Trešdienas grāmata. Bērnu audzināšana - agresija pret citiem

Šķiet, ir pienācis laiks trešdienas grāmatas apskatam ;) Un lai arī ir jau sestdiena, tomēr es lasīju šo grāmatu trešdien un nemaz nekrāpjos, saukdama to par trešdienas grāmatu vēl sestdienā :) Turpinām kopā iepazīties ar Po Bronsona "Nurture Schock", par ko jau runājām šeit un šeit. Šoreiz interesanta tēma par bērnu savstarpēju interakciju, socializēšanos. Aiziet!

"Divi atzīti doktori pēc divus gadus novēroja 2.5 - 5 gadus vecus bērnus saistībā ar viņu televīzijas (un dvd) skatīšanās ierašām. Šie doktori sagaidīja, ka bērni, kas skatās vardarbīgus raidījumus (piem., zvaigžņu kari) būs fiziski agresīvāki spēlēs bērnudārzā, savukārt bērni, kas skatās izglītojošu televīziju, ne tikai būtu mazāk agresīvi, bet arī prosociāli - gatavi dalīties, izpalīdzīgi utt. Novērotāji bija apmācīti izšķirt trīs veidu agresiju - fizisku (mantiņu atņemšana citiem bērniem, grūšana, stumšana un sišana), attiecību agresiju (pirmsskolas vecuma bērnu gadījumā tas ir, piemēram, tādu lietu teikšana kā: "Tu nevari spēlēties ar mums!", vai bērnu, kas vēlas kopā spēlēties, ignorēšana, novēršanās - jebkas, kas tieši skar attiecības) un mutisku agresiju (saukšana rupjos vārdos vai teikt"Aizveries!", "Tu esi stulbs" utt.).

Bildes avots šeit

Tomēr novērojuma rezultāti bija pārsteidzoši - jo vairāk bērni skatījās izglītojošus medijus, jo vairāk izpaudās viņu agresija attiecībās. Šādi bērni uzvedās ievērojami uzkundzējošāk, kontrolējoši un manipulējoši. Lai saprastu, kādēļ tas tā, pētnieki noskatījās vairākus raidījumus tādos bērnu kanālos kā Nickelodeon, Disney Channel un konstatēja, ka vairākos raidījumos bieži tiek modelēta agresija attiecībās. Daudzos izglītojošos raidījumos vairāk kā pusstunda tiek veltīta konflikta radīšanai starp varoņiem un tikai dažas minūtes šī konflikta atrisināšanai. Pirmsskolniekiem ir grūtības sasaistīt informāciju filmiņas beigās ar to, kas notika agrāk, viņi neuztver morāli tā, kā pieaugušie, pirmsskolnieki vienkārši iemācās šādu uzvedību.
Jāatzīmē, ka vardarbīgu mediju uztveršana palielina skolā izpaustās fiziskās agresijas rādītāju, taču tikpat lielā mērā fizisku agresiju izraisa arī izglītojošie raidījumi. Pētnieki noskatījās 470 pusstundu garas televīzijas programmas, ko bieži skatās bērni, un atzīmēja katru reizi, kad kāds no varoņiem apvainoja citu, nosauca viņu sliktā vārdā vai "nolika" kādu. Šī analīze uzrādīja, ka 96% no visām bērnu programmās ir mutiski apvainojumi un "nolikšana", kas vidēji ir 7.7 reizes izteikti apvainojumi vienas 30 minūšu garas pārraides laikā. Ja šie apvainojumi būtu izteikti reālajā dzīvē, to nežēlība liktu aizrauties elpai (piemēram, frāze no Sūkļa Boba "kā tu vari naktīs gulēt, zinot, ka tu esi pilnīgs neveiksminieks?").

Bildes avots šeit

Varētu domāt, ka šādi apvainojumi tiek iekļauti raidījumos ar mērķi parādīt skatītājam, cik ļoti tie sāpina, taču nē - no 2628 reģistrētiem apvainojumiem tikai 50 gadījumos to izteicējs tika sodīts vai izlabots. Pārējos 84% gadījumos citi varoņi tikai smējās vai nereaģēja vispār uz to.

Vēl kāds aspekts. Tradicionāli agresīva uzvedība tiek saistīta ar sliktu vidi mājās, ar ko tiek saprasts - konflikti mājās, fiziski sodi, vardarbīgas televīzijas programmas. Lai arī to nevar atzīt par nepareizu, tomēr daudzi no šiem uzskatiem ir izrādījušies maldinoši. Katrs bērns redz savus vecākus strīdāmies par ikdienišķiem niekiem, kā - kurš aizmirsa paņemt veļu no ķīmiskās tīrītavas, apmaksāt rēķinus vai kura kārta ir iznest miskasti. Dzīvesbiedri izsaka viens otram savas dusmas divas līdz trīs reizes biežāk, nekā izrāda viens otram savu pieķeršanos. Un, lai arī vecāki varbūt mēģina pasargāt savus bērnus no strīdēšanās, patiesībā bērni ir tam liecinieki vismaz 45% gadījumu.
Bērnu labsajūtu ļoti ietekmē vecāku savstarpējās attiecības, daudz vairāk nekā attiecības ar vienaudžiem. Tieši tādēļ ir svarīgi ļaut bērniem būt lieciniekiem ne tikai pašam strīdam, bet arī tā atrisinājuma. Ja bērns redz strīdu pārtraucamies pusvārdā. tas viņu ietekmē negatīvi. Taču, ja bērns redz kā konflikts tiek nogludināts, tas viņu atkal nomierina. Tas nozīmē, ka vecāki, kas iepauzē savu strīdu un dodas to atrisināt uz citu istabu, lai aiztaupītu bērnam klātbūtni konfliktā, nodara viņam vairāk ļauna nekā laba; jo īpaši, ja pēc tam vecāki nepaskaidro: "klau, mēs visu atrisinājām!".

Bildes avots šeit

Ja mēs varam pieņemt, ka bērni piedzīvo daļu vecāku savstarpējo konfliktu un ka tas var būt produktīvi, vai to pašu var teikt par nesaskaņām ar vienaudžiem? Vai ir kāds vienaudžu konfliktu līmenis, līdz kuram bērnam būtu jāmācās to atrisināt pašam bez vecāku iejaukšanās?
Aizsargāt bērnu ir dabisks vecāku instinkts. Taču beigu galā mēs viņiem neiemācām tikt galā ar dzīves pacēlumiem un kritumiem. Tas ir veselīgs instinkts un pirms 50 gadiem vecākiem bija tāds pats instinkts, tikai viņiem nebija ne laika, ne enerģijas iejaukties. Šodien dažādu iemeslu dēļ šie ierobežojumi mūs neapstādina un mēs kļūstam traki. Vecāki lauza galvas par to, vai ir pienācīgi lekt smilšukastē, lai aizsargātu savu bērnu no cita bērna, kas ņem nost mantiņas. Citi vecāki nesaprot, kā rīkoties ar savu sociāli agresīvo bērnu. Nevienam nav skaidras atbildes.
ASV lielākajā daļā skolu tagad valda oficiāls uzskats, ka tiranizēšana un saķeršanās ar vienaudžiem nav sava veida rakstura veidošana un vienkārši bērnības sastāvdaļa, nē, tā ir nepareiza un to nedrīkst pieļaut. Daļā skolu ir izsludināts nulles tolerances līmenis attiecībā uz citu bērnu tiranizēšanu, nosakot, ka tas netiek pieļauts ne mazākajā mērā. Taču rodas kāda liela problēma, pastumjot visas bērnu agresijas zem tiranizēšanas nosaukumu. Proti, lielākā daļa ļaunuma, nežēlības un kaitināšanas, ar ko skolā saskaras bērni, nāk nevis no "sliktajiem", "kauslīgajiem" bērniem, bet gan to īsteno populārie, apbrīnotie un iecienītie bērni.
Agresija visbiežāk tiek pielietota kā veids, kādā nodrošināt dominanci, iegūt kontroli vai nosargāt savu statusu.

Bildes avots šeit

Agresija nav vienkārši sociālo prasmju trūkums. Tieši pretēji, daudzām agresijas izpausmēm ir nepieciešamas izkoptas sociālās prasmes, pat fiziskā agresija bieži ir sociāli izmanīga bērna pazīme. Nav tā, ka agresīvi bērni ir nejūtīgi. Pretēji - bērni, kas ir agresīvi attiecībās ar citiem, ir īpaši jūtīgi. Viņi uzbrūk rafinētā un stratēģiski pareizā veidā. Šādiem bērniem ir jābūt sociāli gudriem, veidojot savu sociālo tūklu tā, lai viņš zinātu pareizās pogas ko spiest, lai savu oponentu padarītu traku. Agresija parādās, kad jaunizceptie pusaudži atklāj paši sevi. Viņi apgūst "krutumu" - kā patikt cilvēkiem.
Kad vecāki saka savam pusaugu bērnam, ka ir nepareizi izplatīt baumas vai sist, viņi burtiski mēģina atņemt bērnam iespēju apgūt sociālās dominances iespēju. Kā vecāks jūs varat teikt Nedari tā!, taču bērns redz pretējo efektu un tam ir ļoti liels spēks. Kamēr vien bērnam būs tieksme būt priekšplānā, tikmēr vecāku pūliņi netiks sadzirdēti.
Vēl atliek jautājums, kādēļ vienaudži nenovēršas no agresīvajiem biedriem? Kādēļ tik daudz agresīvu bērnu ir tik populāri? Viens no iemesliem ir tas, ka agresīva uzvedība tāpat kā cita noteikumu laušana tiek uzskatīta par pieaugušo izaicināšanu, kas agresīvos bērnus padara par neatkarīgiem un vecākiem savu vienaudžu acīs. Bērns, kas vienmēr piepilda savu vecāku cerības un ievēro viņu noteikumus, var tikt uzskatīts par gļēvuli.
Savukārt otrs iemesls, kādēļ agresīvi bērni saglabā savas sociālās pozīcijas, ir tas, ka ne jau visi agresīvie bērni ir velnēni (tāpat kā ne jau visi neagresīvie bērni ir enģelīši)."

Tāds ir P.Bronsona viedoklis. Un ko jūs par to sakāt?