ceturtdiena, 2012. gada 20. decembris

Kā (blog)pasaule sadodas rokās

Banāls jau tas ir - šis teiciens par sadošanos rokās. Bet ko padarīt, ja tas patiešām vislabāk raksturo dažādas dzīves situācijas?
Pēdējā ierakstā es sūdzējos par nedienām kleitas šūšanas gaitā. Atārdījusi pārāk vaļīgi iešūto rāvējslēdzēju, plkst. 23:30 es sapratu, ka šī kleita tiešām nav prioritāte, jo man jāķeras pie eglītes tērpa šūšanas meitai uz nākamās dienas koncertu. Ironiski, ka jau pirms divām nedēļām biju atradusi kleitas modeli, piemeklējusi audumu un pat speciāli aizbraukusi uz veikalu nopirkt piemērotu mežģīņu maliņu. Viss bija sagatavots, vajadzēja tikai šūt. Bet kaut kā tapu pavisam apmāta ar to puķaino kleitu, un meitas kleitai pat vēl nebiju izņēmusi piegrieztni.
Pusdivpadsmitos naktī ar pēdējām skaidrā saprāta atliekām es sapratu, ka nekādi nespēšu īstenot sākotnēji iecerēto eglītes kleitu, tādēļ pat neķēros tai klāt un tā vietā sāku domāt par plānu B. Ar pamatīgu nolemtības sajūtu sirdī (jo es taču zinu, ka manās atvilktnēs nekā tāda nav) es atvēru savu audumu kumodi un sāku pārcilāt audumus. Pilnīgi bezcerīgi. Bet tad kaut kas notika! Sarkanā Biete man pastiepa pretī roku un ielika manās rokās sari auduma gabala zaļo daļu. Labi, pavisam reāli es viņas roku, protams, neredzēju :), BET sajutu, fiziski sajutu, kā viņa man tajā brīdī noņem no pleciem smaguma sajūtu par to, ka es pievilšu meitu un viņai netaps eglītes tērps. Sarkanā Biete vasarā Laines Blogballē bija tik laipna, ka iemainīja uz krīta ne tikai brīnišķo blūzītes audumu, bet arī četrus metrus sari auduma, kuram 3 metri ir sarkanā krāsā, bet 1 metrs tumši zaļā krāsā. Lūk, šo zaļu daļu es biju nogriezusi nost, kad šuvu sev svārkus, atlikusi malā un aizmirsusi. Bet nu tas gabaliņš cēlās jaunai dzīvei reizē ar manu n-tos gadus nevilktu, bet mīļu zelta krāsas ballīšu krekliņu!
Aleluja! Sašuvu kopā svārku daļu, ātri nodragāju ar overloku un skrēju gulēt, lai nākamajā dienā celtos un tiktu galā ar augšdaļu.

Laikam kādas četras reizes pāršuvu to augšu, kamēr derēja :) Tad vēl kosmiskā ātrumā aizdevos uz Vecrīgas H&M, nopirku zelta krāsas bolero jaciņu un lidoju atpakaļ mājās pie šujmašīnas. Divdesmit minūtes pirms došanās uz koncertu, vēl sakņupusi pie šujmašīnas mājas tērpā un ar karstajiem ruļļiem matos, es pabeidzu kleitu - eglītes tērpu. Vēlreiz "aleluja!" un varam skriet uz koncertu. Koncerta sākums kavējās, un varēja kārtīgi apskatīt visas "eglītes". Es noelsos par to, cik daudz talanta ir šīm mammām - tērpu darinātājām! Kleitas un aksesuāri viens par otru sarežģītāks, kārtu kārtās, pārdomāti, nostrādāti... pa kuru laiku viņas to visu dara?!

Un, kad bija laiks manam priekam un acuraugam ar grupiņu doties uz skatuves dziedāt, es pamanīju arī Zizi (atvaino, es nevarēju Tev pieiet klāt, jo visu laiku bija jāvalda mūsu ģimenes pats jaunākais mākslinieks, kuru kāda nepārvarama dziņa trakoti velk uz skatuves dēļiem!). Līdz ar pirmajiem akordiem sākās jauno skatuves mākslinieču klusā cīņa par to, kura tiks tuvāk mikrofonam.

Bez uzkrītošas grūstīšanās šoreiz gan iztika, bet mana Amēlija, kuru pagājušajā koncertā viens garāks puisītis nemaz nepalaida pie mikrofona, tik ļoti bija apņēmusies šoreiz dziedāt iekšā mikrofonā, ka lielāko daļu dziesmu pavadīja ar mugurpusi pret skatītājiem, toties ar seju pret svarīgo ierīci :) Beigās pirms noiešanas no skatuves pat bija iespēja vienai pastāvēt pie mikrofona, un bērns laimīgs. Un mamma arī, jo pašas acīm dikti tīk izlolotais Ziemassvētku eglītes tērpa ansamblis. Vislabāk man patīk radīt apģērbu, kas atbilst pasākuma tēmai, bet nav tikai "maska" un ir valkājams un izmantojams arī pēc tam ikdienā vai svētkos.

Beigas labas, viss labs. Cik labi ir dzīvot Blogzemē, kur vajadzīgā brīdī viens otram palīdz un kur apkārt ir visi savējie!

17 comments:

  1. Priecājos par Sarkanās Bietes labi padarīto darbu! Un tavējo arī, tieši kā tu saki, labi ja pēc tam var izmantot dzīvē. Bērniņam ļoti smuki izskatās!

    Bet esmu arī neizsakāmi laimīga dzīvojot Zviedrijā. Visas šitās *mammu* (jo neesmu dzirdējusi nevienu līdzīgu stāstu par tēvu raizēm) spīdzināšanas man iet secen.
    Pati no savas bērnības atceros, kā mamma, naktīs šuva un štukoja ko lai tādu izdomā, kad kārtējo reizi uz bērnudārzu un skolu kaut ko oriģinālu vajadzēja. Zviedrijā neviens *mammas* netramda (šeit gan arī tēviem būtu šī problēma). Un bērniem nav uz katru pasākumu jāierodas paštaisītās oriģinālās drēbēs, maskās vai tamlīdzīgi.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es esmu neizsakāmi laimīga, ka vairs nedzīvoju Zviedrijā, kur dzima un sāka dārziņa gaitas abi mani mazie. Tagad ar prieka asarām acīs vēroju katru savu bērnu koncertu dārziņā un esmu lepna par mūsu izdomas un radošuma bagātajām mammām un audzinātājām. Zviedrijā viss ir līdz vēmienam novienkāršots un bezpersonisks.

      Dzēst
  2. Eh, cik labi izdevies Tavs un Sarkanās bietes "kopdarbs".. (tonakt lasīju un pētīju, ko varētu pasākt Tavas puķukleitas sakarā, bet nekas labāks par jau uzrakstīto prātā nenāca)..
    P.S. Es ar vakar b/d Ziemassvētku pasaku skatoties, brīnījos par to, kur mammām laiks tāāādus kostīmus uzmargot..

    AtbildētDzēst
  3. Ļoti skaista kleitiņa un man patīk Tava pieeja, ka tērpam jābūt arī pēc tam valkājamam :)
    mēs šogad ar bažām gaidījām, kad jaunajā dārziņā ziņos par miķeļdienas dārzeņu mocībām un Ziemassvētku tērpu (pēc iepriekšējā dārziņa pieredzes), bet uz Miķeļdienu neko nelika darīt un uz Ziemassvētkiem tika izmantoti tērpi, ko iepriekš bija pagatavojusi cita grupiņa. Gājām kā uz svētkiem. Iepriekšējā gadā vienu vakaru ar vīru kopā mocījām augšā eža tērpu

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Šogad dārziņā vienam puisim bija tik izcils eža kostīms, ka es tieši nodomāju - nedod dies', ka man tāds būtu jātaisa, tas gan prasa smalku darbu un sīkas detaļas :)))

      Dzēst
  4. Sākšu ar to, ka meitiņas tērps ir ļoti skaits, īpaši patīk zeltītais rakstiņš svārku apakšmalā. Viss tā smuki saskaņots un domāju, ka mazajai valkātajai ar patīk. Un visjautrākais ir tas,ka tieši mūsu preilenes cīnijās blakus stāvot ap to mikrafonu. Man tik šoreiz gāja secen lielā noņemšanās ar tērpu, jo pateicoties radnieciskajām saitēm ar Spārīti, tiku jau pie gatava eglītes tērpa. Es tik apvilku stīpiņu un piešuvu pie tās eglīti. Bet Tava noņemšanās ar tērpu un apjausma, ka nevar vairs paspēt padarīt iecerēto ir man ļoti pazīstama.
    Un beidzot apjautu savu deja vu sajūtu, kad ieraudzīju Tavu meitiņu kādā no mēģinājumiem krekliņā ar taurenīšiem, kuru uzšuvi. Tā kā noteikti tiksimies klātienē.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vakar, izskatot vīra sabildētās fotogrāfijas, tā arī nospriedu, ka tā droši vien bija Tava meita - dikti līdzīga Tev! Un tāpat arī noskatījos uz viņas kleitu un nodomāju, ka tā noteikti ir Tava meita, jo tik sarežģīta kleita ar tik daudz detaļām un audumiem noteikti ir mammas-rokdarbnieces radīts. Re, gandrīz trāpīju :) Stīpiņa ar eglīti man ļoti patika, es sev arī tādu gribētu!

      Dzēst
  5. Paldies par atzinīgiem vārdiem! Tie vienmēr ir patīkami :)

    Savukārt par iespringušajām mammām (tētiem), kas pa naktīm raujas, lai sarūpētu bērnam tērpu... Tas laikam ir temats, kur var gari spriest un droši vien arī sadalīties pretējās nometnēs :) Manā gadījumā ir tā, ka man.tas.patīk! Ansamblī, kur dzied mana meita un kam notika šis un arī citi kādreiz blogā pieminētie koncerti, nekad vecākiem nav pieprasīts ietērpt bērnu tēlam atbilstošās drēbēs. Pirms katra iestudējuma tiek pateikts, kādu tēlu lomās (drīzāk jau dziesmās) iejutīsies konkrētās grupiņas bērni un ka būtu jauki, ja varētu kādu aksesuāru vai apģērbu tam pieskaņot. Katra paša vecāka ziņā ir tas, cik ļoti viņš iespringst uz šo uzdevumu. Kā jau teicu, man sagādā prieku kaut ko radīt, tādēļ es to arī daru. Jau izdzirdot par grupiņai iedalīto "lomu", man galvā jau sāk rosīties idejas, kā un ko es varētu uzšūt... Ja man tas nemaz nepatiktu, es uzkarinātu bērnam kaklā kādu egles bumbulīti, smuki sasietu matus un justos tikpat labi kā tagad, kad veltīju vairākas stundas īpašas kleitas šūšanai.
    Protams, ja bērnudārzā vai pulciņā tērpus īpaši pieprasa, tad tas noteikti ir apgrūtinājums vecākiem, kam ir citi hobiji, nevis šūšana. Par laimi, man laikam šāda situācija nedraud :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tieši tā, man arī liekas, ka tās drīzāk ir vecāku (loģiski, ka mammu) ambīcijas, ka bērnam ir jāizceļas ar mātes šūtu tērpu, nevis tieša prasība no vadības. Bet mammas (sevišķi meiteņu) laikam gan ne velti ir meiteņu mammas, jo katrai taču gribas vēl ar lellēm paspēlēties un skaistus tērpus šūt! Tas ir tik saprotami! Pieaugušu sievieti taču neģērbsi kā eglīti, un arī ir daudz vieglāk bērnam kaut ko uzšūt (vismaz vīles īsākas) nekā pieaugušajam.
      Man bija liels prieks vakar skolas pasākumā redzēt, kā mammas bija centušās, bet žēl bija nevis tos bērniņus, kam nebija īpašu tērpu, bet gan tos, kuriem vecāki vispār nebija ieradušies.

      Dzēst
    2. Oi, reizēm vadība prasa gan! Iepriekšējā dārziņā tā bija. Tiesa, tur svētkiem bija īpaša vieta, zinu, ka, jo lielāki bērni, jo vairāk "dresēti" tika, līdz puņķiem un asarām pat, daži bērni mūzikas pēcpusdienās lūdzās, lai vecāki kaut ko izdomā, izņem uz to laiku, bet citreiz "uzķēros" uz vadības, man lika pagaidīt tās minūtes, jo nedēļu pirms pasākuma nāca pati vadītāja un "dabūja" visi - bērni, audzītes, muzikālais pedagogs. Vadība teica, ka nekāda nākšana bez maskām, ka "jāiegulda bērnos" no vecāku puses. Tad nu, kurš ieguldīja laiku šujot, kurš iznomāja, kuram audzītes atļāvās iedot tērpu no dārziņam atstātajiem. Tā, protams, visi smuki, tikai bērns palika tāds nervozs uz pasākumiem.

      Dzēst
  6. Cmuki! Patiešām skaisti! Un man jau ar liekas, ka tā rosīšanās jau ir feina...ja vien laika pietiek.
    Sarkanā Biete arī mani izglāba šovasar, kad radās nepieciešamība pēc jauna tērpa :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Sarkanajai Bietei vajadzētu pasniegt ordeni Gada Blogpasaules Cilvēks 2012! Vai ne? ;)

      Dzēst
    2. Nu gan es sakautrējos ne pa jokam:):) Paldies jums, mīļās meitenes, par šīem jaukajiem vārdiem!

      Dzēst
  7. sveikas! :)

    arī es šonedēļ vienu nakti pavadīju pie kaķa tērpa tapināšanas... un arī man jālaiž gar ausīm teksti "vai tad nav vieglāk/lētāk/ērtāk/ātrāk nopirkt jaunu?!" :) bet es atbildu, ka man patīk to darīt! man patīk doma, ka mans bērns zin, ka , ja vien būs nepieciešamība iejusties kāda cita "ādā", tad mamma sēdīsies pie šujammašīnas un kaut ko uzmargos! :))

    un pat negulēta nakts nespēj aizēnot man šo prieku...

    lai gan.. redz, līdz sarafāna dabeigšanai gan netieku.. tur man viss ir svarīgāks - gan miegs, gan citi darāmie darbi! :)

    diemžēl pa vidu bija gan bērnu slimošana (katram pēc kārtas, ne abiem reizē - cūcības likums), kas vakaros lika manīt nogurumu, gan citi notikumi... :)

    tagad šujmašīna būs aizņemta ar rūķa darbiem, bet jaunajā gadā gan.. tad gan jāpabeidz tas sarafānō!

    Kristīne D.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Kristīn, prieks dzirdēt, ka Tev viss notiek! Sarafānu gaidu gan :), bet skaidra lieta, ka tam jādod priekšroka visiem rūķu darbiem!

      Dzēst
  8. Fantastisks tērps - apbrīnoju Tavu apņemšanos to radīt tik īsā termiņā, es nobītos no laika trūkuma :))) Un, ja kas, Sarkanā Biete to ordeni noteikti ir pelnījusi, jo arī Z-sv. brīnumu izglāba pēdējā brīdī :))), nez kā viņa to dabū gatavu no attāluma :)
    Man šogad milzīgs akmens dārziņā - es savai Pelītei Pīkstītei b/d ludziņā pat ausis neuzmeistaroju :(, tik ļoti mani pa darbiem izraustīja, ka nu nekā nespēju saņemties... sākumā ļoti pārdzīvoju, bet tā kā meitiņai gari mati, izdomāju, ka sapīšu divas biželes "kliņģeros" un būs peļu austiņas... Kad meitiņa visu ludziņu noburbuļoja asarās un nevienu dziesmiņu nenodziedāja, neko nenodejoja un klusēja kā kāmis, tad vainas apziņa mani atlaida pavisam - viņai šis pasākums nemaz neradīja prieku, arī tam tērpam nebūtu bijusi nekāda nozīme.
    Protams, man arī gribētos un ļoti pat patiktu radīt tērpus un pucēt savu Princesi, bet diemžēl nesanāk... jāiemācās kaut kā iekārtoties tā, lai citu reizi sanāktu...

    AtbildētDzēst