choux

Es netaisnošos, kādēļ Trešdienas grāmatas ieraksta vietā būs stāsts par noslēpumaino choux. Es vienkārši pastāstīšu par to, kā pēc saspringtas darba dienas birojā un franču valodas kursu apmeklējuma es ierodos mājās un noguruma vietā jūtu sevī augam musinātāju Uzcepkauko. Ik pa lāgam man uznāk pusnakts konditorejas mānija, kad ļoti gribas kaut ko uzcept, bet nezinu, ko. Pirms pāris dienām sapratu, ka sirds ilgojas pēc kā smalka. Pēdējā laikā esmu cepusi tik daudz kēksus, mafinus, ābolmaizes, ka nu gribas radīt ko patiešām sarežģītu, laikietiplīgu un iespaidīgu. Labi, ka mājās nebija krēmsiera, citādi es šobrīd vēl darbotos virtuvē, gatavojot siera kūku :) Tās vietā, velti izšķirstījusies smalkās kūku grāmatas, es paliku pie pārbaudītas vērtības, kas mani ir iedvesmojusi jau daudzas reizes:

Un izvēlējos šī vienkāršā, bet elegantā cepuma (par cepumu es saucu ne tikai cepumu=cookie, bet arī jebko citu, kas tiek cepts no mīklas) recepti:

Sekoju pamācībām (ārprāts, cik tas bija viegli!) un lūk, pēc 7 minūtēm man jau bija gatava plaucētā mīkla:

Tālāk viss pēc instrukcijām - veido bumbiņas, liek sakarsētā krāsnī un cep, kamēr uzpūtušās un brūnas:

Ja mājās nav putukrējums, ar ko pildīt choix, tad var izlīdzēties ar jebko, kas garšo. Manā gadījumā nepārspēti favorīti bija divi - no Londonas atvestais Lemon Curd un tepat kāruma brīdī pirktais vārītais krēms:

Viens, divi, trīs - manas pirmās vēja kūkas gatavas, un Plūmīte laimīga!