ceturtdiena, 2013. gada 19. decembris

Prieks

Pa vidu nu jau nesaskaitāmām darba stundām man ir izdevies ar sevi sarunāt uzšūt nepieciešamākās lietas bērniem. Vēl tikko svaigs no gludekļa apskāvieniem pasaules [meitas] atzinību ir gatavs iekarot zilzīlītes tērps rītdienas bērnudārza izrādei. Par tērpu tagad nē, bet ļoti sagribējās izkliegt savu milzu gandarījumu par pašas gatavoto, rūpīgi rēķināto un pareizi piešūto slīpā diega lentu. Parasti apkakļu apstrāde man sagādā raizes, bet šoreiz viss izdevās tuvu perfekti. Nu ar prieku sirdī jāiet gulēt, citādi tas miega bads kļūst arvien grūtāk apklusināms.



6 komentāri:

  1. Ir jau arī par ko priecāties:) Ļoti glīši un gaumīgi! Un es priecājos, ka neesi pavisam pazudusi jurisprudences koridoros, un reizi pa reizei šeit parādies:)

    AtbildētDzēst
  2. Ak.. Māt! Tu esi uzdevuma augstumos ar tādu šuvumu. Viegls prāts un čakla roka.. :)
    Man ļoti patīk pat bez aktiera:) Meita būs lepna kā pāvs :) nevis zilzīlīte:)

    AtbildētDzēst
  3. Prieks redzēt... ka neesi pazudusi...

    AtbildētDzēst
  4. Mmmm, cik priecīgi redzēt jūsu sveicienus! Paldies!

    Ziniet, kā sanāca ar to milzu lepnumu? Šorīt 7:55, ģērbjoties uz bd, es konstatēju, ka tas skaistums nelien pāri bērna galvai. Aleluja. Sēdos savā kostīmā pie šujmašīnas un metos šūt iekšā rāvējslēdzēju... No tā es secinu, ka lepnums laikam nav labi. Bet man šķita, ka prieks pašam par sevi skaitās vērtība.. :)

    AtbildētDzēst
  5. Pilnīgi noteikti ir vērtība... un lepnums var tikai pieaugt... no rīta vēl pagūt iešūt rāvējslēdzi, tas ir kosmoss.

    AtbildētDzēst