trešdiena, 2010. gada 8. decembris

Trešdienas grāmata. Ezītis miglā

Tagad laikam visi slimo, ja? Es arī :) Veselību gaidu lēni un pacietīgi, bet tikmēr atpūtinu prātu un sarežģītas grāmatas par bērnu audzināšanu nomainu pret skaistām un iedvesmojošām.

Katrs zina Ezīti miglā, vai vismaz domā, ka zina. Es piederēju pie otrajiem, jo, kamēr mūsu meitai nebija uzdāvināta šī grāmata, man likās, ka es it kā esmu redzējusi un it kā zinu šo slaveno multfilmu. Izlasīju un sapratu, ka slavenā frāze "Psihopāts!" patiesībā ir tik nenozīmīga šī stāsta lielajā jēgā. Tālāk neliels ieskats Ezīša gaitās. Šeit varat palasīt par grāmatas izdošanu. Bet nu lasām:



"Vakaros Ezītis gāja ciemos pie Lācēna skaitīt zvaigznes. Viņi apsēdās uz baļķīša un, tēju malkojot, skatījās zvaigžņotajās debesīs. Tās karājās zemu virs jumta, tieši aiz krāsns dūmeņa. Pa labi no dūmeņa bija Lācēna zvaigznes, bet pa kreisi - Ezīša.

Vispirms Ezītis gāja pāri laukam, kur viņu ielenca Naktstauriņu Viendienīšu mākonis. Tad viņš iegāja priežu siliņā."

Tālāk Ezītis gāja pa pļavu. Viņam aiz muguras gāja Ūpis, ko viņš nemaz nepamanīja. Tad viņi nonāca pie akas. "U-u-u-u-ū," iesaucās Ezītis. "U-u-u-u-ū-ū!" vecā Aka ūjināja pretī. Ezītis nolēca zemē, pukšķēdams kā mazs akmentiņš: "U-hu!""

"Tieši viņam priekšā no miglas izpeldēja... balts Zirgs. "Interesanti," domāja Ezītis. "Ja Zirgs apgultos, vai viņš miglā nenoslāptu?""

Tieši tādēļ arī Ezītis iekāpa miglā - lai redzētu, kā izskatās no iekšpuses, un pēkšņi vairs neko nevarēja redzēt. Pēkšņi uzpeldēja dažādi zvēri, tai skaitā Ūpis.

Migla bija tik bieza, ka Ezītim sāka likties, ka viņam pa pēdām dzenas dažādi meža iemītnieki.

Sadzirdējis Lācīša saucienu tālumā, Ezītis metās skriet, bet iekrita upē. " "Es esmu upē." No bailēm un aukstuma Ezītis sastinga, bet, drusciņ nomierinājies, izlēma: "Lai upe mani nes..." "

Kāds iznesa Ezīti no upes, un viņš beidzot nonāca pie Lācīša, kurš jau bija uzsildījis patvāri un runāja. "Lācēns runāja un runāja... Bet Ezītis domāja: "Labi gan, ka mēs atkal esam kopā." "

2 komentāri:

  1. Paldies, ka parādīji grāmatiņu! Uzreiz atmiņas uzjundīja.
    Vai Tev nešķiet drusku padrūma bērniem? Visi zīmējumi tādi pelēkbrūni un pelēkzaļi.

    AtbildētDzēst
  2. Nē, man šķiet, ka bērnam ļoti patīk. Viņa staigā un meklē grāmatu par ūpi un saka ūū :)
    Man ļoti patīk, ka bildes ir reālas. Tieši tādas krāsas jau ir dabā, un, manuprāt, tas māca bērnam labāk aptvert realitāti. Vēl mani sajūsmina augstvērtīgais papīrs - lapas ir biezas un krāsas intensīvas. Pilnīgi kā mazas gleznas.

    AtbildētDzēst