Par māsu Liberatu Mariju un prieku

Starp vieniem un otriem svētkiem vēlos padalīties ar iedvesmojošu rakstu par kāda Rīgas klostera mūķeni - māsu Liberatu Mariju. Raksts publicēts žurnālā "Ir", un konkrētais raksts bez maksas pieejams šeit. Ceru, ka ar šo pārpublicēšanu nepārkāpju autortiesības :)
Man bija patīkami izlasīt stāstu no citas pasaules, pasaules, par kuru zinu ļoti maz, pasaules, kurā valda cits ritms, noteikumi un prioritātes. Tas manī iesmēla gaišu prieku, un to arī novēlu jums, saviem lasītājiem šajā ziemā, nākošajā ziemā un vienmēr uz priekšu - patiesu prieku!

* * *

"Hostijas ir baltas un apaļas dievmaizītes, ko svētajās misēs saņem pie dievgalda kā Kristus miesu. Lai arī nopērkamas veikalā, dažviet Latvijā tās vēl cep. Piemēram, blakus Saeimai, Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu kongregācijas klosterī

Māsa Liberata Marija pozēšanai nav pierunājama, jo viņa esot skaista garīgi, taču to redzot vien Dievs. Foto — Nora Krevņeva, F64

Ieva Alberte 22.dec 13:15

Māsa Liberata Marija hostijas brīvprātīgi cep dažādu konfesiju draudzēm Rīgā. Māsa ir brīnumjauka. Spoži skatās acīs un sasveicinoties saņem manas rokas. Līksmi vedina uz hostiju ceptuvi pagrabā. Cik vērienīga! Perfekti tīrajā telpā ir vairākas cepamās iekārtas, hostiju mitrinātājs, formu spiedējs, prese. Hostiju mīklu no ūdens un miltiem maisa speciāls aparāts, un, kad tā gatava, lej vafeļpannai līdzīgā uzpariktē un aizspiež vāku, kas hostijā izveido baltus, reljefus ornamentus: Jēzu, krustu, ērgli, zivi. Tie ir tik smalki, ka saredzami vien ieskatoties.

Kad lielā «pankūka» izcepta, to liek ierīcē, kas mitrina. Trauslās hostijas nedrīkst būt sausas, jo tad formu spiedē salūzīs. Spiedē lielā hostija pārtop mazākās hostijās un komunikantos - pavisam mazās hostijās. Dievmaizīšu kvalitāte atkarīga no cepšanas prasmes un miltu kvalitātes. Māsa lieto tikai Dobeles dzirnavnieka augstākās kvalitātes kviešu miltus. «Cepu tikai Dieviņam,» māsa atbild uz vaicājumu, vai gatavo arī šmorus pati sev. «Gardumus man nevajag, tikai paēst. Maizes garozas sasmalcinu un baroju baložus. Putniņi man ļoti patīk.»

Ap Ziemassvētkiem ir vairāk darba, tāpēc ceļas jau trijos un cept beidz ap pusdienlaiku. Tad laiks lūgšanām, ēdienreizei un atkal lūgšanām. Nav laika skatīties televizoru, lasīt presi. «Laicīgajā nav nekā garīga. Lūgšanu pasaule ir cita pasaule. Nevar izstāstīt, ko nozīmē būt vienotai ar Dievu. Dvēsele ir pacelta virs zemes.» Tālāk par klostera apkārtni māsa dodas vien tad, ja vajag pie ārsta. Liberata Marija ir no Bauskas puses. Bērnībā gribēja būt Dievmāte. «Patika skatīties gubu mākoņos un domāt, ka tur sēž Dievmāte ar Jēzus bērniņu.» Reliģiozitāte ir mantojums, jo tēvs bija polis. Audzināšana ģimenē bija stingra - jāsēž akurāti kopā saliktām kājām. «Padomā, kā Dievmāte tavā vietā uzvestos, - man bieži teica mamma.»

Iestāties klosterī viņa izlēma, kad viņai bija 20. Gribēja dzīvot pieklājīgi. To uzzinot, mamma raudāja: «Kā es bez tevis iztikšu!» Emīlija atteica, ka klosterī viņa darīs ko svarīgāku par kopā būšanu - lūgsies par ģimeni. «Esmu laimīga. Dievs ir bezgalīgi labs un žēlīgs. Ja lūdz un apņemas negrēkot, viņš piedod. (Māsa norāda uz zelta gredzenu pirkstā.) Esmu saderināta ar Jēzu. Viņš man ir viss.» Bet jūs gan Jēzum neesat vienīgā?! «Viņam pietiek mīlestības visām. Kārdinājumi? Ja esi pie Dieva, tad tādu nav.» Bez vīriešiem varot dzīvot tīri labi, izņemot reizes, kad saplīst cepamā ierīce un jāsauc meistars.

Māsa uz atvadām apskauj un saka: «Lai Dievs sargā un palīdz. Uzvedieties pieklājīgi, jaunavīgi, nepadodieties palaidņiem. Būt tīrai kā lilijai. Un svētīgus Ziemassvētkus!»"