Trešdienas grāmata: Bērnu audzināšana. Kā veicināt bērnu runas apguvi

Hei, ir atkal laiks grāmatu pauzei! Šī tēma no visām līdz šim lasītajām Po Bronsona grāmatā mani ieinteresēja visvairāk. Grāmatā šī nodaļa nosaukta "Why Hannah Talks and Allyssa Doesn't", kas ļoti precīzi atbilst saturam. Šajā nodaļā bija daudz skaidrojumu par to, kā laika gaitā attīstās bērna rīkle un spēja pateikt līdzskaņus, patskaņus utt., kas viss ir interesanti, bet arī apjomīgi, tādēļ savā apskatā to neiekļaušu. Ja vēlaties saņemt šīs nodaļas kopiju, rakstiet man un es aizsūtīšu.

"Zinātnieki ir noteikuši, ka piedzimstot zīdaiņi spēj uztvert jebkuras valodas fonēmas - unikālas skaņu kombinācijas, kas kopā veido vārdu. Kad zīdaiņi ir sešus līdz deviņus mēnešus veci, viņi pakāpeniski zaudē šo erudīto jūtīgumu. Viņu smadzenes kļūst specializētas, trenētas atpazīt tās valodas (vai valodu) fonēmas, ko tie dzird visbiežāk. Bieži lietotas nervu "takas" tiek iemītas dziļāk, savukārt reti izmantotās "aizaug".
Kādēļ zīdaiņiem ir nepieciešams dzīvs runājošs cilvēks, lai iemācītos valodu? Tādēļ, ka ir ļoti svarīgi redzēt runājoša cilvēka seju. Bērni iemācās daļēji atšifrēt runāto lasot no lūpām: viņi vēro, kā cilvēki kustina savas lūpas un muti, lai radītu skaņas. Viena no pirmajām lietām, kas mazuļiem jāiemācās, pirms viņi vispār spēj saprast jebkura vārda nozīmi, ir - kad viens vārds beidzas un otrs sākas. Septiņu ar pusi mēnešu vecumā mazuļi spēj dalīt segmentos tekstu, ko viņi redz runājam. Taču, ja zīdainis dzird runātu tekstu, skatoties uz abstraktu priekšmetu, nevis seju, viņi nespēj segmentēt skaņas un viņam viss izklausās kā nebeidzama buldurēšana.

Ir konstatēts, ka [ASV] pārtikušās ģimenēs zīdaiņi dzird vidēji 600 vārdus stundā, savukārt strādnieku šķiras ģimenēs zīdaiņi dzird vidēji 900 vārdus stundās, un ģimenēs, kur vecākiem ir profesionāla izglītība, - 1500 vārdus stundā (mana piezīme: lai ko arī šīs šķiras nozīmē.. :)). Zīdaiņiem kļūstot par mazuļiem (toddler) šīs atšķirības tikai pieauga, ne tikai tādēļ, ka vecāki vairāk sarunājās ar viņiem, bet arī tādēļ, ka runāto teikumu struktūra kļuva sarežģītāka un tie ietvēra vairāk vārdu. Šai valodas bagātībai bija cieša mijiedarbība ar bērnu vārdu krājumu. Savā trešajā dzimšanas dienā  profesionāļu ģimenē bērni runāja ~1100 vārdus, kamēr pārtikušajās ģimenēs tikai vidēji 525 vārdus.

Vecāku centrālais uzdevums nevis pārpludināt bērna ausis ar milzīgu valodas apjomu, bet gan pamanīt to, ko saka (guldzina) pats bērns un attiecīgi atbildēt gan ar ar muti, gan acīm, gan pirkstiem. Ja jūs uzskatāt, ka mazulis nepiedalās sarunā, jūs esat palaidis garām ko patiešām svarīgu.

Valodas lietošanas rezultātu nenosaka tas, cik bieži māte uzsāk sarunu, bet gan tas, vai mamma reaģē uz bērna uzsāktu sarunu. Šis "sauc-atsaucas" modelis liek mazuļa smadzenēm saprast, ka skaņas, kas nāk no viņa mutes, piesaista viņa vecāku uzmanību un ka skaņu veidošana ir svarīga, nevis bezjēdzīga. Otrkārt, bērnam ir jāasociē priekšmets ar vārdu, tā ka vārdam ir jātiek sadzirdētam, kamēr mazulis uz to skatās vai to aiztiek.

Tas, kā vecāki atbild uz bērna skaņu radīšanas mēģinājumiem - momentā, uzreiz - šķiet, ir visspēcīgākais mehānisms, kas veicina bērna pāriešanu no vāvuļošanas uz tekošu runu. (Pētījumos ir secināts, ka vecāku atsaukšanos bērnam apslāpē dzīvošana mājās/dzīvokļos, kuros mitinās pārāk daudz cilvēku/ģimenes locekļu, jo pūlis rada cilvēkos psiholoģisku vēlmi attālināties, padarot viņus mazāk atsaucīgus.) Taču vienlaikus ir arī ļoti svarīgi ļaut mazulim atpūtināt smadzenes, spēlējoties un runājoties pašam ar sevi.

Viens no veidiem, kā vecāki var palīdzēt bērniem apgūt runāšanu, ir priekšmetu "marķēšana", sakot "Tie ir tavi rati", "Vai redzi puķi?", "Paskaties uz mēnesi". Bērni labāk mācās, ja vecāki pagaida, kamēr bērna acu skatiens fiksē konkrēto objektu. Šī metode ir īpaši efektīva, kad zīdainis gan skatās, gan vokalizē vai norāda uz priekšmetu. Ideālajā gadījumā vecāks neuzmācās un nevada bērna interesi, bet gan seko bērnam. Ja vecāks pareizajā brīdī nosauc priekšmetu vārdā ("nomarķē"), bērna smadzenes asociē skaņu ar priekšmetu.
Tomēr vecāki šo metodi sagandē divos veidos. Pirmkārt, viņi uzmācas tā vietā, lai nogaidītu līdz bērns izrāda kādu interesi un ziņkārību. Otrkārt, viņi ignorē to, uz ko bērns skatās, un tā vietā vienkārši min, par ko gan mazulis viņuprāt runā. (Piemēram, bērns tur karoti un saka "pu, pu", un dedzīgais vecāks domā "viņš tikko teica pudele, viņš grib savu pudeli" un tad skaļi saka "pudeli? tu gribi savu pudeli? es tev tūlīt to sameklēšu". Tādā veidā vecāks ir devis bērnam nepareizu signālu, ka karoti sauc "pudele".) Vecāki bieži min nepareizi. Vēl vairāk, deviņu mēnešu vecumā mazulis vispār nav domājis nevienu no šīm nozīmēm, viņš vienkārši ir izdevis jaunu skaņu. Izliekoties, ka zīdainis saka vārdus, ko viņš vēl nevar teikt, var radīt reālas problēmas.

Vēl kāda interesanta lieta: Pretēji, kā tas ir Eiropas valodās, korejiešu valodā teikumi bieži beidzas ar darbības vārdu, nevis lietvārdu. Divdesmit mēnešus vecs korejiešu mazulis ar 50 vārdu krājumu zina vairāk darbības vārdu, nekā lietvārdu. Tas tādēļ, ka pirmie vārdi, ko bērni iemācās, ir tie, ko izrunā pēdējos, jo tos bērni sadzird visskaidrāk.

Līdz astoņpadsmit mēnešu vecumam bērni nespēj izšķirt lietvārdus, kas atrodas teikuma vidū. Piemēram, mazulis var zināt visus vārdus teikumā "princese palika rotaļlietu zem krēsla", taču, dzirdot šo teikumu, viņš nespēs saprast, kas notika ar rotaļlietu, jo tā tika pieminēta teikuma vidū. Tādēļ ir svarīgi pielietot vārdu "rāmjus", t.i., kad bērns dzird "paskaties uz ____!", viņš ātri iemācās, ka ____ ir jauna lieta, uz ko jāvērš uzmanība. Tāpat ir būtiski izmantot dažādas teikumu struktūras, piemēram "Reičel, atnes grāmatu tētim. Atnes viņam grāmatu. Iedod to tētim. Paldies, Reičel, tu iedevi tētim grāmatu." Tādējādi Reičela iemācās, ka "grāmata" ir arī "tā" un ka "tētim" ir arī "viņam". Tāpat efektīva ir arī "kustīgā" apmācības metode, kad, turot rokā, piemēram, ābolu, vecāks to viegli kustina pa labi un kreisi, vai uzmet gaisā un paralēli visu laiku atkārto "ābols". Šī metode gan strādā tikai līdz apmēram astoņpadsmit mēnešu vecumam.

Kāds zinātnieks rezumē, ka, kad vecāki redz savu bērnu attīstību, viņi saredz tikai rezultātu, bet ne tos mehānismus, kas ir pamatā rezultātiem. Mēs pamanām tikai būtiskas izmaiņas, tādēļ vecāki mēdz teikt, ka tas ir iedzimts. Taču patiesībā cilvēki vienkārši neapzinās, ko viņi dod un ko varētu dot bērniem. Tāpat ir svarīgi apzināties, ka agrīna valodas attīstīšana ir labs handikaps, taču tā nekādā gadījumā nav garantija. Ne jau tikai zīdaiņa laiks ir kritiskais periods valodas attīstībā un apguvē. Jaunas prasmes rodas katrā [attīstības] periodā un vārdu krājuma attīstībai ir pakāpeniski jāattīstās."

Un kā šķiet jums? Kāda ir jūsu pieredze ar bērna runas apguvi un uzsākšanu?

Ui, izrādās šodien nav trešdiena :)))