labāks. Tā ir svaigi pārvilktā gultas veļa vecāku gultā apvienojumā ar Weledas ķermeņa eļļu ar kliņģerīšu un citronu ekstraktu, smaržo jauki un izrādās, ka līst no pudelītes arī jauki. Meita bija revidējusi naktsskapīša saturu un atradusi to pudelīti, par kuru mamma jau iepriekš bija teikusi "Nedrīkst!". Jāpiezīmē, ka es bērnu nevainoju, jo uzskatu, ka pati vainīga, ka šo draudīgo pudelīti neesmu nolikusi nepieejamā vietā; tas ir mans uzskats visos gadījumos, kad bērns ir kaut ko izgāzis, izlējis utt. Taču šoreiz tā skāde ir tik liela, ka biju vienkārši sašauta. Eļļu iztīrīt no matrača nebūs iespējams, tas ir arī nieks, bet ko man iesākt ar skaisto, jauno veļu? Ja pat bērna krekliņš, kas bija mugurā šajā "pārsteiguma" brīdī joprojām pēc divu veidu traipu izņēmēju pielietošanas ir ar eļļas paliekām, tad kā man tikt galā ar šo kvadrātmetru lielo eļļas izplūdi? :(
Šī gadījuma sakarā man ir dažas pārdomas. Pirmā ir priecīga atziņa, ka mūsu bērns ir zinātkārs un interesējas par to, kas kur ir iekšā, kā kas darbojas, kā kas izskatās, ja to uzvelk sev mugurā (piemēram, mammas sauļkostīms), kā arī tas, ka viņa ir sākusi spēlēties ar mantiņām, liekot tās gulēt, sedzot un runājoties ar tām - tātad sākas lomu spēles un fantāzijas spēles. Lieliski!
Otrā atziņa ir, ka mūsu bērnam nepatīk kārtot mantas, kas paliek pēc viņas spēlēšanās. Nedaudz vairāk kā divu gadu vecumā es nesagaidu, ka viņa pati atcerēsies un visu noliks vietā. Taču es vēlētos, kaut brīdī, kas spēlēšanās ir beigusies, meita sekotu manam vai tēta uzaicinājumam kopīgi salikt visu pa vietām. Parasti atsaucības nav, un es par to arī nebrīnos, jo kārtošana pati par sevi nav nekas aizraujošs, lai kā es arī censtos radīt pretējo iespaidu :) (piemēram, nāc, saliksim kurpītes kastītē, paskatīsimies, kura ar kuru ir pāris!).
Tas viss it kā ir normāli un pieņemami, jo reizēm jau tomēr izdodas pierunāt un vismaz daļēji piedalīt viņu kārtošanas procesā. Taču ir kāds "bet". Bērnudārzā, kur mazie pa dienu darbojas pēc Montesori metodes, viņi katra "darbiņa" beigās sakārto savu darba vietu un atstāj visu kārtībā. Esmu redzējusi un zinu, ka mūsu meitene māk sakārtot aiz sevis un ka viņa zina, kas tas ir. Tikai mājās tas nekā nedarbojas. Bet to laikam var teikt attiecībā uz dažādiem uzvedības aspektiem - kas darbojas bērnudārzā, pie vecvecākiem, krustmātes, laukos, tas praktiski nekad nestrādā mājās. Mājās bērns atļaujas iziet no rāmjiem un būt skaļš un nepaklausīgs, un arī tas man ir pieņemami, jo es saprotu, ka mājas ir vieta, kur izlādēties līdz galam un kur nav jāievēro apkārtējās vides uzliktie noteikumi. Tajā pašā laikā es vēlētos, lai meitas izpratne par kārtību tiktu apgūta praksē, t.i., darot to kopā mājās ar mammu, nevis ka viņai rastos iespaids, ka istaba maģiskā kārtā pati top tīra pēc kārtējā spēlēšanās raunda. Mana pārliecība ir, ka kārtību bērnam var iemācīt, vienalga, kāds viņš ir pēc dabas. Jo pieredze rodas ģimenē, un, kāda ir mammas attieksme pret mājas tīrību, tāda arī veidojas bērnu attieksme. (Un es šeit nerunāju par to, ka maniakāli jāmazgā grīdas un visādi citādi jāspīdzina sevi laikā, kad audzinām mazus bērnus un nekam citam īsti neatliek laika, bet gan par to, ka aiz sevis ir jāsavāc savas lietas.)
Vārdusakot, es jūtu, ka man vajadzīgs vēl padomāt par šo visu. Ja jums ir labas idejas, kas radušās praksē, neturiet sveci zem pūra! :)
reiz viena fizioterapeite teica, ka kārtības mācīšanu jāsākot jau no pavisam mazas mazotnes, kad bērns vēl bēbītis. pēc katras spēlēšanās mamma vai tētis ir tas, kas novāc spēļu vietu, lai katra nākamā spēlēšanās sāktos tīrā, sakārtotā vidē, un bērns pie tā pierodot. un vēlāk jau viņu varot aicināt palīdzēt, kad ir sasniedzis attiecīgu vecumu.
AtbildētDzēstar izmēģināšanu praksē mums iet kāiet, jo bieži vien vakaros man gribas pakrist, ne vēl steigt vākt mantas. bet vismaz kaut nedaudz šo cenšos ievērot..