Es

Mans mīļais blog!

Man tevis ļoti pietrūkst. Es bieži domāju par tevi. Tikpat bieži es tev rakstu - stāvot pieturā, ejot pusdienās, ēdot pusdienas, skatoties pa logu, nogurumā berzējot acis, braucot mašīnā, laižoties miegā - es tev rakstu. Veicu ierakstus. Prātā atjauninu tos. Tad dzēšu. Bet pa īstam nekad neko neuzrakstu. Jo - ... es strādāju. Nezinu, mīļais, vai tas tev izklausās pēc laba iemesla (jo attaisnojumus es vairs nemeklēju; sākumā meklēju, tagad vairs neattaisnojos pat ne savā priekšā. Es vispār esmu beigusi justies vainīga, un tā ir laba sajūta. Bet ne par to šoreiz.), taču tas ir vienīgais patiesais iemesls, kādēļ mēs tik reti satiekamies - mans darbs.

Šoreiz viss ir citādāk, nekā bija tad, kad atgriezos darbā pēc Amēlijas piedzimšanas. Tad es šeit nebiju laimīga - man īsti nebija, ko darīt, daudz nīkšanas, attiecīgi vēlme atrasties mājās un neskaidrība par to, vai es šeit tiešām esmu vajadzīga un kur es vispār pati vēlos būt. Vēlreiz atgriežoties darbā pēc Filipa piedzimšanas un paaugšanās es jau biju gatava tām sajūtām, kas pār mani varētu nākt. Janvāris, kad atsāku strādāt, nemaz nebija priecīgs. Sāpes par to, ka dzīve mani lauž un liek iet to ceļu, ko sirdī nevēlos, jau vilkās līdzi no iepriekšējiem mēnešiem, kad prieks par jauna cilvēka aizmešanos pārvērtās par izmisumu par viņa aiziešanu dvēselītes ceļu. Šī bija smaga ziema, un es gandrīz neko no tās neatceros.

Gadam uzņemot apgriezienus, mans darba apjoms ar katru mēnesi kļuva arvien lielāks dažādu biroja izmaiņu dēļ. Un pēkšņi vienā brīdī es secināju, ka man šeit patīk. Man patīk būt darbā, tas man liek justies labāk, es varu augt un attīstīties profesionāli, jo ir daudz dažādu darba uzdevumu, un tā visa rezultātā arī mana sirds dzīst. Kļuva vieglāk smaidīt. Bija prieks gatavoties katrai jaunai darba dienai. Šogad es sev esmu uzšuvusi piecas kleitas un nopirkusi trīs pārus augstpapēžu kurpes, pēkšņi man ir ērti tajās staigāt. Zaudējusi trīs kilogramus. Ar lielu piespiešanos velku bikses, jo tās mani nomāc. Nopirku vēl vienu sarkanu lūpu krāsu un krāsoju lūpas. Amēlija aizvakar netīšām nometa jauno tūbiņu zemē, un pomāde krītot saspiedās. Labi, ka man ir otra.

Darbā es pavadu lielāko daļu savas darbdienas, vakari bieži ir vēli un reizēm bērni jau guļ, man atnākot mājās. Reizēm ir darbs brīvdienās. Bet es to daru tikai tādēļ, ka man patīk. Es gribu izdarīt vairāk un labāk, jo jūtu, ka tieši šeit un tagad ir tas brīdis, kad visas manas šūnas ir gribošas un gatavas uztvert visu jauno, apgūt jaunas jomas, kas mani līdz šim nemaz nebija interesējušas. Divus gadus es nonstopā biju mamma un sieva, un mans prāts pa to laiku atpūtās. Tagad esmu izslāpusi pēc jaunām zināšanām un savas slāpes remdēju, metoties darbos. Man ir konkrēts mērķis, ko pārskatāmā nākotnē vēlos sasniegt savā profesionālajā karjerā, un tā sasniegšanā ir jāiegulda pamatīgs darbs - ne tikai ikdienas darbs, bet arī mācīšanās, prakses uzkrāšana, eksāmenu kārtošana. Tā ir brīnišķīga sajūta beidzot zināt, ko es vēlos sasniegt profesionāli. Un ka tie seši studiju gadi un raušanās pa skolu un dažādiem darbiem tomēr nav bijuši pa tukšo. Acīmredzot agrāk vienkārši nebija vēl īstais laiks man apjaust, ka šī joma tomēr ir manējā.

Pa vidu darbam es viļņveidīgos enerģijas uzplūdos kaut ko šuju. Šogad (atšķirībā no iepriekšējiem gadiem) pamatā sev. Līdz ar nakts iestāšanos pabeidzu pēdējās vīles, atšuju diegus un no rīta aiziet - uz darbu, lepni mugurā nesot savu veikumu. Bez lielajiem kleitu darbiem ir arī mazāki. Mūsu puika agri sāka iet uz podiņa, un pamperus bija jāaizstāj ar apakšbiksītēm. Neatradusi biksītes tik maziem dibentiņiem veselu vakaru veltīju guglēšanai un pēc tam uztapināju savu piegrieztni un uzšuvu piecus pārus bikšuku. Un tad vēl klāt pidžamu. Nakts melnumā jutos tik lepna par sevi, ka steidzu bildēt un sūtīt draudzenei, tā nu man vismaz ir kāda bilde.

Neskatoties uz mammas personības izaugsmes procesiem, bērni turpina augt. Filipam tikko palika divi gadi, un viņš sāka iet bērnudārzā kopā ar māsu. Tā kā dārziņš mums ir neliels un brīnišķīgs, un durvis starp mazo un lielo grupu ir vaļā, tad puikam nav grūti iedzīvoties - brīžos, kad bērns sagurst, viņš dodas pie māsas uz blakus istabu un samīļojas. Man ir kluss prieks un sirdsmiers, ka viņi ir viens otram.

Šogad pamatīgi pievērsos sava ķermeņa savešanai kārtībā. Par to man tev, mīļais, droši vien jāstāsta atsevišķs stāsts, bet īsumā par šībrīža aktualitāti - šobrīd radinu kājas un dibenu pie riteņa, lai svētdien startētu gadskārtējā Tartu velobraucienā. Esmu pirmo reizi pati uzlikusi atpakaļ nokritušu ķēdi (un jutos par to lepna) un dabūjusi mīkstu riepu (par to mazāk lepna).

Jā, šogad bija vēl arī vairāki nelieli atvaļinājumi. Viens no tiem tepat Latvijā pie jūras. Es mīlu Latvijas vasaras.

Vēlreiz biju Berlīnē un piedzīvoju to tieši tādu, kādu atceros no studiju gada - svelmainu, līpošu, prātu jaucošu un svētīgu. Par to varbūt citā reizē.

Ō, un es pirmo reizi biju mūzikas festivālā. Viena pati. Draugi arī kaut kur apkārt bija, bet pamatā - viena pati. Brīnišķīga pieredze.

Vēl viena jauna pieredze - intervija Latvijas Radio Ģimenes studijā. Neticami, bet mani uzaicināja kā blogeri. Jutos mazliet kā viltvārde, bet bija interesanti.

Vēl es arī turpinu cept. Šad un tad. Mans personīgais virsuzdevums virtuvē ir pieradināt macarons. Piecos dažādos mēģinājumos tas vēl nav izdevies. Kad būs nedaudz mazāk darba (hm?), es mēģināšu atkal. Tam pa vidu pārbaudītas un vienkāršas receptes.

Un tā gads rit. Vēl tik daudz kas priekšā. Skatos atvērtām acīm uz rudeni un gaidu, ko tas man nesīs. Būs riktīgi labi.

Tagad tu par mani visu zini, mīļais blog. Es ceru tevi drīz atkal satikt.