piektdiena, 2013. gada 21. jūnijs

Tātad Berlīne

Valdemāra iela kā izslaucīta šodienas +30 ietekmē, visi pirms-pilnmēness trakie darbi izdarīti, kabinetā klusi žūžo kondicionieris, un ir īstais laiks stāstam par Berlīni.

Tātad Berlīne. No kura gala lai sāk? Sākšu kaut kur no vidus.

Jau vairāk kā septiņus gadus manā jūtu pasaulē vārds "Berlīne" ir līdzvērtīgs dažādu pretrunīgu emociju un pieredzes sajaukumam. Pirms septiņiem gadiem es tur nokļuvu neplānoti, spontāni, mirkļa iegribas rezultātā, pavadīju tur veselu gadu un šī gada laikā izdzīvoju visplašāko jūtu gammu no pilnīgas neizpratnes par to, ko iesākt ar savu dzīvi, līdz dziļai vientulībai un apziņai, ka "nekur nav tik labi, kā mājās", līdz visbeidzot harmoniskam dvēseles mieram. Personības attīstībai un sevis iepazīšanai es katram novēlu atrast savu berlīni.

Pēc atgriešanās Rīgā es dažus turpmākos gadus turpināju ik pa laikam doties uz Berlīni mazos ceļojumos, līdz tas apsīka, parādījās citas aktualitātes un Berlīnes sajūtas un mācības kļuva tikai par manas personības sastāvdaļu, bet ne vairs aktualitāti.

Aprīlī, kārtējās saspringtās dienas pēcpusdienā darot klientu darbus, es no zila gaisa atvēru aviokompānijas mājas lapu un nopirku sev biļeti uz Berlīni. Bija brīnišķīgi tur atkal būt, sajust visas pazīstamās smaržas, izstaigāt bijušos ikdienas maršrutus metro un pilsētas vilcienu savienojuma stacijās, ievilkt dziļi nāsīs Berlīnes gaisu un izbaudīt vācu valodas skanējumu. Smeldzīgi un skaisti bija atkal būt vietā, kur savā laikā sākās jauns nogrieznis manā dzīvē.

Īsi pirms lidojuma meklēju internetā pilsētas aktualitātes un atradu, ka tieši manas ierašanās pirmajā vakarā norisināsies  Nike organizēts sieviešu 10 km skrējiens We Own The Night. Nordea Rīgas maratonā tikko noskrējusi 10 km distanci, biju droša, ka varēšu pēc 5 dienām atkal skriet, un pieteicos. Lai arī starp manu ielidošanas brīdi un skrējiena starta signālu bija tikai divas stundas un tas norisinājās man svešā Berlīnes apvidū, man jau uzreiz bija sajūta, ka ir jāpiedalās, ka visu paspēšu un visu atradīšu. Pirms lidojuma internetā sameklēju transporta savienojumus, sazvanīju organizatorus un pasūtīju savu "Startpaket" saņemšanai tieši pirms starta. Rīgā tajā dienā bija +23, ielidojot Berlīnē +12. Lidostā pārģērbos un aidā. Skriešanai aukstums netraucēja, pēc sutīgā Rīgas maratona skrējiena šis bija kā vēsa ūdens malks. Dalība skrējienā maksāja 20 euro, kuros iekļauts arī Nike krekliņš (bildē var redzēt, cik ļoti oranžs tas ir), trases nodrošinājums, dzirdināšana trasē un finišā. Salīdzinot ar Nordea Rīgas maratona cenām, šī man likās ļoti samērīga. Mājas lapā organizatori bija solījuši, ka tas būs neaizmirstams gaismas un skaņas piesātināts skrējiens, un tā arī bija. Es noskrēju savā labā tempā, ik pa pāris kilometriem bija vai nu dīdžeji, vai militārais orķestris, vai tvaiks, kas izgaismots ar rozā starmešiem. Skrienot lēnām satumsa un finišā jau bija tumšs, gaisā lidoja rozā laternas un finišs spīdēja oranžās krāsās. Lai arī nevienu nepazinu, skrienot es vienkārši kaifoju - apkārt bija tik daudz interesantu sieviešu sarunu, kurās ieklausīties, sajust vācu valodas brīnišķīgās nianses un atcerēties to, cik citādi ir vācieši salīdzinājumā ar latviešiem.


Tā kā skrējiens notika pilsētas nomalē, tad līdz viesnīcai centrā mans ceļš ilga vēl pusotru stundu un galā es biju vēlā vakarā. Tomēr, neskatoties uz 10 pievārētajiem kilometriem, iepriekš maz gulēto nakti, saspringto dienu darbā un pārlidojumu, es biju tik pacilāta. Duša, Agnijas mīļi aizdotie ādas legingi, melnas acu līnijas un prom ielās. Berlīnes naktsdzīve vienmēr bijusi hipsterīga, bet tagad pēc tik daudziem gadiem es meklēju ko pavisam citu, nekā kādreiz. Bar 3 ir manas Berlīnes sajūtas esence. Starp citu, tas atrodas aiz tās brūnās mājas, tepat blakus viesnīcai:

Nākošajā rītā [pēcpusdienā, jo Bar 3 bija gatavs servēt man dzērienu līdz pat 4 rītā], atverot aizkarus, pavērās ļoti pelēcīga pilsēta, lietus un +10 grādi. Dienas laikā visi šie apstākļi - pelēks, nepārtraukts lietus un aukstums - nemainījās ne par kapeiku. Ļoti vēlās brokastis Oliv Cafe, kur pie ieejas zied lavandas un acālijas.



Vēlāk devos uz ļoti savdabīgu šovu Friedrichstadtpalast. Nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi un secināju, ka šis noteikti nav mans žanrs. Bet vienu reizi dzīvē ko tādu vajag noskatīties. Varbūt :)


Tad vēl daži iemīļotie veikali, aizstaigāt caur Brandenburger Tor līdz Reichstag, izdzert tasi milzīgas Milchkaffee un braukt mājās.


Paņemot kreisajā krūšu kabatiņā, kur parasti mīt sirds, līdzi uz Rīgu nepilnīgu orgānu, jo viens mazs sirds gabaliņš palika tur. Lai gaida mani.

6 komentāri:

  1. Paldies, ka padalījies savā Berlīnē... Berlīnē esmu bijusi vienu vienīgu reizi...bet uzreiz tur jutos kā mājās...arī valoda man skan kā savējā...varbūt pie vainas vecmammas dziedātās vācu dziesmas...

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vācu valoda ir brīnišķīga, tā ir :)

      Dzēst
  2. Ai jā, arī mani kaut kas velk un saista vācu valodai.. :) un Berlīne man ar tīk..vien neesmu tur tik ilgi mitusi..

    AtbildētDzēst
  3. Tik foršs Tavs stāsts! Lasot izdzīvoju Tavu lielo prieku:)

    AtbildētDzēst
  4. Lasīju un jutos kā psihoterapijas seansā ;) Ja ir skumjas, vajag atgriezties tajā laikā un izdzīvot visu, gan atkal, gan no jauna, līdz smalkākajām niansēm, tad kļūst vieglāk elpot :)
    Šķiet Tev tās bija dziedinošas zāles :)

    AtbildētDzēst