Es šodien esmu miera pilna

Šorīt virtuvē, tīrot plīti, es pamanīju, cik skaisti to apspīd saule un sajutu, kā tā silda manu plecu. Un laikam jau saules dēļ manā prātā iešāvās pašai sen nedzirdēta doma: Šodien es varētu kaut ko pašūt! Godīgi sakot, diez vai es to šodien tiešām darīšu, vismaz ne saules spīdēšanas laikā, labākajā gadījumā - vēlu vakarā, kad bērni un vīrs jau gulēs. Taču pati šī doma vien mani ielīksmo, jo pēdējās nedēļas man tādas vēlmes īpaši nav bijis.

Jo, paskatoties šodien savā blogā, es patiešām biju pārsteigta, ka kopš pēdējā ieraksta ir pagājušas divas nedēļas. Divas? Laika ritumā man kaut kas ir sajucis, esmu apmaldījusies dienās un stundās. Tas gan ar mani notiek vienmēr, kad Amēlija ir slima un dzīvo pa mājām - tad divu bērnu mammas dzīve ļoti ātri aizrit čik, čik līdz vēlam vakaram. 

Tas saistīts arī ar to, ka pēdējos divos mēnešos arī mūsu mazais puika ir audzis, viņu vairs nevar tā vienkārši nolikt uz grīdas pakaviņa ielokā, kur viņš smuki padūdo, paspēlējas ar rociņām un tad pats aizmieg. Ui, tā jau ir pagātne. Realitāte ir sešus mēnešus vecs burvīgs mazulis, kurš grib redzēt mammu acu priekšā lielāko daļu laika un kuram uznāk slinkumbrīži, kad pāris centimetrus attāla manta liekas visnesasniedzamākā lieta uz pasaules, tādēļ tiek iedarbināts balss aparāts. Un, ja bērniņš prasa, mamī nēsā savu mīļbērniņu. Kā tad nenēsāsi tādu siltu, mīkstu, pūkainu?

Pēdējā nedēļa ir bijusi grūta emocionāli, jo šajā reizē Amēlijai nav vis kāds respirators sīkumvīruss, bet gan līdz galam neizprotamas izcelsmes čūlaini izsitumi uz sejas, kas padara mana mīļā bērna seju par tādu kā cīņaslauku ar tumši sarkanām pumpām un krevelītēm. Vienīgā labā lieta ir tā, ka viņai pašai tas neko netraucē, atskaitot rīta pamošanās brīžus, kad viņa gauži raud, jo nevar atvērt acis - skropstas ir salipušas sekrētu dēļ. Ai. Tas ir nomācoši. Mūžīgā alerģija, ar ko cīnāmies ikdienā, šķiet, ir izdarījusi savu nodevīgo gājienu pret meitas imūnsistēmu, un tā ir padevusies kādam nezināmam kairinājumam, izmetot visu uz āru, uz sejas. Bet vakar vakarā es beidzot sajutos labāk, jo mēs bijām aizgājušas pie homeopāta un viņš deva stipru cerību, ka viņa izraudzītais preperāts meitai palīdzēs. Es lieku uz to visas savas cerības. Visas vislielākās.

Kamēr mēs gaidām notiekam brīnumus, pavadām dienas mājās trijatā. Amēlija izdomā interesantas spēles, es mīlestībā klusi smaidu, noraugoties viņā, bet Filips ieinteresēts brīnās. Un, ja neskatās spogulī, viss ir brīnišķīgi. Kaut nē - arī ja skatās spogulī, viss ir skaisti, jo vajag raudzīties tieši bērna dziļajās acīs, nevis uz to, kas tām apkārt.

"Māmū! Es saģērbos savā futbola tērpā!"

"Man ir līdzi mana futbola soma."

- Bet vai tu māki spēlēt futbolu?

"Nu nē taču, man taču nav nūja!"

"Tu nedrīksti skatīties iekšā manā futbola somā!"