trešdiena, 2010. gada 15. septembris

Pārdomas par bērnu audzināšanu: par slavēšanu

Brīvdienās es iegādājos grāmatu, par kuru biju lasījusi kādā blogā - Po Bronson "Nurture Schock", kas runā par dažādiem bērnu audzināšanas aspektiem no netradicionāla skatu punkta. Visi secinājumi ir izdarīti, balstoties uz zinātniskiem pētījumiem un atzinumiem darbā ar bērniem un jauniešiem. Ar daļu no jauniegūtās informācijas vēlos padalīties ar jums, jo man šķiet, ka ir vērts par to domāt un runāt. Pirmā grāmatas nodaļa ir par bērnu slavēšanu. Tātad.

Autors raksta (tālāk seko mans brīvs tulkojums pašas izvēlētiem citātiem): "Pēdējo dekāžu laikā ir novērots, ka liela daļa apdāvināto studentu savas spējas vērtē ievērojami zemu. Šie studenti, kuriem trūkst savas patiesās kompetences apzināšanās, pieņem zemākus standartus savai dzīvei un sagaida no sevis mazāk, nekā patiesībā varētu. Viņi zemu vērtē pūlēšanās nozīmi un pārāk augstu vērtē nepieciešamību saņemt palīdzību no vecākiem. Kad vecāki slavē sava bērna gudrību, viņi uzskata, ka tādējādi sniedz šīs problēmas risinājumu. Saskaņā ar ASV veiktu aptauju, vismaz 85% Amerikas vecāku uzskata, ka ir svarīgi teikt bērniem, ka viņi ir gudri - "you're so smart, Kiddo".

Taču zinātnieki ir atzinuši, ka uzslavām, lai tās būtu efektīvas, ir jābūt konkrētām un godīgām. Tām jābūt balstītām uz īstām lietām - bērna prasmēm vai talantiem un jākoncentrējas uz procesu, nevis rezultātu. Pārmērīga un pārspīlēta slavēšana sabojā bērna motivāciju, viņi sāk darīt lietas tikai, lai dzirdētu uzslavas, zaudējot patiesu aizrautību. Vecāki domā, ka viņi bērnu atbalsta, taču bērns jūt vecāku lielās cerības un tādēļ jūt tik lielu spiedienu, ka nevar koncentrēties uz apgūstamo vielu, bet domā tikai par atzīmi, ko saņems.

Problēma kļūst komplicētāka, kad vecāki ignorē bērna neizdošanos un apgalvo, ka nākošreiz viņam izdosies labāk. Šādā situācijā bērns var sākt uzskatīt, ka neizdošanās ir kaut kas briesmīgs un ka ģimene neatzīst nekādu neizdošanos. Bērns, kuram netiek dota iespēja apspriest pieļautās kļūdas, nevar mācīties no tām.

Slavēšana ir kļuvusi par moderno vecāku uztraukumu un rūpju dziedinātāju. Tajās dažās stundās, ko pavadām kopā ar bērniem pēc darba, mēs vēlamies, lai viņi dzird tās lietas, ko mēs viņiem nevaram teikt dienas laikā - mēs esam tev blakus, mēs tevi atbalstām, mēs tev ticam. Līdzīgi mēs pakļaujam savus bērnus stipram spiedienam, izmeklējot viņiem labākās skolas, un tad mēs to visu mēģinām mīkstināt, izmantojot konstantu slavēšanu. Mēs sagaidām no viņiem tik daudz, taču slēpjam savas cerības aiz pastāvīgas uzmundrinošas slavināšanas.

Nesakot savam bērnam, ka viņš ir gudrs, mēs atstājam viņa ziņā izdarīt secinājumus par viņa gudrību. Uzbāzties ar slavēšanu ir līdzīgi kā pārāk ātri pateikt priekšā atbildi uz mājas darbu - tas nozog bērnam iespēju pašam izdarīt secinājumu.

Smadzenes ir kā muskulis - jo vairāk to nodarbina, jo labāk tās strādā." Ļaujot bērnam pašam izdarīt savus secinājumus, ļaujot viņam just prieku un lepnumu par darīšanu, otrajā plānā atstājot gala rezultātu, bērns iegūs daudz vairāk.


Interesanti, vai ne? Un kādas ir jūsu domas?

7 komentāri:

  1. Ļoti interesants pārskats.
    Psiholoģijas un pedagoģijas grāmatas ir vienisprātis - jāslavē:
    1) par konkrētu darbu, rīcību, nevis par personības īpašībām ("tu esi gudrs" vai "tu esi skaists", vai "tu esi ļoti labsirdīgs" nav slavēšana, bet lielīšana),
    2) jāslavē adekvāti paveiktā nozīmīgumam (trīs gadu vecumā nav jēgas slavēt bērnu, ka viņš jau pusotru gadu prot iet uz podiņa),
    3) uzslavu nevajag beigt ar "bet", tad tā nav uzslava, bet pārmetums ("ir jau ļoti skaisti, bet, ja tu nekrāsotu ārpus līnijām, būtu vēl skaistāk"). Ja slavē, tad slavē, ja koriģē, tad koriģē.
    4) jāuzslavē īstajā brīdī, pēc iespējas drīzāk, nevis tad, kad ar bērna uzvedību sāk rasties problēmas (tāpat kā suni nav jēgas sodīt otrā dienā pēc čības sagraušanas, ko viņš vairs neatceras).

    Par to labāko skolu, pulciņu utt. izmeklēšanu labi raksta Jans Ūve Roge, kurš, tāpat kā Po Bronsons, ir žurnālists, nevis psihologs. Roge raksta par mūsdienu māmiņām, kuras lien no ādas ārā, lai tikai būtu ideālas un lai ideāli audzinātu bērnus. Viņas bērnus pārsātina ar visu "to labāko", nemitīgi viņus nodarbinot un meklējot arvien jaunas aktivitātes un arvien dārgākas un labākas skolas, bet bērns tai visā tiek pārmākts, zaudē pats savu gribasspēku, visur tiek stumdīts un grūstīts, galu galā sākas dažādas neiropsiholoģiskas problēmas - tiki, čurāšana gultā, valodas raustīšana, miega vai ēšanas traucējumi utt. Māte it kā grib, "kā labāk bērnam", bet patiesībā tik ļoti saista bērna panākumus ar to, kā apkārtējie viņu pašu vērtēs kā māti, ka nespēj pieļaut domu, ka viņas bērns būs viduvējs, nedod Dievs, "parasts bērns".
    Piedod, Plūmīt, es te tā izplūdu, jo tā ir mana mīļākā tēma, es pati esmu tāda neirotiskā māte, kas pat aizskrēja studēt psiholoģiju, lai ideāli izaudzinātu bērnus! (viss kurss ir pilns ar tādām neirotiskajām mātēm, ja kas :D )
    Man ar saviem bērniem visu laiku gribas viņus lielīt. Es viņiem vienā laidā saku, ka viņi ir visgudrākie, vislabākie, vismīļākie un skaistākie. Zinu, kā pati visu mūžu esmu mocījusies ar zemu pašvērtējumu, uzaugusi tai laikā, kad vecāki uzskatīja, ka slavēšana sabojā bērnu.

    Kā Tev pašai liekas? Kā Tu dari ar savu bērnu?

    AtbildētDzēst
  2. Tas tiešām nedaudz apgāž teoriju, kas pašreiz tiek cildināta LR-par visu nepārtraukti palielīt u.tt. Vispār tas viss jāpārdomā un jāgaida nākošais rezumē šāda veida jautājumos, ļoti noderīgi!

    AtbildētDzēst
  3. Kopš izlasīju šo grāmatas nodaļu, es vairāk piedomāju pie tā, kad un par ko slavēt savu bērnu. Un tā darot es secināju, ka autoram ir taisnība - jo vairāk cenšos iegrožot savu "cik tu esi gudra!", jo vairāk saprotu, ka esmu savā ziņā atkarīga no šīm uzslavām un ir grūti atturēties no to biežas izteikšanas. Līdz šim man ir šķitis, ka es tieši iepriecinu un motivēju bērnu, slavējot viņu par labi padarītu darbiņu. Tagad es piedomāju un cenšos uzslavas lietot tikai tad, kad tās patiešām ir atbilstošas, un izcelt tieši darīšanas procesa svarīgumu. Taču tas nav viegli.

    Gribētos dzirdēt arī citu domas un pieredzi! :)

    AtbildētDzēst
  4. Eh, Plūmīt, kaut kad nākamvasar grasos rīkot savu blogdraugu salidojumu - tad verētu Zaubes mežiņā lapenītē naktstumsā pie ugunskura padalīties pieredzē kas un kā.
    Man jau liekas, ka amerikāņu grāmatas domātas amerikāņiem (un neaizmirsti, ka tā ir nācija, kurai uz krūzītes jābūt norādītam, ka tā nav ēdama/ nācija, kurā suns var iesūdzēt saimnieku tiesā un uzvarēt!!!) un Latvijā dzīvojošajiem vecākiem vēl ir tiiiiiiiik daudz kam jāiziet cauri, lai atteiktos no vēl joprojām pastāvošajiem PSRS laiku bērnu audzināsanas modeļiem... Man šķiet, ka mūsu bērniem vēl vismaz pusgadsimtu uzslavu nebūs par daudz! Jo, ja Amerikā slavē visi un visus, tad šeit viens tevi paslavēs, bet pieci izteiks kritiku - tad ir svarīgi, lai cilvēks, kam tu uzticies (mamma, tētis) pasaka, ka ar tevi viss tomēr ir kārtībā un ka tam otram nereti tikai drusku skauž (tas nu reiz tiešām ir mūsu - latviešu temperaments - pa lielam esam skaudīga, patoloģiski kritiska un pesimistiska tauta).
    Protams neaizejot galējībās, nestāstot, ka sašvīkātā siena viesistabā ir mākslas darbs utt., bet lai nejūsmotu par bērna pirmajiem zīmējumiem, sevišķi, ja tie jau sāk iegūt reālas aprises - tur man liekas jābūt ļoti cietai sirdij... ;)
    Un tad jau atkal jāskatās - nejūsmot par vienādiem zīmējumiem 3 gadus no vietas - tā teikt, raudzīt, lai notiek attīstība...

    Manuprāt, un es tā arī laikam daru, dabīgi ir izteikt komplimentu, ja tas nāk pats no sevis, nevis par katru cenu lielīt... Ja man patīk kaut kas, ko dara mani bērni, tad pasaku, bet ja darbiņš lekas so so, tad nesaku neko - tas arī varbūt ir pielīdzināti kā būs reālajā dzīvē.

    Pavisam mazam bērnam, man šķiet uzslavas ir nepieciešamas nevis kā reāla samaksa par darbu, bet kopējam pašapziņas veidošanās fonam. Ja pirmajos 7 gados, kad attīstās raksturs un vērtību bāze bērns tiek piepacelts, iespējams ar to pietiks, lai pēctam vecāki jau varētu kļūt drusku vērtējošāki, prasīgāki.

    Tās ir manas domas šajā sakarā...;)

    AtbildētDzēst
  5. Diāna, atvaino, ka tikai tagad atbildu uz Tavu komentāru, mans blogger konts bija to padarījis neredzamu. Paldies par Tavu viedokli! Paldies arī Lainei un Normundam, vienmēr ir interesanti lasīt citu vecāku pieredzi.

    Interesanti, ka Diāna pieminēja "pārņemtās mātes" - par līdzīgu tēmu "overparenting" man ir puspabeigts ieraksts blogā, kuru ceru tuvākajā laikā publicēt.

    Es savu bērnu arī gribu visu laiku slavēt, samīļot, noglāstīt galvu un nepārtraukti teikt viņai labas lietas. Domāju, ka galvenais ir darīt to visu patiesi un tad arī nav jāuztraucas par to, ka bērns izaugs izlutināts vai kā citādi "cietis" no pārlieku lielas slavēšanas. Piekrītu Lainei, ka ASV dažādus komplimentus cilvēkiem saka daudz biežāk, pat ja tie nav pamatoti, tajā pašā laikā es piekrītu autoram, ka nepārtraukti uzmundrinājumi un uzslavas, kas nav adekvātas, nodara vairāk ļauna nekā laba.

    Domāju, ka mēs katra, kas ar prieku un pateicību pilda savu mammas "lomu", arī vislabāk zina, kā audzināt savus bērnus. Sauciet to par mātes intuīciju vai citādi, tomēr es uzskatu, ka tieši tas vada un palīdz atrast pareizās atbildes lietās un situācijās, kurās mums nav nekāda iepriekšēja pieredze.

    AtbildētDzēst
  6. sakarā ar to , ka esmu pagaidu mājsaimniece, parasti emsu klusā blogu lasītāja, taču tagad gribas arī man iesaistīties diskusijā! Protams mani vēl neskar jautājums par pārmērīgu bērnu slavēšanu, jo atvase vēl tik ļoti nesaprot uzslavu! Saprot tikai skārienus un glāstus! Taču , ko es gribēju šajā sakarā rakstīt: īstenībā mums kā vecākiem un sabiedrībai būtu ļoti labi saglabāt mazajā cilvēkā to neatlaidību ,ko māte Daba ir ielikusi mūsos katrā! Nu es vairs nemūžam nevarētu tūkstošiem reižu atkārtot vienu un to pašu lietu, kas man neizdodas! Bet mazi bērni to dara! Nevar pacelt kāju? Ceļ , ceļ un paceļ! Nevar nostāvēt? krīt un ceļas , krīt un ceļas, krīt un ceļas! un kāds lepnums un prieks ir pašam darītājam, ja izdodas tā kā viņš gribēja! Nu tur nevar nepaslavēt, ja ir sasniegums!
    Par neirotiskajām mātēm runājot ... nu jā ! Parasti jau gribas , lai mūsu bērniem ietu labāk nekā mums, un itkā , lai viņi neatkārtotu mūsu kļūdas! Bet padomājiet paši cik daudz ir vainīgas vai nevainīgas mūsu mammas, par to , kas mēs esam ? Es teiktu tā, mana mamma nav vainīga pie tā , ka man nav Nobela prēmijas :) tā ir tikai mana nolaidība :) Mana mamma ir vainīga pie tā, ka es nelietoju narkotikas un nesēžu cietumā! Paldies viņai par to! Betvai es arceros , ka mani būtu kāds pārmērīgi audzinājis vai slavējis? Es teiktu Nē! Tad nu balstoties tikai un vienīgi uz savas pieredzes es gribētu , lai es ar būtu tik pat nemanāma audzinātāja :)

    AtbildētDzēst
  7. Paldies. Jā, nez kurā brīdī mazā cilvēka neatlaidība pāraug lielā cilvēka slinkumā? :)
    Es Tev piekrītu - es vēlos, lai mans bērns izaug par labu, patstāvīgu, pārliecinātu cilvēku un lai visas šīs īpašības viņā būtu ieaudzinātas nemanāmi, neuzspiežot, tikai vadot viņu pareizajā virzienā. Un es vēlos, lai man pašai nekad nesajūk šie virzieni :)

    AtbildētDzēst