ceturtdiena, 2013. gada 12. septembris

Es

Mans mīļais blog!

Man tevis ļoti pietrūkst. Es bieži domāju par tevi. Tikpat bieži es tev rakstu - stāvot pieturā, ejot pusdienās, ēdot pusdienas, skatoties pa logu, nogurumā berzējot acis, braucot mašīnā, laižoties miegā - es tev rakstu. Veicu ierakstus. Prātā atjauninu tos. Tad dzēšu. Bet pa īstam nekad neko neuzrakstu. Jo - ... es strādāju. Nezinu, mīļais, vai tas tev izklausās pēc laba iemesla (jo attaisnojumus es vairs nemeklēju; sākumā meklēju, tagad vairs neattaisnojos pat ne savā priekšā. Es vispār esmu beigusi justies vainīga, un tā ir laba sajūta. Bet ne par to šoreiz.), taču tas ir vienīgais patiesais iemesls, kādēļ mēs tik reti satiekamies - mans darbs.

Šoreiz viss ir citādāk, nekā bija tad, kad atgriezos darbā pēc Amēlijas piedzimšanas. Tad es šeit nebiju laimīga - man īsti nebija, ko darīt, daudz nīkšanas, attiecīgi vēlme atrasties mājās un neskaidrība par to, vai es šeit tiešām esmu vajadzīga un kur es vispār pati vēlos būt. Vēlreiz atgriežoties darbā pēc Filipa piedzimšanas un paaugšanās es jau biju gatava tām sajūtām, kas pār mani varētu nākt. Janvāris, kad atsāku strādāt, nemaz nebija priecīgs. Sāpes par to, ka dzīve mani lauž un liek iet to ceļu, ko sirdī nevēlos, jau vilkās līdzi no iepriekšējiem mēnešiem, kad prieks par jauna cilvēka aizmešanos pārvērtās par izmisumu par viņa aiziešanu dvēselītes ceļu. Šī bija smaga ziema, un es gandrīz neko no tās neatceros.

Gadam uzņemot apgriezienus, mans darba apjoms ar katru mēnesi kļuva arvien lielāks dažādu biroja izmaiņu dēļ. Un pēkšņi vienā brīdī es secināju, ka man šeit patīk. Man patīk būt darbā, tas man liek justies labāk, es varu augt un attīstīties profesionāli, jo ir daudz dažādu darba uzdevumu, un tā visa rezultātā arī mana sirds dzīst. Kļuva vieglāk smaidīt. Bija prieks gatavoties katrai jaunai darba dienai. Šogad es sev esmu uzšuvusi piecas kleitas un nopirkusi trīs pārus augstpapēžu kurpes, pēkšņi man ir ērti tajās staigāt. Zaudējusi trīs kilogramus. Ar lielu piespiešanos velku bikses, jo tās mani nomāc. Nopirku vēl vienu sarkanu lūpu krāsu un krāsoju lūpas. Amēlija aizvakar netīšām nometa jauno tūbiņu zemē, un pomāde krītot saspiedās. Labi, ka man ir otra.

Darbā es pavadu lielāko daļu savas darbdienas, vakari bieži ir vēli un reizēm bērni jau guļ, man atnākot mājās. Reizēm ir darbs brīvdienās. Bet es to daru tikai tādēļ, ka man patīk. Es gribu izdarīt vairāk un labāk, jo jūtu, ka tieši šeit un tagad ir tas brīdis, kad visas manas šūnas ir gribošas un gatavas uztvert visu jauno, apgūt jaunas jomas, kas mani līdz šim nemaz nebija interesējušas. Divus gadus es nonstopā biju mamma un sieva, un mans prāts pa to laiku atpūtās. Tagad esmu izslāpusi pēc jaunām zināšanām un savas slāpes remdēju, metoties darbos. Man ir konkrēts mērķis, ko pārskatāmā nākotnē vēlos sasniegt savā profesionālajā karjerā, un tā sasniegšanā ir jāiegulda pamatīgs darbs - ne tikai ikdienas darbs, bet arī mācīšanās, prakses uzkrāšana, eksāmenu kārtošana. Tā ir brīnišķīga sajūta beidzot zināt, ko es vēlos sasniegt profesionāli. Un ka tie seši studiju gadi un raušanās pa skolu un dažādiem darbiem tomēr nav bijuši pa tukšo. Acīmredzot agrāk vienkārši nebija vēl īstais laiks man apjaust, ka šī joma tomēr ir manējā.

Pa vidu darbam es viļņveidīgos enerģijas uzplūdos kaut ko šuju. Šogad (atšķirībā no iepriekšējiem gadiem) pamatā sev. Līdz ar nakts iestāšanos pabeidzu pēdējās vīles, atšuju diegus un no rīta aiziet - uz darbu, lepni mugurā nesot savu veikumu. Bez lielajiem kleitu darbiem ir arī mazāki. Mūsu puika agri sāka iet uz podiņa, un pamperus bija jāaizstāj ar apakšbiksītēm. Neatradusi biksītes tik maziem dibentiņiem veselu vakaru veltīju guglēšanai un pēc tam uztapināju savu piegrieztni un uzšuvu piecus pārus bikšuku. Un tad vēl klāt pidžamu. Nakts melnumā jutos tik lepna par sevi, ka steidzu bildēt un sūtīt draudzenei, tā nu man vismaz ir kāda bilde.


Neskatoties uz mammas personības izaugsmes procesiem, bērni turpina augt. Filipam tikko palika divi gadi, un viņš sāka iet bērnudārzā kopā ar māsu. Tā kā dārziņš mums ir neliels un brīnišķīgs, un durvis starp mazo un lielo grupu ir vaļā, tad puikam nav grūti iedzīvoties - brīžos, kad bērns sagurst, viņš dodas pie māsas uz blakus istabu un samīļojas. Man ir kluss prieks un sirdsmiers, ka viņi ir viens otram.

Šogad pamatīgi pievērsos sava ķermeņa savešanai kārtībā. Par to man tev, mīļais, droši vien jāstāsta atsevišķs stāsts, bet īsumā par šībrīža aktualitāti - šobrīd radinu kājas un dibenu pie riteņa, lai svētdien startētu gadskārtējā Tartu velobraucienā. Esmu pirmo reizi pati uzlikusi atpakaļ nokritušu ķēdi (un jutos par to lepna) un dabūjusi mīkstu riepu (par to mazāk lepna).

Jā, šogad bija vēl arī vairāki nelieli atvaļinājumi. Viens no tiem tepat Latvijā pie jūras. Es mīlu Latvijas vasaras.

Vēlreiz biju Berlīnē un piedzīvoju to tieši tādu, kādu atceros no studiju gada - svelmainu, līpošu, prātu jaucošu un svētīgu. Par to varbūt citā reizē.

Ō, un es pirmo reizi biju mūzikas festivālā. Viena pati. Draugi arī kaut kur apkārt bija, bet pamatā - viena pati. Brīnišķīga pieredze.

Vēl viena jauna pieredze - intervija Latvijas Radio Ģimenes studijā. Neticami, bet mani uzaicināja kā blogeri. Jutos mazliet kā viltvārde, bet bija interesanti.

Vēl es arī turpinu cept. Šad un tad. Mans personīgais virsuzdevums virtuvē ir pieradināt macarons. Piecos dažādos mēģinājumos tas vēl nav izdevies. Kad būs nedaudz mazāk darba (hm?), es mēģināšu atkal. Tam pa vidu pārbaudītas un vienkāršas receptes.

Un tā gads rit. Vēl tik daudz kas priekšā. Skatos atvērtām acīm uz rudeni un gaidu, ko tas man nesīs. Būs riktīgi labi.

Tagad tu par mani visu zini, mīļais blog. Es ceru tevi drīz atkal satikt.


22 komentāri:

  1. Kristīne, brīnišķīgs, brīnišķīgs, brīnišķīgs ieraksts. Ļoti dzīvs, interesants un aizkustinošs. Man pietrūka Tavu ierakstu, un šis ļoti uzrunā. Turies!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Liels Tev paldies, es ļoti novērtēju Tavus vārdus.
      Runājot par patikšanu - man ļoti patīk Tavi blogieraksti - domas skaidrība, vārdu tiešums un drosme teikt to, ko domā, mani patiesi uzrunā.

      Dzēst
  2. Es tāpat kā Diāna - ļoti skaists ieraksts, sievišķīgi aizkustinošs! Man liekas, ka mēs dzīvē būtu labas draudzenes:) Lai Tev veicas ar darbiem, jo ir tik lieliski īstajā brīdī darīt to, kas vislabāk patīk!

    AtbildētDzēst
  3. ļoti aizkustinošs raksts. man ar šī vasara ir pārdomu un tādu aktivitāšu vasara, ka beidzot esmu sapratusi ko es vēlos tālāk darīt. man rudens nāk ar pamatīgām pārmaiņām. :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Cik vien dzirdu apkārt - šis ir lielo pārmaiņu gads. Tavs komentārs ir vēl viens apstiprinājums tam.

      Dzēst
  4. Ieraugot blogerī jaunumu sarakstos Plūmītes pasauli ritīgi sapriecājos... trūka patiesi... Ne pūkas velobraucienā un sveicieni Tartū!
    P.S. Tavs apelsīnu kēks ir oficiāli pasludināts par pasaulē labāko arī Lielvārdē...draugi nebeidz pieprasīt turpinājumu

    AtbildētDzēst
  5. Jeeeeee, beidzot! Es arī ļoti gaidīju kādus jaunumus, kā jums iet utt. Tu esi baigais malacis! Turies un daries!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Man bija līdzīgas sajūtas, pēc ilgāka laika atkal sagaidot jaunu ziņu Tavā blogā :)

      Dzēst
  6. Paldies par ierakstu! Ļoti uzrunāja, savā ziņā deva cerību! Šobrīd darbā jūtos apmēram tā, kā rakturoji sevi pēc Amēlijas un jā domas ir mājās un ir vilšanās sevī jo tiik daudz ir darīts lai nonāktu tur, kur tagad esmu un man tas izrādās nemaz nav vajadzīgs.. Bet, iespējams, karjeras sieviete manī ir tikai iesnaudusies, tagad kārta citām rūpēm, lai pēc tam atgrieztos ar svaigu apetīti un darbu.
    Paldies! Lai Tev veicas!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Zini, visādi var būt. Reizēm varbūt vienkārši jānomaina darbs. Vai arī jārod iespēja/iemesls dzīvot mājās un sasmelties to mājas dzīves sajūtu pilniem spaiņiem, lai ir gana un lai tad ir vēlme atkal kādu laiku padarīt ko citu (darbu). Bet nu visbanālākā un vienlaikus patiesākā frāze laikam ir tā, ka viss notiek īstajā brīdī. Tikai, esot iekšā tajā situācijā, tu nespēj redzēt bildi kopumā un nesaproti, kur tas viss mani ved. Tad paiet laiks, atskaties atpakaļ un redzi, ka īstenībā viss ir bijis pareizi. Izturību tev!

      Dzēst
  7. regulāri par Tevi atceros - stāvot veikalā pie kūciņu plaukta, jo vienu sauc "Plūmīte". Jauku dienu!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Dikti patīk, ka mani asociē ar kūciņu, riktīgi feini! :)

      Dzēst
  8. Atbildes
    1. Šobrīd tiecos uz advokatūru, bet vispār jau joma ir ļoti plaša.

      Dzēst
  9. Ai, sajutos 20 gadus atpakaļ :) ... Tavs izteikšanās stiliņš šoreiz kā vēstulēs žurnālam "Draugs"(bija kādreiz tāds) vai laikrakstā "Pionieris".
    Labi, ka viss kļūst labi! Un dikti smukas apenītes!

    AtbildētDzēst
  10. Nu, čau, Plūmīt!

    Man vislaik top viens līdzīgs, bet atvadu rakstiņš... Bet nevaru saņemties aiziet no Blogpasuales... TIk daudz kas piedzīvots un uzzināts... :)
    Turies un kaut kad grasos tev uzzvanīt... :)

    AtbildētDzēst
  11. "Un pēkšņi vienā brīdī es secināju, ka man šeit patīk" - turi šo izjūtu aiz ausīm! Nedomāju, ka ir daudz tādu cilvēku, kas varētu zem šīs frāzes parakstīties. Un priecājos, ka tomēr ik pa laikam te parādies. Es noteikti neesmu vienīgā, kas Tavus ierakstus gaida - pacietīgi gaida:) Tās zilās debesis ar koku galotnēm un draiskajiem kāju pirkstiem - simbols, metafora?

    AtbildētDzēst
  12. Paldies par tik labu rakstu! Prieks, ka uzrakstīji, kā iet!
    Es šobrīd arī esmu lielas dilemmas priekšā - turpināt mājas dzīvi vai atgriezties darbā... Bet jau tikai iedomājoties par šo "vakari bieži ir vēli un reizēm bērni jau guļ, man atnākot mājās", sirds lūzt pušu... Ir viela pārdomām!
    Bet Tev, lai veicas un visas ieceres, lai izdodas! Un nobildē un atrādi taču tās "piecas kleitas", domāju, ka neesmu vienīgā, kas kāro tās redzēt!

    AtbildētDzēst
  13. Es tiesām gaidīju tavu raksti! Patiess prieks dzirdēt, kad darbs, ikdiena un viss ko tu dari tevi priecē. Tas jau ir pats galvenais!! Lai tev veicas studijās, darbos un lielos dzīves plānos!!!!

    AtbildētDzēst